Lasītāja vēstule

Abi ar dēlu Kārli decembra otrā pusē apciemojām radus Austrālijā. Ziemsvētku laikā bijām Sidnejā un izmantojām iespēju apmeklēt daļu no Kultūras dienu sarīkojumiem. Dievkalpojumu Vienības draudzes baznīcā kuplināja Liepupes pagasta jauktais koris Pernigele. Ka tas nav latvisks vārds, to sapratu. Koris ir no Salacgrīvas novada, domāju – vai nu līvu jeb igauņu valoda. Sarunā ar koristiem noskaidrojās, ka Pernigele līvu valodā nozīmē Liepu upe.

Pēcpusdienā Latviešu namā bija Atklāšanas koncerts. To ar ļoti saturīgu uzrunu ievadīja KD Rīcības komitejas priekšsēdētājs Jānis Čečiņš. Vispusīga programma ar vietējo komponistu darbiem. Programmā teikts, ka visi skaņdarbi komponēti vai aranžēti šim koncertam. Kad Jānis Laurs liek skanēt savam čellam, liekas, ka pat zāles sienas vibrē. Lielisks koncerts! Man gan nepatīk, ka koris dzied nebalsīs, bet tā mana problēma. Tagad jau visiem gribas rādīt, ko visu koris var izdziedāt.

Sestdien noklausījos varenu Garīgās mūzikas koncertu Sv. Jāņa baznīcā. Lieliski, ka visi varējām dziedāt kopdziesmu Teici to kungu ievadā un mūsu baznīcas himnu Dievs Kungs ir mūsu stiprā pils koncerta noslēgumā.

Koncerta pirmā daļā dzirdējām lielisko Sidnejas Latviešu Vīru kori Dainas Jaunbērziņas vadībā. Pētera Vaska vijoles koncertu Mazā vasaras mūzika izpildīja Daina Kalna. Ar trīs dziesmām piedalījās Sidnejas ev.lut. latviešu draudzes ansamblis. Drusku neparasts, bet lieliski izpildīts bija Renāra Kaupera Gods Dievam augstībā. To sniedza vokālais duets – Ella Mačēna (ukulele' un Ivars Štubis (ģitāra).

Jānis Laurs ļāva savam čellam skanēt Lūcijas Garūtas Elēģijā un Jāzepa Mediņa Mazā serenādē. Koncertu ar piecām dziesmām noslēdza jauktais koris Perenigele.

Ļoti pacilājošs Garīgās mūzikas koncerts.

Svētdien skatījos teātra izrādi Burvis no Oza zemes. Apbrīnojami, cik daudz darba pielikts, sagatavojot šo muzikālo izrādi. Viss jau ir lieliski, bet kāds sakars lugai ar latviešu Kultūras dienām vai ar latviešiem vispār? Vai pietiek ar to, ka beigās dzied par Dzimteni – ar lielo burtu –?

Pirmdienas pēcpusdienā skatījāmies Tautas deju uzvedumu Mēs, puisēni, jaun' būdami. Programmā galvenokārt vietējo horeogrāfu darbi. Man kā skatītājam likās, ka vairumā visas dejas bija vienā taktī, līdz ar to trūka dažādības. Jaunums gan bija, ka vairākās dejās meitenes grieza tā, ka brunči cēlās augšpus ceļiem. Agrāk tas bija bavāriešu un austriešu paradums. Viss jau bija tikumīgi, visām meitenēm bija garas, baltas apakšbiksītes, ar pliku dibenu neviena nedejoja.

Zinātāji jau droši vien redzēja dažādību dejās, ko es, lajs, nepamanīju.

Otrdien bija laiks galvenajam sarīkojumam – Kopkora koncertam. Tā kā mums bija izredzes dzirdēt tikai koncerta pirmo daļu, jo bija jādodas uz lidlauku mājupceļam, tad izmantoju izdevību noklausīties otrās daļas mēģinājumu. Tas bija ļoti interesanti vērot, ko katrs diriģents sevišķi izceļ. Lieliska bija Īrijas kora elVē diriģente Inguna Grietiņa dziesmā Rīga dimd uzsverot, ka Rīgai ir jādimd abos galos. Varbūt jau tieši tā viņa neteica, bet doma bija, ka vārdā dimd, ir jādzird abi d, ir sākumā, ir beigās. Varens skuķis.

Abi ar dēlu noklausījāmies lieliskā koncerta pirmo daļu, un ar to tad ar mūsu kultūras baudījums beidzās.

Šīs piezīmes ir mans personīgais, skatītāja un klausītāja uzskats par dzirdēto un redzēto.

Šogad jūnijā arī pie mums Eiropā, Briselē, ir paredzēti Kultūras sarīkojumi.

Gaidīsim, gatavosimies, piedalīsimies, lai arī tikai kā skatītāji un klausītāji.

Harijs Valdmanis, Oslo
Laikrakstam „Latvietis“