Pie latviešiem Austrālijā

Palielināt / Enlarge

Māris Brancis Kučeru mājā. FOTO Ilze Nāgela.

Palielināt / Enlarge

Kučeru mājās. No kreisās: Māris Kučers, Nora Žubecka, Māris Brancis, Aina Kučera. FOTO Ilze Nāgela.

Palielināt / Enlarge

Skulptūra pie Viktorijas Mākslu koledžas. FOTO Ilze Nāgela.

Palielināt / Enlarge

Māris Brancis pie koncertzāles „Melbourne Recital Centre“. FOTO Ilze Nāgela.

Palielināt / Enlarge

Māris Brancis pie Viktorijas Nacionālā mākslas muzeja (National Gallery of Victoria). FOTO Ilze Nāgela.

Palielināt / Enlarge

Māris Brancis Federācijas laukumā (Federation Square) Melburnā. FOTO Ilze Nāgela.

Pirmais turpinājums. Sākums LL350.

Melburna

Tikko koncerts izskanējis, jādodas tālāk uz Melburnu. Lidojums ir īss – nepagūst lidaparāts pacelties virs mākoņiem, kuru Austrālijas debesīs nav, un uzņemt platāku soli, kad jālaižas zemē. Melburnas Latviešu organizāciju apvienības (MLOA) priekšsēde Kristīne Saulīte un viņas vīrs Pēteris aizvizina uz Līgas un Dāvida Dārziņu ļoti ērto māju, kur nepārtraukti piepulcējas ļaudis. Ieskrien prātā – skat', cik viņu daudz, to latviešu Melburnā. Visus namatēvs un namamāte laipni sagaida. Katrs atnesis pa cienastam. To nobaudīšana palīdz sapazīties un vest sarunas. Bet tad arī lietus ir klāt. Man tas liekas tik atsvaidzinošs un patīkams pēc svilinošās saules. Tā vien rādās, skaistais Dārziņu dārzs ievelk elpu un priecājas par šo debesu dāvanu. Nu gluži kā es... Tomēr pa tam dzirdu, ka austrāliešiem šķiet vēsi un auksti.

Drīz vien ir uzstādīta tehnika, un man jāstāsta par Jelgavas ledus skulptūru festivāliem. Esmu savācis attēlus, ko esmu safotografējis par pēdējiem gadiem. Prieku sagādā tas, ka dzirdu sajūsmas izsaucienus un jautājumus. Gatavojot šo stāstījumu, esmu rēķinājies, ka nedrīkstu apgrūtināt skatītājus un klausītājus ilgāk par pusstundu, bet tad jānobālē – man pietrūkst rādāmā. Nodomāju – ak, es sliņķis! Vai tad nevarēju salādēt mazajā pirkstiņā vai visu festivālu attēlus?! Un Ledus grāmatu neesmu paķēris līdz, baidīdamies par kofera svaru. Labi, ka vēl ir neliels attēlu klāsts par smilšu skulptūru festivāliem Jelgavā. Izrādās, ka melburnieši ir nenogurdināmi – prasa vēl, lai rādu un stāstu.

Pa to laiku pulkstenis nav stāvējis uz vietas, lai gan ir sajūta, ka nupat kā esmu atlidojis. Nealojies, stundenis bilst, ir jau krietna vakara stunda, rīt tak jau plkst. 9 no rīta jābūt Latviešu namā, kur uzstāsies skolas bērni un notiks svinīgais akts. Gribi vai negribi, jātin makšķeres un jādodas uz mājām.

Mājās gribas parunāt ar Ilzi Nāgelu, taču diena ir bijusi tik blīva notikumiem un emocionāliem pārdzīvojumiem, ka miegs piezogas nelūgts. Un jāiet pie miera. Galu galā nākošajā rītā jau agri jābūt atkal ierindā un nedrīkst parādīt, ka esi noguris.

Miegs ir spirdzinošs. Kad uztraušos kājās, Ilze jau saposusies tautas tērpā un steidzina mani.

Melburnas Latviešu nams ir ārkārtīgi skaists un lieliski iekārtots. Un kas ļaužu sarodas! Viņi nāk un nāk. Ilze mani sapazīstina ar kordiriģentu Viktoru Bendrupu, šo leģendāro personību Austrālijas latviešu kultūrā, par kuru lasīts. Viņš taču arī ir jelgavnieks! Viņa tēvs bija kurlmēmo skolas direktors, ļoti redzama persona Jelgavas sabiedriskajā dzīvē. Bet, kad uzzinu, ka viņš ir līvbērznieks, gandrīz vai šķiet, ka esam radi.

