Daugavas Vanagi, sasauksimies!

Daugavas Vanagi

Palielināt / Enlarge

Ilga Vēvere atklāj DVAV Vanadžu sapulci.

Palielināt / Enlarge

Publika vanadžu sapulcē.

Palielināt / Enlarge

Priekšnesums. No kreisās: Ivars Mirovics, Gunārs Klauss, Māra Kaziņa.

Palielināt / Enlarge

Adelaides Vanadžu Ansamblis un „orķestris“ Imants Kronītis saviesīgā pēcpusdienā iepriecina tautu ar savu mūziku.

Palielināt / Enlarge

DVAV delegāti sapulces laikā. No kreisās: Jānis Kārkliņš, Gunta Vagare un Ilze Ābele (Melburna), Olga Pelše (Perta), Aleksandrs Grimms un Pēteris Delveris (Melburna), Helmuts Vabulis un Gundega Zariņa (Sidneja), Imants Kronītis un Gunta Rudzīte (Adelaide), Edvīns Peniķis (Kanbera). FOTO Edvīns Circenis.

Palielināt / Enlarge

Priekšā no kreisās: Ilga Vēvere, Jānis Priedkalns, Helmuts Vabulis, Gunta Vagare, Imants Kronītis, Gunta Rudzīte, Olga Pelše, Gundega Zariņa. Aizmugurē: Ilze Ābele, Edvīns Peniķis, Silvia Miglis, Pēteris Delveris, Jānis Kārkliņš, Aleksandrs Grimms.

Nedēļas nogalē 21. un 22. martā Melburnā DV mītnē notika DVAV Delegātu sapulce

Mīļā Mildiņ!

Nebiju apciemojusi Melburnu kopš 1960. gada Kultūras dienām, tādēļ ar prieku piedalījos delegācijā uz DVAV sapulci. Ne jau, ka daudz dabūju redzēt no tās Melburnas: tik vien, kā DV namu un ceļu starp to un moteli, bet tas nekas; divās dienās piedzīvoju daudzus jaukus brīžus, daudz ko iemācījos un varēju aci pret aci aprunāties ar ļaudīm, kurus sen jau pazīstu vārda pēc. Jauki!

Sestdienas rītā Adelaidē vajadzēja ļoti agri celties, lai izlidotu jau laikus uz Vanadžu sanāksmi Melburnā. Nez, cikos pašas melburnietes bija cēlušās, lai sagatavotu visus tos gardumus, ar kuriem mūs pamieloja divās dienās. Bija padomāts ne tikai par kārtīgām maltītēm, bet arī par visādiem našķiem un kafiju. Tik vienādus pīrāgus savu mūžu neesmu redzējusi: visi tik vienādi brūni, kā ar otu nokrāsoti, un lielums visiem kā ar colštoku nomērīts. Un tik garšīgi! Paldies vārdā nenosauktai Latviešu ciema iemītniecei par tiem un čaklajai Silvijai Miglis un viņas palīdzēm par neatlaidīgo darbu virtuvē. Paldies arī vienmēr smaidīgam un izpalīdzīgam bārmenim Jurim Vīksnem, kas ar savu preci vienmēr mācēja nomierināt mūsu sarunās uzbudinātos nervus.

Vanadžu saiets noritēja raiti. Izejošā Austrālijas Vanadžu priekšniece adelaidiete Ilga Vēvere apsveica savu vietnieci melburnieti Silviju Miglis ar ziediem un piesprauda viņai vadītājas saktu, lai būtu pavisam skaidrs, kura vada Austrālijas Vanadzes uz nākamiem trim gadiem.

Iemācījos, ka visā Austrālijā ir 214 Vanadzes, no kurām, apmēram, 15% ir aktīvas Vanadžu darbā. Ņemot vērā, cik daudz naudas tie 15% sapelna ar savu darbu, lai veicinātu palīdzības darbu gan šeit, gan Latvijā, varu tikai teikt – cepuri nost! Turklāt jāņem vērā, ka lielākā daļa no šīm aktīvām Vanadzēm savu 75to dzimšanas dienu vairs neredzēs kā savas ausis! Taču jāsaka, ka darbošanās Vanadzēs dod arī savu prieku, jo tur ir tā burvīgā kopības sajūta, ne tikai savā nodaļā, bet ar līdzīgām darbiniecēm pa visu Austrāliju un pat pa visu pasauli.

Vanadžu galvenais mērķis ir atbalstīt bijušos leģionārus un sniegt palīdzību audžubērnu un daudzbērnu ģimenēm Latvijā. Liels žūksnis sirsnīgo pateicības vēstuļu liecina, ka šī palīdzība ir patiešām vajadzīga un novērtēta. Dažs uz šauras papīra strēmelītes ar drebelīgu roku uzrakstījis dažus pateicības vārdus un novēlējis Dieva svētību devējiem; cits uzrakstījis garu lappusi skaistā rokrakstā par saviem audžubērniem, kuri nonākuši tā aizbildniecībā, un atsūtījis pat fotogrāfijas; cits savu pateicību uzrakstījis uz skaistas kartiņas ar dzejoli vai tautas dziesmu. Tik aizkustinošas vēstules, kuras izstaro tik daudz mīlestības, sen nebiju dzirdējusi.

