Lasītāja vēstule

Izlasot A.S. rakstu mūsu avīzītē Kādreiz un tagad, rodas atmiņas un pārdomas.

Kādreiz Melburnas latviešu ev-lut. draudze ar saviem divi tūkstoši un divi simti locekļiem bija lielākā latviešu draudze ārpus Latvijas. Tās mācītās, garīgais un sabiedriskais vadītājs bija prāvests Arnolds Grosbachs. Viņa laikā un gādībā draudze uzbūvēja sev krāšņu dievnamu. Vienā no Melburnas lielajiem kapiem ierīkoja draudzei latviešu nodaļu, iegādājās īpašumu Sprīdīši, kur notika bērnu un jauniešu vasaras nometnes un draudzes izbraukumi. Pie draudzes darbojās Jauniešu pulciņš, tautas deju kopa, meiteņu ansamblis, divi kori un pat teātris.

Kad mācītājs aizgāja pelnītā atpūtā, viņa vietā nāca jauns mācītājs no Amerikas ar jaunu pieeju un jauniem uzskatiem. Tie likās neparasti un sveši dažiem draudzes locekļiem, un viņi vairs nepiedalījās draudzes dzīvē. Nevar taču pārmest nevienam. Mēs katrs nākam ar saviem uzskatiem un savu pieeju dzīvei, kas varbūt nav pieņemami otram. Tāda nu ir dzīve. Taču, nav ko slēpt, draudze sašķēlās.

Tagad draudzes gans ir mācītājs no Latvijas. Patiess Dieva kalps. Draudzes apvienojās un izbeidzās neapmierinātība. Taču izrādījās, ka nogrieztu maizes riecienu ir grūti atlikt atpakaļ, un daži vēl šodien atturas piedalīties draudzes dzīvē un aktīvā darbā. Žēl.

Lai kāda arī būtu katram ticības izpratne un izjūta, taču zemapziņā katram no mums ir prātā kāda doma, kas ar prātu nav izskaidrojama. Katram no mums ir vajadzīgs kāds pieturas punkts, kāda saite ar kaut ko augstāku, ar prātu neaptveramu. Un tas ir tas, ko mēs saucam par ticību. Tāpat, kā ir jākopj katrs stāds un puķe, ir jākopj arī ticība. Diemžēl tas daudziem ir izgājis no apziņas, jo dzīve ir pārāk skaista un laba, lai par to domātu...

–vb–