Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Upuru piemiņas diena

Deportācijas nav savienojamas ar protokolu

Laikraksts Latvietis Nr. 353, 2015. g. 31. martā
Aina Gailīte -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Ritvara Jansona uzruna pie Okupācijas muzeja. FOTO Aina Gailīte.

Pie Okupācijas muzeja 25. martā. FOTO Aina Gailīte.

Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece un Latvijas Politiski represēto apvienības vadītājs Gunārs Resnais gājiena priekšgalā. FOTO Aina Gailīte.

Prezidents, deputāti un vēstnieki pievienojušies gājienam. FOTO Aina Gailīte.

Gājiens pie Brīvības pieminekļa Rīgā. FOTO Aina Gailīte.

Latvijas Okupācijas muzeja direktors un laikraksta "Latvietis" redaktors Gunārs Nāgels noliek ziedus pie Brīvības pieminekļa. FOTO Aina Gailīte.

Rīgas domes darbi pie Okupācijas muzeja 25. martā. FOTO Aina Gailīte.

25. marts – komunistiskā genocīda upuru piemiņas diena

Rīgas pils torņa valsts karogs nolaists pusmastā, tāpat kā pie Melngalvju nama Rātslaukumā, bet visā Rīgā un Latvijā plīvo karogi ar sēru lentu. 25. martā komunistiskā režīma represiju upuru oficiālie piemiņas pasākumi notiek jau tradicionāli – pulcēšanās gājienam pie Okupācijas muzeja, tālāk ziedu nolikšana pie Brīvības pieminekļa.

Rātslaukuma daļu pie Okupācijas muzeja aizpilda ļaudis sirmām galvām un puķu pušķiem. Lielākoties viņi nenāk vieni, bet kopā ar ģimenēm. Apkampšanās, sabučošanās, asaras un nopūtas par tiem, kuru jau sen vairs nav šaisaulē un tiem, kuri vairs nav atnākuši šogad. Tiek taisītas ģimenes bildes – mēs no viena lēģera, runāts tiek par turieni un šodienu, brīžiem pat tīri temperamentīgi. Tiek pacelti karogi, Latvijas, Lietuvas, Igaunijas un dubultais – Valsts karogs un Latvijas politiski represēto apvienības karogs, kuru nes trīs jaunieši. Fotogrāfi, TV filmēšana un intervijas uz katra soļa. Klātesošos uzrunā vēsturnieks, Saeimas deputāts Ritvars Jansons (NA) – to nedrīkst aizmirst, tas nedrīkst atkārtoties.

Bet pa to laiku Okupācijas muzeja ēkas otrā pusē – uz Daugavas pusi notiek pavisam saimnieciskas lietas. Piebraucis pacēlājs, daži vīri dara rutīnas darbu, maina lielo informācijas plakātu. Mani ieintriģē milzīgā ruļļa koši dzeltenā krāsa, mostas tādas aizdomas, ka tas ir saistīts ar nākošnedēļ gaidāmajiem svētkiem. Pēc brīža ruļļa gals ir atritināts, un viss kā uz delnas – pūpoli un Priecīgas Lieldienas ar parakstu Rīgas dome. Tas viss ir pašsaprotami. Bet ir 25. marts, sēru diena, piemiņas pasākuma dalībnieki vien dažu metru attālumā un tieši uz plakāta fona plīvo karogs ar sēru lenti. Uzskatu, ka tas tika darīts nelaikā, un Rīgas domes labā roka nezin, ko dara kreisā, daži iet piemiņas gājienā, daži velk svētku plakātus sēru dienā.

Gājiena dalībnieki sastājušies, tiem pievienojas Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece ar ziedu pušķi, kājām atnākot no Saeimas nama. Visi pa Kaļķu ielu dodas uz Brīvības pieminekli.

Laukumā pie pieminekļa Nacionālo bruņoto spēku pūtēju orķestris, Bastejkalna pusē sastājušies Saeimas deputāti, ministri, ārvalstu diplomāti, pie pieminekļa labajā pusē nostājas jaunieši ar Latvijas politiski represēto apvienības dubultkarogu, bet vēl viss ir gaidīšanas režīmā. Ierodas prezidents Andris Bērziņš. Notiek goda sardzes maiņa, atskan Valsts himna, aizsoļo stalti karavīri. Klātesošos uzrunā Latvijas politiski represēto apvienības (LPRA) priekšsēdētājs Gunārs Resnais, pēc tam dodot vārdu Valsts prezidentam Andrim Bērziņam. To nedrīkst aizmirst, tas nedrīkst atkārtoties.

Seko ziedu nolikšana Brīvības pieminekļa pakājē. Cilvēki nāk, ziedi gulst. Daudziem ir ļoti grūti uzkāpt pa tiem pāris pakāpieniem un vēl grūtāk ir saliekties, lai noliktu ziedus, sirds sažņaudzas to redzot. Daži ministri un Valsts augstākās amatpersonas vēl pakavējas laukumā, iesaistoties sarunās. Tā, klusi un ar cieņu, ir pieminēti tie izsūtītie, kas nepārnāca no Gulaga un kuru atdusas vieta nav dzimtajā zemē.

Izteikšu savas pārdomas par redzēto – vairākus gadus ar foto kameru esmu 25. marta un 14. jūnija sēru dienu pasākumu dalībniece, tiesa, ne vienmēr ar ziediem. 2013. gada 14. jūnija piemiņas pasākumā Gunārs Resnais (LPRA) savā uzrunā aicināja izmainīt pasākuma kārtību un attieksmi pret vēl izdzīvojušajiem Sibīrijas lēģeros – viņu paliek arvien mazāk un viņiem ir arvien grūtāk nostaigāt to ceļa gabaliņu pa Vecrīgas bruģi, un pats galvenais, ja reiz mēs pieminam tos, kas palika Sibīrijā un godinām tos, kas izgājuši Gulaga šausmas, ir saglabājuši stipru garu un Dzimtenes mīlestību – Kādēļ tieši viņi neiet pirmie likt ziedus pie Brīvības pieminekļa? Jā, kādēļ? Kādēļ šiem sirmgalvjiem ir jāiet gājiena astē un laukumā vēl jāstāv un jāgaida uz amatpersonu ierašanos. Te nevar atrunāties ar protokolu un etiķeti, deportācijas nav savienojamas ar protokolu. Varbūt tauta paskatītos citām acīm uz Valsts varu, ja šajos divos datumos diplomāti un amatpersonas ar cieņu nostātos gājiena noslēgumā.

Ja kāds, rīkoties spējīgs, lasa šīs rindas, lūdzu, izmainiet jau 14. jūnija piemiņas pasākuma gājiena kārtību.

Aina Gailīte
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI




Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com