Redakcijā

Sveicināti, lasītāji!

Drosme vai naivums? Kā raksturot Latvijas Centrālās Padomes (LCP) 1944. gada 17. marta Memorandu un tās parakstītājus? Latvija jau bija gandrīz 3 gadus Vācijas okupēta, tomēr 188 cilvēki parakstīja memorandu, pieprasot atjaunot Latvijas valstisko neatkarību, izveidot Latvijas armiju un nodibināt diplomātiskus sakarus ar ārvalstīm.

Parakstītāju starpā bija valodnieks Jānis Endzelīns, rakstnieks Kārlis Skalbe, komponists un Latvijas Konservatorijas rektors Jāzeps Vītols, arhibīskaps Teodors Grīnbergs, kā arī politiķi – bijušie ministru prezidenti Pēteris Juraševskis un Voldemārs Zāmuēls, pēdējais neatkarīgās Latvijas Saeimas priekšsēdētājs Pauls Kalniņš un vicepriekšsēdētāji Kārlis Pauļuks un bīskaps Jāzeps Rancāns.

Vācijas reakcija bija strauja. Reihsministrs Alfrēds Rozenbergs izteica savu sašutumu: „Šinī memorandā viņi prasīja ne tik vien Latvijas bijušās brīvvalsts atjaunošanu, bet arī tiesības vest sarunas ar jebkuru valsti, kas atzina šo latviešu gribas deklarāciju. Tas varētu nozīmēt, ka zināmos apstākļos latviešu valsts, kas šodien varētu balstīties uz vācu [aizsardzību], varētu prasīt sev tiesības vest sarunas ar valstīm, kas karo ar Vāciju [!]. Tā ir pilnīga neiespējamība, un tā arī tā jānovērtē“. Sekoja vēl stingrāki vārdi par atbildīgo nošaušanu un par represijām pret tām aprindām, kam esot sakari ar latviešu emigrācijas organizācijām Zviedrijā un ASV.

LCP priekšsēdētāju Konstantīnu Čaksti (Latvijas pirmā prezidenta dēlu) apcietināja 1944. gada aprīlī, un viņš gāja bojā 1945. gada februārī.

Latvijas Kara muzejā 25. februārī atklāja biogrāfisku vārdnīcu: „Ar parakstu par Latviju. Latvijas Centrālās Padomes Memoranda parakstītāju biogrāfijas“. Bija arī izstādīts Memoranda vienīgais apzinātais oriģināls.

Drosme vai naivums? To pašu var vaicāt par citu Latvijas neatkarības vēlmes izpaudumu, kad Latvija arī bija zem Vācijas okupācijas. Latvijas valsts pasludināšana 1918. gada 18. novembrī daudziem likās kā nereāls sapnis, un notikumi tuvāko pāris mēnešu laikā lika nopietni apšaubīt izsludinātās Latvijas valsts nostiprināšanas iespējas.

Latvija varēs tikai pastāvēt, kamēr būs tie, kuri nebaidīsies likt Latviju pirmā vietā, nebaidoties no šķietamām pragmātiskām realitātēm. Bet, bez iedvesmas un sapņiem ir vajadzīgi muskuļi. Vai esam ieslīdējuši Eiropas miera laiskumā, ka nevaram pienācīgi sagatavot savus bruņotos spēkus?

Rīkosimies tagad, lai nenonākam atkal tādos apstākļos, ka atkal jāgatavo šāds memorands!

GN
2015. g. 27. febr.