Maija Kovaļevska – intervija

Palielināt / Enlarge

Latviešu soprāns Maija Kovaļevska (Mimi) un meksikāņu tenors Diego Torre (Rodolfo, dzejnieks). FOTO Branco Gaica.

Palielināt / Enlarge

Mimija lūdz Rodofo aizdedzināt svecīti pirmā cēlienā. FOTO Branco Gaica.

Palielināt / Enlarge

No kreisās: Endrjū Džouns (Andrew Jones – Marcello, gleznotājs), Deivids Parkins (David Parkin – Colline, filozofs), Šeins Lorencevs (Shane Lowrencev – Schaunard, muzikants), Lorina Gore (Musetta), Diego Torre (Rodolfo) un Maija Kovaļevska (Mimi). FOTO Branco Gaica.

Palielināt / Enlarge

Maija Kovaļevska Zilajos kalnos pie Sidnejas. FOTO Ojārs Greste.

Šī intervija tapa gan Ojāram Grestem tiekoties un sarunājoties ar dziedātāju, gan Ilzei Nāgelai sarunājoties ar Maiju internetā, apmainoties epasta vēstulēm. Laikraksts „Latvietis“ izsaka lielu pateicību māksliniecei par atsaucību.

Nupat Sidnejas Operas namā beidzās Austrālijas Operā izrādes Pučīni operai Bohēma (La Boheme), kurās galveno varones lomu – Mimī – dziedāja latviešu soprāns Maija Kovaļevska (no 2014. gada 31. decembra līdz 2015. gada 16. janvārim).

Šajā inscenējumā darbība bija pārcelta no 19. gadsimta Parīzes uz Berlīni 1930. gados, Veimāras republikas satrauktajā beigu posmā. Šī vide deva plašas iespējas dizaineriem izmantot tā laika kabarē stilu ar brīnišķīgi raibiem kostīmiem, greznām samta drapērijām un mirdzošām gaismiņām. Tas it īpaši parādījās otrā cēlienā, kur kafejnīca Momus apžilbināja acis ar lielo dziedātāju skaitu krāšņos kostīmos, kas izsauca šī perioda hedonismu (dažas dāmas pat parādījās uz skatuves ar kailām krūtīm!). Skatuves darbība bija tik daudzveidīga un interesanta, ka nezināju, kur vairāk pievērst uzmanību.

Maija Kovaļevska lomā kā drusciņ kautrīgā Mimī bija brīnišķīga. „Kovaļevskas Mimī staro“ – tā rakstīja laikraksta The Australian kritiķis Marijs Blaks (Murray Black).* Un meksikāņu tenors Diego Torre, Rūdolfa lomā, bija iespaidīgs ar spēcīgo balsi un dedzīgo iemīlējušos dzejnieka raksturojumu. Arī visi pārējie dziedātāji bija lieliski. Operas beigās, saprazdams, ka viņa iemīļotā ir mirusi, Rūdolfa izmisīgais kliedziens „Mimī!“ izsauca man dziļu emocionālu pārdzīvojumu un patiesu dzīves īstenību.

Kopš pirmās uzstāšanās uz operas skatuves Rīgā 2003. gadā Donas Elvīras lomā Mocarta operā Don Žuāns (Don Giovani), Maija Kovaļevska ir dziedājusi pasaules vislielākos operas namos un festivālos, ieskaitot Ņujorkas Metropolitēna Operā, Zalcburgas festivālā (Salzburg Festival), Glindebornas festivālā (Glyndebourne Festival), San Francisko Operā, Karaliskā Operas namā Londonā (Royal Opera House), La Scala Milānā (Teatro alla Scala), Vīnē, Minhenē, Guangžou Ķīnā (Guangzhou) un Buenosairesu Argentīnā.**

Pēc operas izrādes 10. janvārī satiku Maiju Kavaļevsku un ierakstīta daļu no šīs intervijas.

Ojārs Greste: Lasīju jūsu biogrāfiju, kas uzrakstīta Opera Australia tīmekļa lapā; Jūs esat dziedājusi gandrīz visā pasaulē. Man radās iespaids, ka Jūs ļoti daudz ceļojat, vai tā ir? Vai jūs pavadāt vairāk laika uz vietas Vīnē?

