Noķert RABIT

Palielināt / Enlarge

Filips Birzulis un Anita Apele folkklubā ALA. FOTO Ivars Apelis.

Biju jau nopirkusi biļeti, lai ietu Vakariņot ar Elvisu Presliju Dailes teātra lielajā zālē. Nejauši avīzē ieraudzīju, ka Nacionālā teātra LMT Jaunā zālē 30. oktobrī Filips Birzulis piedalās režisora Juliana Hecela (Vācija) multimediālajā projektā Noķert RABIT!! Reklāmas raksts paskaidroja par gaidāmo izrādi: „Noķert RABIT ir ceļojums uz Eiropas robežām, bet, tā kā Eiropas cietoksnis ir novecojis, tad robežu jēdziens var tikt un bieži arī tiek apstrīdēts...“ Latvijas Nacionālā teātra un Rīga 2014 kopprojekta ietvaros – Šengenas zonas spožums un posts – tiks iestudētas četras, dažādu valsts režisoru (Vācija, Portugāle, Lietuva, Islande) izrādes, un vienā no izrādēm piedalīsies Filips. Savu biļeti, lai vakariņotu ar Elvisu, uzdāvināju Ivaram, un steidzīgi sazinājos ar Filipu, lai tiktos un uzzinātu kaut ko vairāk par viņa jauno aktiera karjeras sākumu. Filips ir aizņemts – visādi darbi, jauni projekti, jāraksta savai mājas lapai www.TravelinLatvia.lv, jāuztur sabiedriskie kontakti. Tā kā mēs esam jau pazīstami kopš tiem laikiem, kad puisītis Filips gāja Sidnejas Latviešu sestdienas skolā, viņš draudzīgi atlicina savu laiku arī man.

Satikāmies Folkklubā ALA. Smaidīgs un laipns Filips mani apgaismoja, ka šī nebūt nav viņa pirmā aktierloma. Viņš jau ir spēlējis Ģertrūdes ielas teātrī, Elīnas Cērpas režijā, izrādē Jēzus Kristus Glābējs (izrādei pamatā ņemts bēdīgi slavenais Klausa Kinskī monologs. Elīna Cērpa ir dramaturģe arī šai izrādei). Turklāt, Filips paskaidroja, ka ik vasaru ir gids grupām, ar dažkārt vairāk par 40 tūristiem, un tādēļ viņam ar šādiem tūristiem ir nopietni jāiejūtas laba aktiera lomā, citādi uz dzeramnaudu un labām atsauksmēm necerēt.

Filips mani mazliet sagatavoja, lai man nerastos pārāk lieli, negaidīti pārsteigumi, kas dažām apmeklētājām jau ir bijuši. Piemēram, divas draudzenes, paziņas, laulātie draugi nevar būt kopā izrādes laikā. Vienā izrādē divas draudzenes nevarēja sēdēt kopā un tika atšķirtas. Drīz pēc sākuma, vienai pieticis, un vēlējusies izrādi atstāt, un trokšņaini meklējusi to vietu, kur izrādi noskatās viņas draudzene, lai vestu arī viņu prom no izrādes. Tādēļ Filips man uzticēja dažus izrādes noslēpumus: būšot 5 kabīnes un katrā kabīnē būšot 2 skatītāji – kopā vienā izrādē var būt tikai 10 skatītāju. Viņam nebūšot nekāds teksts, jo režisors aktieriem dodot norādījums, kā rīkoties dažādās situācijās, kas var negaidīti izvērsties uz ielas. Varbūt es vēl pirms laika gribu savu biļeti atteikt? Noteikti negribu, jo šī izrāde izklausās intriģējoša.

Tieši noteiktā izrādes sākuma stundā – plkst. 8.00 – piecus skatītājus atlasa no pārējiem un katru atsevišķi nostāda pie aizvērtām kabīnes durvīm. Pēc pavēles ieiet kabīnē un aiz sevis aizvērt durvis, esmu viena šaurā telpā. Laipna aktiera balss turpina runāt un dot norādījums: „Lūdzu, apsēdieties! Neskatieties atpakaļ! Drīz atvērsies durvis un kabīnē ienāks kāds cits.“ Tas jau man liek justies mazliet neērti, un pašķielēju pāri plecam – neviens bez manis kabīnē nav! Balss turpina: „Mēs dosimies ceļojumā laikā un telpā. Atvērsies priekškars un sāksies izrāde.“ Man tieši priekšā ir maza izmēra monitors, un priekškars laikam ir domāts logā aizvērtās žalūzijas. Balss aktierim ir skaidra, dikcija nevainojama: „Paskaties uz cilvēku sev blakus! Kāds viņš izskatās? Noņem komforta zonu! Kas jūs šobrīd vēro?“ Gaisma kabīnē nodziest, un monitors iegaismojas. Vai, manu dieniņ! Man blakus neviens nesēž! Nav brīnums, ka viena skatītāja no bailēm izskrējusi no kabīnes meklēt savu draudzeni! Labi, ka Filips mani ir priekšlaicīgi brīdinājis.

Anita Apele
Laikrakstam „Latvietis“

Turpmāk vēl