Māra Branča skatījums

Palielināt / Enlarge

Skats no izstādes. G. Eliasa un Niklāva Strunkes gleznas. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Matvejs. Ekspozīcija. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Lieldienu salas tēlniecība. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Aleksandras Beļcovas šķīvji. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Matvejs. „Nēģeru māksla“. FOTO Māris Brancis.

Šis gads ir bagāts ar neparastām izstādēm Latvijā, kas iespējams tādēļ, ka Rīga šogad ir Eiropas kultūras galvaspilsēta. Jau pagātnei pieder plašā Pirmajam pasaules karam veltītā izstāde, Vijas Celmiņas darbu skate, vēl joprojām skatāms Gustava Kluča mantojums. Vienlaikus ar pēdējo Mākslas muzejā Rīgas Birža vēl visu oktobri varam iepazīties ar gleznotāju Voldemāru Matveju (1877-1914) kā teorētiķi un jaunu ceļu pētnieku mākslā – Nākotnes mākslu meklējot. Voldemārs Matvejs un ārpus Eiropas (Āfrikas, Okeānijas un Ziemeļāzijas) māksla (dīvains gan skan šis nosaukums; šķiet, pareizāk būtu teikt „māksla ārpus Eiropas“).

Voldemārs Matvejs, beidzis reālskolu, bija mācījies V. Blūma Rīgas zīmēšanas un gleznošanas skolā, kas deva viņam tiesības strādāt par skolotāju. Sapelnījis naudu skolotāja amatā Tukumā, viņš devās uz Pēterburgu, lai iestātos Mākslas akadēmijā, taču pirmajā reizē viņš eksāmenos izkrita. Pamācījies privātstudijā, Voldemārs Matvejs nākamajā – 1906. gadā – pārbaudījumus izturēja un sāka studijas. Mācību laikā viņš sapazinās ar Pēterburgas jaunajiem krievu māksliniekiem un kļuva par vienu no biedrības Jaunatnes savienība dibinātājiem. Akadēmiskās studijas Voldemāru Matveju īpaši nesaistīja. Līdz ar krievu jaunajiem māksliniekiem viņš vairāk interesējās par franču un vietējo moderno mākslu. Tomēr savu rokrakstu glezniecībā Voldemārs Matvejs nepaguva izveidot, jo viņš visu savu laiku veltīja teorētiskiem jautājumiem, piemēram, sarakstīdams apceri par faktūru mākslā. Apceļodams vairākkārt Eiropu, viņš iedziļinājās fresku, japāņu un ķīniešu mākslā, bet vēl jo vairāk primitīvo tautu tēlniecībā. Voldemārs Matvejs apmeklēja etnogrāfiskās kolekcijas Vācijā, Dānijā, Nīderlandē, Lielbritānijā, Francijā, Norvēģijā, tās fotografēdams un vēlāk ar pseidonīmu Vladimirs Markovs iegūtos secinājumus apkopodams vairākās grāmatās – Lieldienu salas māksla (1914), kas ir pirmais sacerējums par šī reģiona mākslu no estētiskā viedokļa Eiropā, un Nēģeru māksla, kas iznāca pēc viņa nāves 1919. gadā.

Ilggadējā Voldemāra Matveja daiļrades pētniece Irēna Bužinska atrada viņa fotografēto uzņēmumu negatīvus Latvijas Nacionālajā bibliotēkā un Latvijas Mākslas akadēmijas Informācijas centrā un publicēja par šo atradumu žurnālā Latvijas Arhīvi. Tagad ir pienākusi kārta izstādei.

Tajā eksponētas – ap simts Voldemāra Matveja uzņēmumu, kas savulaik tapuši abām minētajām grāmatām, un pirmo reizi Latvijas muzeju vēsturē Rīgā parādītas Āfrikas, Okeānijas un Ziemeļāzijas koka skulptūras no vadošo Eiropas muzeju – Branlī muzeja Parīzē, Nacionālā pasaules kultūru muzeja Leidenē un Krievijas Zinātņu akadēmijas Pētera I Antropoloģijas un etnogrāfijas muzeja (Kunstkamera) Sanktpēterburgā – kolekcijām.

Rīgas Biržas zālē aplī izkārtotajos stendos apskatāmi palielinātie foto attēli – gan Voldemāra Matveja uzņēmumi, gan fotogrāfijas no Āfrikas, Okeānijas un Ziemeļāzijas tautu dzīves. Vidū šo tautu koka skulptūras no Eiropas muzejiem. Kaut arī tās ir vienkāršotās formās, neievērojot ne proporcijas, ne anatomiski precīzi atveidojot cilvēku tēlus, ne citādi eiropieša acīm ierastās formās, taču šī tēlniecība piesaista ar dzīvīgumu, ar izteiksmīgumu, kas atraisa fantāziju. Jāteic gan, ka tās aplūkot ir visai grūti vājā apgaismojuma dēļ. Tāda esot izstādes koncepcija, taču kādēļ gan atvest un rādīt rīdziniekiem, ja nevar apskatīt?

Diemžēl ar Voldemāra Matveja daiļradi iepazīties nevaram, ja neskaita vairākas mākslinieka šo tautu skulptūru skices. Liekas, ka šī nu būtu bijusi īstā reize, lai atgādinātu par viņa glezniecību.

Savukārt Boses zālē apmeklējama cita izstāde – Voldemāra Matveja grāmata „Nēģeru māksla“ un latviešu mākslinieki. Tā apliecina 1920.-1930. gadu interesi par Āfrikas (un Āzijas) kultūru. Te atrodam Niklāva Strunkes grāmatu ilustrācijas grāmatai Nēģeru pasakas un viņa gleznas, kuras vēsta par šī tālā reģiona atskaņām mūsu mākslā, Aleksandras Beļcovas porcelāna šķīvju apgleznojumus, Emīla Meldera un Martas Liepiņas-Skulmes tēlniecību. Te izstādītas arī Romana Sutas tērpu skices un dekorācijas Karlo Goci lugas Princese Turandota iestudējumam Jelgavas teātrī 1926. gadā. Un arī šajā izstāžu zālē valda krēsla, kaut arī gleznas, skulptūras un porcelāns ir apgaismots.

Māris Brancis
Laikrakstam „Latvietis“