Maija Kovaļevska: Diezgan daudz iznāk, kā var teikt uz čemodāniem, ceļot; pēdējo divu gadu laikā es tiešām esmu apceļojusi visu zemeslodi; varu minēt Buenosairesu Argentīnā – slaveno teātri, kas ir milzīgs ar 4 tūkstoši skatītāju vietām; tur man bija tas gods dziedāt grāfienes lomu Figaro kāzās; var minēt Vīnes Valsts operas tūri uz Muskatu Omānā, arābu valstīs; var minēt Ķīnu; var minēt tagad tikko pirms Austrālijas – Meksiku, kur arī es pirmo reizi uzstājos; protams, Ņujorku, kur es jau diezgan daudz esmu uzstājusies. Daudz ir iznācis ceļot pēdējo gadu laikā. Es domāju, ka opera savā ziņā varbūt paliek tāda vairāk saprotamāka ne tikai Eiropas kultūrai un Amerikai kā tas bija iepriekš, bet opera izplešas; tā es to jūtu un redzu. Arvien vairāk operu mīl tādās valstīs kā Austrālija un Ķīna.

OG: Mani pārsteidz, ka Ķīnā ir daudz cilvēku, kas iet uz operu...

MK: Jā, un tur būvē jaunus operu namus, iegulda milzīgus līdzekļus un finansē operu, kā arī publikas atsaucība ir burvīga; cilvēki mīl operu. Man bija tas gods uzstāties tieši Turandotā Liu lomā, un par cik tā ir ķīniešu opera un Ķīnā; bija milzīgi panākumi, publikai ļoti patika. Tas ir patīkami, ka operas kultūra izplešas pasaulē un paliek vairāk saprotamāka tautām, kas varbūt kādreiz nemaz nezināja, kas tā opera ir. Tas ir patīkams moments.

OG: Es noskatījos vakar YouTube interviju ar Jums, kas bija ierakstīta pagājušo gad Vīnē. Jūs minējāt, ka jums tuvākās lomas ir Mihaele Karmenā, Liu Turandotā, Mimī Bohēma un arī Tatjanas loma Jevgeņijā Oņeginā. Kāpēc tieši šīs lomas, un kas tieši jūs pievelk pie Tatjanas lomas?

MK: Es domāju, ka tas ir gan pats Puškina stāsts par Tatjanu un par Jevgeņiju Oņeginu, gan arī mūzika – abi kopā. Un, manuprāt, Jevgeņijs Oņegins un Bohēma ir divi vispatiesākie operas stāsti, kas ir uzrakstīti mūzikā, kas ir pasniegti kā operas. Tāpēc tie man ir arī vistuvākie. Varbūt arī vislabāk patīk tieši izpildīt šīs lomas – uzstāties kā Mimi vai Tatjanai, jo es domāju, ka ļoti svarīgs ir tieši patiesums, izpausties caur mūziku, caur šo skaisto un patieso dzīves stāstu, kurš joprojām vēl ir aktuāls visos laikos, kurš nekad nenoveco, kurš ir tik saprotams publikai. Un tas ir vienkārši prieks, ka ir tāda iespēja, ka šie izcilie komponisti un rakstnieki ir izveidojuši šos gara darbus, caur kuriem mēs, dziedātāji, aktieri atkal varam to tālāk dot un sniegt publikai un radīt šo pārdzīvojumu, radīt visas šīs patiesās emocijas, kas ir ļoti saprotamas.

OG: Jūs minējāt, ka attiecībā uz lomām, vadāties no balss, t.i., ir balss tipi, atbilstošas balsis un tām piemērotas dažādas lomas. Jūs minējāt, ka pašlaik jūs dziedat vairāk šīs lomas, bet, ka Jūs, piemēram, Turondotas lomu nedziedātu. Vai būtu kāds laiks, kad jūs dziedātu citas lomas? Vai operdziedātājas balss mainās, izveidojās, kļūst piemērotākas citām lomām?