Vēl priecīgāka ir tikšanās ar Ojāru Bensonu, bijušo Melburnas Operešu ansambļa solistu. Cik daudzas neaizmirstamas un krāšņas stundas pavadītas ar viņu un ar Vairu un Edgaru Mūrniekiem Rīgā! Tas ir bijis tik sen, ka nemaz nav taisnība. Laiks ir paņēmis sev līdz Vairu un Edgaru un lielisko ansambli, kura ieskaņojumus viņi atveda sev līdzi, un tos ar baudu klausījāmies.

Sajūsmas asaras sariešas acīs, vērojot plašo skolas saimi un tās uzstāšanos. Ar patiku noskatos Ilzes režijas darbu Atmiņas par 18. novembri – dažādos laikos un vietās aktieru lasījumā. Laba dikcija un valoda – patīkami dzirdēt to.

Bet tad jau laiks ir aizsteidzies, īsu brīdi paciemojamies pie Ainas un Māra Kučeriem un Noras Žubeckas viņu gleznām bagātajās mājās. Varu tuvāk apskatīt Austrālijas latviešu glezniecību, kas man kaut cik zināma no samērā retajām reprodukcijām. Tās nevar aizstāt dzīvas bildes. Kārļa Trumpja oriģinālus nekad nebiju redzējis. Laba glezniecība vienmēr ir sirdij tuva.

Palikušas tikai nedaudz stundas, lai iepazītos ar Melburnas centru, ar tās arhitektūru. Ko tik neilgā laikā apskatīsi? Tad nu Ilze Nāgela ved garām slavenajiem Botāniskajiem dārziem gandrīz vai pilsētas viducī. Diena iet uz galu, tad varam tikai no ārpuses apskatīt Viktorijas Mākslu koledžu (The Victorian College of the Arts), izdodas vismaz apraudzīt skulptūras tās priekšā. Arī Viktorijas Nacionālā galerija atpūšas pēc dienas darbiem. Acis var pamielot ap blakus esošām celtnēm, ap lielisko ēku kompleksu Federācijas laukumā, toties tur varam ieiet iekštelpās – milzīgajās hallēs ar savdabīgajām metāla konstrukcijām. Aizejam līdz nelielai ieliņai, kuru grezno grafiti zīmējumi, daži no tiem ir ļoti labi. Arī šeit jaunā paaudze nebīstas zīmēt visādus nāves simbolus, piemēram, galvaskausus visai izaicinošā formā. Pat kāds apģērbu veikals skatlogā blakus jaunākajiem modes tērpiem izstāda droši vien īpaši izgatavotus galvaskausus. Vai tā cilvēks pielabina nāvi, cerot, ka tādēļ ievilks savos apskāvienos vēlāk?

Abi ar Ilzi izstaigājam Melburnas vecāko daļu. Austrālijā tā saistās ar 19. gadsimta otro pusi, 20. gs. sākumu. Vēlāk uzzinu, ka tai pilsētas tiesības piešķirtas simts gadus agrāk par manu dzimšanu. Tātad līdz divsimtgadei jāgaida vairāk nekā 30 gadu. Austrālijā šo vēstures īsumu var ļoti just. Jelgavā, no kuras es ierados šai tālajā kontinentā un kura šogad atzīmēs 750. jubileju, kopš tā pieminēta vēstures annālēs, un kaut arī to pēdējā kara laikā tikpat kā nolīdzināja līdz zemei, seno gadsimtu elpa vēl jaušama gaisā. Melburna un citās Austrālijas pilsētas lepojas ar monumentālām klasicisma un neoklasicisma greznajām, pat pompozajām celtnēm. Un arī tad jūti, ka iedvesmu tām arhitekti guvuši Eiropā, jo sevišķi Anglijā, kam Austrālija reiz piederējusi. Melburnā vismaz šī daļa ir saglabājusies, citur pat tās ir ļoti maz. Viss būvēts tikai 20. gadsimtā, vairums ēku dienasgaismu ieraudzījušas tikai pēc II Pasaules kara. Patīkami, ka Austrālijā, kultūras celtnes būvējot, arhitekti var atļauties radoši izpausties.

Tā nu klīstam pa Melburnas ielām, kamēr satumst. Ko darīt? Dodamies uz mājām un pie miera – rīt jau agri no rīta ceļš zem kājām. Iesēžoties tramvajā, aptveru, ka esmu pazaudējis svīteri. Ja notic zīmēm, kas mūs allaž dzīvē pavada, tad tas ir mājiens, ka vēl atgriezīšos Austrālijā.

Māris Brancis
Laikrakstam „Latvietis“

Turpmāk vēl