Atbalsts netrūkst arī Jaunsargiem un Vanadzēniem, lai tie izglītotos par kārtīgiem, patriotiskiem Latvijas dēliem un meitām. Vanadzes apzinās, ka vajag atspēkot melīgo propagandu no Latvijas lielā austrumu kaimiņa, un to var tikai ar izglītību un patriotisko audzināšanu.

Sapulci beidzām ar Vanadžu dziesmu Daugav' abas malas, un tad jau bija laiks pusdienām. Jāsaka gan, ka sestdien dabūjām divas pusdienas, jo bijām knapi paēduši, kad DV namā sāka pulcēties plašāka sabiedrība uz Saviesīgo Pēcpusdienu, un tur pasniedza veselu mielastu – trīs riktes! Mīļā Mildiņ, man jau ar priekšēdienu būtu pieticis, turklāt vēl tik garšīga pastēte! Tad vēl nāca viltotais zaķis ar piedevām un saldā ēdienā biezpiena torte ar kafiju. Nu, es Tev teikšu, karaliska paēšana!

Pa starpām bija dažādi priekšnesumi, galvenokārt, lustīgi skeči. Tur kāda vecmeita stāstīja par savām neveiksmēm ar interneta iepazīšanās biroju; divi pensionāri attēloja savu dzīvi Latviešu ciemā, kur lielu lomu spēlēja šūpuļkrēsls un tautiešu bagātīgos daudzumos dāvātās plūmes. Divas draudzenes satikās Latviešu nama kafejnīcā, kur varēja smalki aprunāt savu vīru trūkumus, pirms vienai bija jāsteidzas uz skaistumkopšanas salonu. Skečos piedalījās Ivars Mirovics, Gunārs Klauss, Ilga Vēvere un Gunta Rudzīte.

Latviešiem bez dziesmām nav dzīves; tādēļ Viktors Brenners un Roberts Brenners, ģitāras pavadījumā, vadīja vairākas kopdziesmas.

Bija atbraukušas dažas Adelaides Vanadžu Ansambļa dalībnieces ar akordeonistu Imantu Kronīti, un arī viņas nodziedāja pāris dziesmas ar publikas palīdzību. Kad lielākā publikas daļa jau sen bija prom, dziedāšana vēl negribēja rimties, taču beidzot apžēlojāmies par mājiniekiem un atgriezāmies motelī, kur daži vēl ciemojās vienā istabā, lai pārrunātu dienas notikumus. Ar pudeli vīna sarunas ritēja itin viegli.

Svētdienas rītā stāvēju nopietnas izvēles priekšā: klausīties, kas notiek Vanagu delegātu sapulcē, vai braukt apskatīt Melburnas Latviešu ciemu. Abas izvēles vienādi vilinošas, taču beigās nolēmu paklausīties, ko tie Vanagi nospriedīs. Es Tev pateikšu, Mildiņ, kas man pie tiem Vanagiem patīk: sanāksmē viņi reizēm viens pret otru var izteikties ļoti asos, varētu pat likties, apvainojošos vārdos, bet, tikko sapulce ir beigusies, viņi atkal ir vislabākie draugi, kopā aiziet uz bāru, un neviens nav ņēmis ļaunā otra izteicienus. Būt tik objektīvam ir liela māksla, un es nezinu, vai es tā varētu. Laikam jau tāpēc tā ir iekārtots, ka Vanagiem krīt tā spriešanas un lemšanas loma, bet Vanadzēm, rūpes par saimniecību, kur bieži nopietnākais lēmums attiecas uz ēdienkarti un praktisko ikdienu! Vanadzes ar savu darbu to naudiņu sarauš, Vanagi spriež, kā to tērēt!

Tas jau arī bija galvenais, par ko tika spriests: kā to naudu dabūt un kur viņu tērēt. Atbalsts un palīdzības lūgumi nāk no Austrālijas un no Latvijas, un kādreiz grūti vienoties, kuri projekti būtu tie svarīgākie. Ienākumi raujas, prasības vienmēr tikai pieaug un no administratīviem izdevumiem nevar izbēgt, lai cik taupīgi un prātīgi rīkojas. Gan jau Tu lasīsi laikrakstos sīkākas ziņas.

Jāsaka lielu paldies Pēterim Delverim par sapulces veiksmīgu vadīšanu un Ilzei Ābelei un Jānim Kārkliņam par protokola rakstīšanu. Tas ir nepateicīgs un neapskaužams darbs. Protams, vislielākais paldies pienākas DV Melburnas nodaļai par sapulces rīkošanu.

Nu gan Tev būs apnicis lasīt. Labāk beigšu. Visu labu,

Gunta