MK: Jā, ar laiku, protams, balss arī attīstās un paliek kuplāka. Pirmām kārtām fizioloģiski cilvēks nobriest, otrām kārtām, tas ir cilvēka raksturs, cilvēka personība nobriest kā tāda, un arī balss tehnika nobriest. Balss ir kā instruments, kas ir jākopj; kā dimants, kas jāslīpē nepārtraukti, un tas ceļš uz to spožumu, tā dimanta slīpēšana, tā jau nekad neapstājas, tā turpinās, un līdz ar to, protams, nāk klāt jaunas lomas. Katru gadu man klāt ir nākušas arī jaunas lomas. Tagad es esmu sākusi Verdi dziedāt; pagājušogad pirmo reizi, tagad turpināšu – dziedāšu pirmo reizi Verdi Rekviēmu. Esmu dziedājusi jau Violetu Traviatā un Amēliju Mariju Verdi operā. Tas ir tāds jauns pavērsiens arī manai balsij, jauns izaicinājums man kā dziedātājai, man kā māksliniecei, un tā ir tāda iešana atkal uz priekšu.

OG: Kā jūs iestudējat lomas? Jūs minējāt, ka lomas nāk un atrod jūs. Vai ir tādas dramatiskas lomas, kuras jūs varbūt uzskatāt, ka nav pašlaik jūsu balsij, bet kas jūs pievelk tieši kā aktrisi?

MK: Jā, kā aktrisei... tur ir tā lieta, ka aktieris var jebko nospēlēt uz skatuves. Teiksim tā runājamā balss, tu neko nevari ļaunu nodarīt tai, bet ja dziedātājs, pārāk priekšlaicīgi paņem kādu dramatisku lomu, viņš var par to samaksāt, tas nozīmē, ka viņam var būt problēmas ar balsi, viņam var būt kaut kāda teiksim pārforsācija; instruments – balss – tas ir galvenais. Teiksim uz operas skatuves ir tikai balss, mums nav mikrofona, mums nav nekā. Mums ir jāpiepilda tā zāle ar to, kas mums ir dots, ar to, ar ko mēs esam gadu gadiem strādājuši – pie mūsu instrumenta, un savā veidā mēs esam kā sportisti, tas ir sava veida sports, – ir jāstrādā, jātrenējas, visu laiku balss ir jāuztur formā, jāuztur arī fiziski sevi formā. Tāpēc es daudz ar sportu nodarbojos arī diendienā.

Līdz ar to, jā, varbūt aktieriem šajā ziņā ir daudz vieglāk, jo viņiem varbūt tādas lomas, ko viņi daudz vieglāk var panākt un daudz agrāk jau nospēlēt uz skatuves vai filmā. Tas ir pilnīgi cits mākslas veids, bet opera tas tomēr ir orķestris, tā ir balss, tas nav tikai aktieriskais; kā aktrise es varētu jebkuru lomu nospēlēt un daudzas pat būtu interesanti; kāpēc ne? – kaut vai tā pati Toska? Bet nav teikts; varbūt pēc kādiem 15-20 gadiem arī Tosku es varbūt nodziedāšu.

OG: Kā jūs sagatavojiet jaunas lomām? Vai jūs strādājat ar kādu skolotāju? Es nezinu, vai tas ir pareizais vārds – ar kādu kouču (coach), kas pazīst to lomu?

MK: Tas ir diezgan ilgs process, jo lomu jau var sagatavot dažādi. Lomu var sagatavot teiksim tā tikai virspusēji un izdziedāt tā, neieejot pilnībā tajā lomā, bet es esmu tāds cilvēks, ka man patīk darīt visu līdz kaulam, pamatīgi. Tāpēc es savas lomas gatavoju laicīgi un varētu teikt, ka citreiz tas varēti būt no sešiem mēnešiem līdz par gadam vai diviem gadiem, jo tā loma ir kā tāds labs vīns, tas rūgst kaut kur iekšā, un tad ik pa laikam tu to paņem atkal, izdziedi cauri. Protams, konsultēšanās ziņā, es konsultējos vēl joprojām ar savu skolotāju, kura ir Itālijā – Mirella Freni. Viņa ir vislabākais padomdevējs tieši repertuāra ziņā, un viss, ko viņa man ir teikusi, tas arī tiešām tā ir. Viņai ir tik milzīga pieredze – 50 gadu skatuves karjera. Viņas balss savā ziņā ir arī līdzīga manai balsij, kas arī ļoti palīdz saprast, kas tieši ir tās lomas, ko es varu dziedāt; kas ir tās lomas, kur es varu sevi spilgtāk parādīt; kas ir tās lomas, kas man jāpagaida; kas ir tās lomas, ko nevajadzētu; kas ir tās lomas, ko vajadzētu. Man ir pagodinājums, ka Mirella Freni ir mana skolotāja, un tieši no viņas es vienmēr smeļos padomus.

