Žilbinoši! Cepuri nost!

Palielināt / Enlarge

No kreisās Laimonis Siliņš, Sallija Filitsa, Andrejs Gulbis, Brigita Siliņa, Kārlis Veilands, Taira Zoldnere, Rūta Grand. FOTO Edvīns Circenis.

Palielināt / Enlarge

Izrādes afiša.

Svētdien, 1. martā, Sietlas Latviešu namā tautiešus priecēja ļoti gaidītā Pītera Kviltera (Peter Quilter) komēdija Žilbinoši. To izrāda mazais teātris sanfrancisko Laimoņa Siliņa režijā ar Brigitu Siliņu galvenajā lomā. Tēls pieprasa plaša spektra aktrisi, kāda Brigita Siliņa arī ir – talantīga, pieredzējusi, šarmanta. Luga ir patiess stāsts par ļoti neparastu, spēcīgu personību Florensi Fosteri Dženkinsu (Florence Foster Jenkins). Šī sieviete ir iegājusi vēsturē kā visekscentriskākā, visnemuzikālākā, visnetalantīgākā dziedātāja, kura spējusi noturēt uzmanībā un līdz asarām izsmīdināt slavenās Karnegī Koncertzāles trīs tūkstošus klausītāju 1944. gadā. Lai cik neticami tas arī nebūtu, vēl šodien pasaules mūzikas veikalos var iegādāties koncerta ierakstus, vai tos noklausīties vietnē youtube.com

Lugas saturam pieskaršos tikai nedaudz, jo tas analizēts neskaitāmās recenzijās daudzās valodās. Tulkojums latviešu valodā ir izcils – Edvīns Raups. Luga iestudēta gandrīz 20 pasaules valstīs un Anglijā nominēta Lorensa Olivjē balvai Labākā jaunā komēdija. Florenses vēlme kļūt par slavenu dziedātāju nepazīst šķēršļus. Tās vārdā viņa azartiski ar neparastu vieglumu tērē naudu, lai uzturētu savus labvēļus Sentklēru, Doroteju, Kosmu Makmūnu un rīko viesības slavenībām, kuri viņu atbalsta. Tomēr tā nav tikai nauda. Viņas talants ir optimisms un ticība sev, savam sapnim. Florence iekaro cilvēkus ar savu plašo sirdi, dāsnumu, ar savu dīvaino, kvēlo vēlmi, kuru viņa ļoti mērķtiecīgi cenšas realizēt. Bet, ar vienu noteikumu: viņas spēju kritizētājiem durvis ir slēgtas, viņa ir kurla un akla pret jebkuru, kas varētu ierobežot viņas absurdo rīcību. Vienlaikus Florences tēls ir aizkustinoši smieklīgs, bet ne banāls.

Brigitas Siliņas Florense IR ŽILBINOŠA atbilstoši lugas saturam: valodā, manierēs, šķērsajā dziedāšanā, īpaši 2. cēlienā, kad Dorotejas visā nopietnībā pieteiktais koloratūrsoprāns tradicionālajā, krāšņajā Karmenas tērpā uzveic pēdējo nopietno skatītāju (zāle līgojās smieklu jūrā). Iespējams, ka ziedu mešana publikā bija vēsturisks žests, bet šajā reizē vienam otram Sietlas latvietim, kuram laimējās uzķert sarkano ziediņu, tas paliks kā mīļa piemiņa no mūsu teātra dīvas Brigitas – Florenses lomā. Bet Florense nav viena. Sens un uzticams draugs, labs palīgs praktiskajā dzīvē viņai ir Sentklērs (Andrejs Gulbis – aktieris ar stāžu) – drošs, pašapzinīgs, bet tajā pašā laikā īsts dzīves baudītājs, kuram patīk Florences piedāvātais dzīves veids. Viņas drošais balsts muzikālajos eksperimentos kļūst nopietnais pianists Kosms Makmūns (lieliski tēlo Kārlis Veilands, kurš beidzis Latvijā Jelgavas Mūzikas skolu, un ir labs pianists, bet teātri gan esot spēlējis tikai skolā), kurš pamazām sāk saprast Florensi un novērtē viņas uzticību, kaut arī redzams, ka tas nav viegli – Florenses šķībās notis sagādā viņam gandrīz fiziskas ciešanas. Bet, naivā, mīlīgā Florenses apjūsmotāja Doroteja (aizkustinoši tēlo Taira Zoldnere), kas ir uzticīgi no sirds pieķērusies drosmīgajai madāmai vēl vairāk izgaismo tieši pašas Florences raksturu.

Grotesks, bet ļoti piezemēts ir mājkalpotājas Marijas (Rūta Grand) tēls. Marijas izaicinošā uzvedība, valodas neprasme, spāniskā buldurēšana uzjautrina skatītājus, bet atstāj diezgan vienaldzīgu pašu Florenci – vēl viens akcents, kas parāda, cik patiesībā viņa ir tālu no reālās dzīves. Un vēl viens ļoti spilgts tēls, teorētiski pozitīvs, kurš acumirklī šajā bezkonflikta atmosfērā rada disonansi. Verindera Gerdas kundze (Sallija Filitsa) parādās pēkšņi un pilnīgi negaidīti (iespaidīgs ir uznāciens tieši no zāles). Melnā tērpā, ar mazu elegantu cepurīti galvā, viņa nesas pa skatuvi, svētās dusmās izkliegdama savu sašutumu par Florences muzikālajām aktivitātēm, rokā vicinot daudzu ievērojamu mākslas sapratēju parakstīto dokumentu aizliegt Florencei dziedāt uz skatuves. Kad pēc īsa šoka momenta viņa tiek izraidīta ārā, Florence liek viņu atsaukt atpakaļ un savā ierastajā manierē piedāvā Gerdas kundzei pudeli šerija ar īpašu uzlīmi – reklāmu dziedošai Florencei. Protams, Gerdas kundze nav uzpērkama, un Sentklērs viņu vienkārši izmet ārā.

Luga ne tikai fascinē ar asprātībām un komiskām situācijām, izsmīdinot skatītāju līdz asarām; tā ir laikmetīga un uzdod daudz jautājumu, un pašu galveno: kas īsti ir šis fenomens Florence? Lugas pēcvārdā režisors Laimonis Siliņš sirsnīgi pateicas skatītājiem: Bez jums nebūtu teātra! Savukārt Latviešu biedrības Vašingtona štatā valde aktieriem pateicībā dāvina rozes.

Vēlreiz milzīgs paldies visiem aktieriem, režisoram un sevišķi – Brigitai Siliņai par lielisko tēlojumu un izturību! Cepuri nost! Bravo!

Sarmīte Lunde
Laikrakstam „Latvietis“