Lasītāja vēstule

Lasot Svētā Krusta Draudzes vēstis pēdējo numuru, rodas skumīga sajūta. Kas ir noticis ar mūsu draudzi? –

No 550 draudzes locekļiem svētdienās baznīcā nāk caurmērā tikai 20 locekļi un 90 procentes no draudzes locekļiem draudzes dzīvē nepiedalās. Kas vainas?

Dzirdu: Ir, kam nepatīk mācītājs, kas nācis no Amerikas, ka viņš par daudz ar to bībeli! Tagad mācītājs ir no Latvijas. Atkal visādas vainas!... Vai mūsu pienākums ir tikai mācītāju kritizēt? Kā ar mums pašiem? – Vai mēs bez vainām? – Un ja kādam liekas, – ka viņš bez vainas, – tad lai to rāda ar savu dzīvi, priekšzīmi citiem... „Kas citus tiesā, tiesā pats sevi.“ (Rom.2:1) Baznīca nav tautas nams, bet Dievnams, kur sanākam kopā garīgi stiprināties. Tur mācītājs lasa bībeli un izskaidro to, jo daudzi, kas bībeli nelasa un arī neizprot to. Dievnamā nākam kopīgi Dievu pielūgt un dalīties garīgā izpratnē. Bībelē teikts: „Kur divi vai trīs nākuši kopā manā vārdā, tur es esmu viņu vidū.“ (Mat.18:20)

Vietējās baznīcas svētdienās pilnas ar jauniem, vecākiem un bērniem. Kur ir mūsu jaunā paaudze un bērni, ka neredz baznīcā? Bībelē ir teikts: „Priecājies, jaunekli, savā jaunībā, bet piemini arī Dievu.“ (Salamāna mac.11:9)

Ja esi kristietis un sastāvi draudzē, tad ir tavs pienākums rūpēties arī par savu bērnu garīgo stāvokli, vest bērnus baznīcā un rūpēties, lai viņi mācās pazīt Dievu, un draudzei būtu nākotne.

Mūsu tautas nami ir pilni ar jauniem un veciem. Tur atliek laiks un iespējas aiziet, bet svētdienās uz baznīcu aiziet – nav nedz laika, nedz iespējas...

Pirms 45 gadiem, kad vēl būvēja paši sev mājas, strādāja divos darbos, audzēja un skoloja savus bērnus, ar tukšām kabatām... Tad atlika laiks un līdzekļi latviešiem pašiem sev Melburnā uzbūvēt baznīcu, kur svētdienā pēc visām ikdienas rūpēm atrada brītiņu sanākt kopā, lai pateiktos Dievam par doto izturību, un garīgi stiprināties.

Pirms 20 gadiem draudzei bija savs koris, čakls dāmu pulciņš. Cepām kūkas un maizītes, gādājām sveces un vāzītes, ko likt uz galdiem svētdienās pēc dievkalpojumiem, lai sanāktu kopā pie kafijas un maizītēm. Audzējām savos dārzos puķes – orhidejas, lai būtu ziedi, ko likt uz altāri un arī izrotāt baznīcu svētku gadījumos. Visu to darījām ar prieku un mīlestību, ziedojot laiku un līdzekļus draudzei par labu.

Tagad, kad dzīves apstākļi ir daudz labāki un draudzē jau ir 550 draudzes locekļi – tik maz kam ir laiks un interese ziedot laiku draudzes darbam un līdzekļus baznīcas uzturēšanai. Tai draud jau bojā eja!...

A.S.