OG: Jūs teicāt, ka jums ir 8 izrādes ļoti īsā laikā. Kā Jūs pavadāt laiku tajā dienā, kad jums ir izrādes? Kā Jūs sevi sagatavojat, saudzējat, lai būtu uz to starta līnijas? Pastāstiet par to, lūdzu!

MK: Es domāju, ka lielā mērā tiešām ir atpūta balsij; pārāk daudz tajā dienā nedziedāt, pārāk daudz tajā dienā nerunāt; mēģināt koncentrēties uz to tēlu, uz to lomu, kas būs jādzied tajā vakarā; savā ziņā jāieiet tajā lomā jau iepriekš, jo tad, kad es esmu uz skatuves, es vairs neesmu Maija. Es esmu Mimī. Līdz ar to es nevaru to darīt pēdējā brīdī, jo man ir jāsagatavojas laicīgi.

Protams, svarīgi ir arī labi paēst, labas pusdienas – labs ēdiens. Man pašai patīk arī gatavot; es bieži tieši pati sev gatavoju ēst.

Jā, tātad koncentrēšanās un lūgšana. Es ticu Dievam un es vienmēr noskaitu lūgšanu pirms eju uz skatuves. Es paļaujos tam procesam, tai burvībai, tam visam, kas notiek uz skatuves.

OG: Jūs minējāt, ka jums ļoti patīk dziedāt uz skatuves, ka tas ir tāds burvīgs mirklis. Pastāstiet par savām izjūtām, dziedot uz skatuves!

MK: Tajā brīdī, kā es minēju, tas ir viss kopā: tā ir dziedāšana, tas tēls, tā loma, kas tu tajā brīdi esi. Līdz ar to, tajā brīdī nav tādas īpašas domas, ko es daru, jo tā ir vairāk tāda ļaušanās procesam, tieši tas brīdis, kad tas viss top. Un tas ir tas brīnišķīgais, jo katru reizi tomēr ir savādāk, katrs kolēģis ienes kaut ko jaunu. Katra izrāde arī atšķiras viena no otras, jo tā ir dzīvā māksla. Tāpēc tā ir skaista un tāpēc tā ir īpaša. Tieši tas mirklis – tas ir vienreizējs un tagad, un tā vairs nebūs nekad. Katra izrāde ir brīnišķīgs mirklis, kas ir jāizdzīvo un jāpiepilda, un tāpēc tajā brīdī tādu īpašas domas un analizēšanas man nenotiek uz skatuves. Tas notiek pēc tam, kad izrāde jau beigusies, un es esmu atpakaļ jau Maija.

OG: Un tas, kas attiecas uz Bohēmu; ir jau dažādi inscenējumi. Sevišķi interesanti, ka šis ir 20. gadsimta trīsdesmitie gadi, kur tradicionāli tas būtu 19. gadsimta beigas Parīzē. Pirms kādiem 20 gadiem redzēju Opera Australia iestudējumu ar Bazu Lūrmai (Baz Luhrmann) kā režisoru, un viņa inscenējums bija Parīzē, bet Otrā pasaules kara laikā. Vai jūs esat piedalījusies dažādos Bohēma iestudējumos – kādi interesanti inscenējumi ir bijuši? Kādos laikmetos, ar kādu pieeju; katram režisoram jau ir sava pieeja, vai ne?

MK: Jā, varētu teikt, ka man ir laimējies dziedāt brīnišķīgos un skaistos iestudējumos, un visas Bohēmas, kurās es esmu dziedājusi – gan tradicionālās, klasiskās – īstā Bohēmas perioda – varu minēt Franko Dzefireli (Franco Zeffirelli) brīnišķīgo iestudējumu Ņujorkas Metropolitēna Operā, kur esmu nodziedājusi vairāk nekā 20 izrādes jau, tāpat šī paša Franko Dzefireli iestudējums Vīnes Valsts operā, kur arī esmu dziedājusi tieši Mimī; tad Londonā Džona Koplija (John Copley) iestudējumā, kas arī ir klasisks. Tieši no modernākiem var minēt Hamburgas Operā dziedāto iestudējumu, kura darbība savukārt ir 20. gadsimtā, un ļoti mūsdienīgs skatījums.

Šo pašu stāstu arī var ielikt mūsdienu skatījumā un tas vienalga nostrādā, un publika to saprot. Tas ir līdzpārdzīvojums, jo tas stāsts un mūzika, protams, ir tas, kas runā uz publiku.

Kad izrādes beigās Rūdolfs kliedz: Mimī... tad tur neviens nevar palikt vienaldzīgs.

OG: Es to varu saprast. Jūs minējāt, ka jums ir grūti atslēgties no lomas, un es varu iedomāties, ka tieši šajā operā, jo tās beigas ir tik traģiskas... es arī nespēju aplaudēt. Man personīgi tas atgādināja to momentu, kad mana sieva aizgāja mūžībā; kad mēs visi – viņas bērni bija apkārt viņai... tas ir tik dramatisks moments cilvēka dzīvē.

MK: Jā, manuprāt, Pučīni ir izdevies aizskart to īsto dvēseles stīgu, lai katrs skatītājs spētu izjust to un atcerēties savus mīļos aizgājušos un varbūt lūgt par viņiem Dievu. Tas ir tik tieši trāpīts sirdī; absolūti brīnišķīgi.

OG: Rīt jums nav jādzied. Kā Jūs pavadāt dienas, piemēram, šeit, Sidnejā starp izrādēm? Kā jūs pavadāt brīvdienas? Ko esat redzējusi no Sidnejas?

MK: Sidnejā man ir bijis tas gods iepazīties personīgi ar Latvijas goda konsulu Austrālijā Birzuļa kungu un viņa kundzi Edīti. Vairākkārt viņi ir mani veduši uz pusdienām, arī Ziemassvētku vakarā es biju uzaicināta pie Edītes kundzes un viņas ģimenes. Līdz ar to es nebiju viena Ziemassvētkos, un tas bija tiešām ļoti sirsnīgi un jauki. Latviešu atbalsts ir ļoti jūtams, paldies arī jums par interesi un atbalstu! Arī vietējie kolēģi šeit man ir ļoti sirsnīgi, labprāt man parāda Sidneju. Esmu ļoti apmierināta, šeit ir ļoti sirsnīga atmosfēra.

Ilze Nāgela: Kura zeme, pilsēta patīk vislabāk? Uz kuras no Operu skatuvēm jūties visērtāk, vismājīgāk?

MK: Visvairāk man patīk Itālija. Visērtāk un vismājīgāk jūtos uz Vīnes Valsts operas skatuves, kur vienmēr priecājos uzstāties; arī drīzumā dziedāšu Tatjanas loma operā Jevgeņijs Oņegins.

IN: Vai dziedot uz Latvijas Nacionālās operas skatuves, ir kādas īpašas sajūtas? Vai atceraties savu pirmo uzstāšanos Operā?

MK: Sajūtas ir labas, ar nepacietību gaidu šovasar Pučīni festivālu Latvijas Nacionālajā Operā. Latvijas Nacionālajā operā pirmo reizi dziedāju 2003. gadā Donnu Elvīru Mocarta operā Dons Žuans (Don Giovanni). Pirms tam uzstājos Daiņa Kalna rīkotajos Siguldas Opersvētkos, un pirmā loma bija operā Mīlas dzēriens Kuldīga 2002. gada vasarā.

IN: Cik daudz laika iznāk pavadīt Latvijā pēdējos gados?

MK: Gandrīz nemaz, esmu nepārtraukti ceļā, viens līgums seko otram, always on the road.***

IN: Daži jautājumi par to kā radās Maija – operas zvaigzne. Kad nolēmāt studēt mūziku, veltīt dzīvi operai, dziedāšanai? Vai bērnībā daudz dziedājāt? Kādas dziesmas un kāda veida mūzika patika bērnībā?

MK: Sāku spēlēt klavieres 6 gadu vecumā un vēlāk flautu, dziedāšanai pievērsos vēlāk. Mani pamudināja vairāki skolotāji, kas dzirdēja manu balsi un ieteica studēt operas dziedāšanu. 17 gadu vecumā sāku mācīties operdziedāšanu, un man iepatikās operas pasaule; dziedāšana visvairāk izsaka manu būtību.

Bērnībā dziedāju mājās kopā ar māsu Lauru gan Ziemassvētkos garīgās dziesmas, gan pašas sacerētas ar latviešu dzejnieka Jāņa Baltvilka tekstiem. Man iepatikās opera jau bērnībā, kad mamma mani un māsu aizveda pirmo reizi uz Karmenu; nevarēju pēc tam naktī aizmigt, jo opera atstāja lielu emocionālu, pozitīvu lādiņu – spēcīgā mūzika un skaistais iestudējums. Sapratu, ka gribu būt operas pasaulē.

IN: Vai Jūsu ģimenē ir mūziķi?

MK: Manā ģimene nebija profesionālu mūziķu; tēvs bija muzikāls un spēlēja klavieres un akordeonu, mamma vienmēr mīlēja operu un teātri. Attālāks radinieks ir izcilais pianists Armands Ābols. Armands man bija kā piemērs ar savu uzņēmību, mērķtiecību un mūzikas mīlestību.

IN: No kuras vietas Latvijā esat?

MK: Esmu rīdziniece, ļoti mīlu savu dzimto pilsētu, kur sanāk iebraukt ļoti reti.

IN: Vai Jums ir mīļākais komponists, mīļākā opera? Mīļākā līdz šim dziedātā ārija?

MK: Man ir vairāki mīļākie komponisti Pučīni, Bizē un Čaikovskis. Mīļākas operas ir: Pučīni Bohēma un Turandota, Bizē Karmena un Pērļu zvejnieki un Čaikovska Jevgeņijs Oņegins.

IN: Mīļākā līdz šim dziedātā ārija?

MK: Bellini brīnišķīgā ārija Casta Diva.

IN: Kuru neesat dziedājusi, bet noteikti vēlētos nodziedāt?

MK: Verdi Dezdemonas lomu operā Otello.

IN: Vai ir kāds diriģents, ar kuru īpaši viegli sadarboties?

MK: Man ir veicies ar daudz brīnišķīgiem kolēģiem un diriģentiem. Bet šobrīd gribas pieminēt Andrea Molino, Stefano Ranzani un Vladimiru Jurovski.

IN: Vai ir kāda dziedātāja, kas ir kā paraugs, kurai vēlētos līdzināties?

MK: Protams, mana skolotāja – izcilais itāļu soprāns Mirella Freni, kura ir kā paraugs visai jaunajai paaudzei. Vienmēr konsultējos un uzklausu Freni kundzes padomus.

IN: Vai ir kādas tīmekļa saites, kurās var skatīt/klausīties Jūsu uzstāšanos? Vai plānoti jauni ieraksti?

MK: Internetā var noklausīties un arī pasūtīt manus DVD ierakstus Benvenuto Cellini no Zalcburgas festivāla un Karmenu no Londonas Karaliskas operas 3 dimensijās (in 3D).

Audio CD plānots ierakstīt Verdi Rekviēmu Londonas Royal Festival Hall ar Londonas Filharmonijas orķestri (London Philharmonic Orchestra).

IN: Vai Jums ir sava mājas lapa?

MK: Mana jaunā mājas lapa šobrīd top un būs drīzumā – online (coming soon).

IN: Vai kādreiz ienāca prātā doma, ka dziedāsit uz Sidnejas Operas skatuves? Vai varam cerēt atkal drīz Jūs redzēt un dzirdēt Austrālijā?

MK: Sidnejas Opera un Austrālija bija mans sapnis, kurs tagad ir piepildījies. Man ļoti patīk Sidnejas Opera. Austrālijā esmu pirmo reizi, bet ļoti labprāt atgriezīšos. Esmu uzaicināta arī nākotnē, bet tas lai paliek pagaidām noslēpums.

IN: Kurp dodaties tagad pēc Austrālijas?

MK: Pēc Austrālijas došos uz Londonu.

IN: Ko gribētu novēlēt latviešiem Austrālijā?

MK: Novēlu latviešiem Austrālija laimīgu, veselības, prieka un mīlestības pilnu Jauno – 2015. gadu. Dievs, svēti Latviju!

IN: Liels paldies par interviju! Uz drīzu redzēšanos atkal Austrālijā! ■

* „The Australian“, 2015. gada. 6. janvārī.

** https://opera.org.au/aboutus/our_artists/principal_artists/maija-kovalevska

*** angliski: vienmēr ceļā.