„Ak vai, nav par ko balsot! Bet jāsargā Latvija!“

12. Saeimas vēlēšanas šī gada 4. oktobrī notiek dramatiskos apstākļos, sakarā ar Krievijas varmācību Krimā un austrumu Ukrainā, un pakāpeniski šķietamiem draudiem Baltijas valstīm.

Bet, skatoties uz vēlēšanu priekšspēlēm, varētu ticēt, ka tādas situācijas nemaz nepastāv, vairāku iemeslu dēļ. Vispirms, daudzas partijas vāji uzsver Krievijas bruņnieciskumu un reālus draudus vai vispār izvairās tos minēt. Otrkārt, atkārtojas visvecākais sauklis Latvijas vēlēšanu stāstā – Nav par ko balsot! Treškārt, iekšējā neapmierinātība ar esošo valdību un līdzšinējām partijām atkal ved uz jaunu glābēju uzrašanos, kaut daži glābēji ir tie, kas iepriekš izgāzušies, un citi atkal sola zilus brīnumus no pavisam jaunām un neaptēstām partijām.

Remdena pieeja Krievijas uzbrukumiem ir bijusi Latvijas valdības pieeja, – cerot uz aizsardzību no NATO un Amerikas, bet pašiem maz reaģējot uz Krievijas provokācijām – izņēmums šeit ir bijis tikai aizsardzības ministrs Raimonds Vējonis (Zaļo un zemnieku savienība – ZZS), kas skaļāk izteicies par Latvijas pašas spējām aizsargāties un par nepieciešamiem līdzekļiem, lai to īstenotu. Latvijas nesenā aizsardzības budžetu pārskatā paredz, ka Latvija sasniegs NATO noteikto 2% no budžeta aizsardzībai tikai pēc sešiem gadiem. (Ne sešiem mēnešiem, kā vairāki kritiķi izteicās!) Salīdzinot ar Igaunijas prezidenta Ilvesa stipriem izteikumiem pret Krievijas agresiju, Latvijas reakcija ir bijusi vāja. Tas arī ietekmējis vēlēšanu ainu, un tikai Nacionālā Apvienība (NA) ir uzsvērusi aizsardzības draudus.

Arī par Ukrainu totāli klusē Saskaņas centrs (SC), partija kas ir smagi kompromitēta, jo ir saistības ar Putina Vienotā Krievija partiju un izteikusi kritiku par Maidana revolūciju Ukrainā, un pat lielījusies par Krievijas Krimas aneksiju. Kopš iebrukuma austrumu Ukrainā un Malaizijas lidmašīnas notriekšanas, Saskaņas centrs nerunā par Krieviju un par Ukrainu, un kādreiz harismātiskais vadītājs Nils Ušakovs ir bijis spiests arvien to attaisnot, beidzot retoriski uzsverot, ka ja Latvija būtu apdraudēta, viņš to aizstāvētu ar ieroci rokā.

Uz tāda fona tad iedarbojās bieži dzirdami saukļi – taču nav par ko balsot! Jo arvien vairāk pieaug uzskats, ka visas vecās partijas ir novecojušas, bet vēl ļaunāk – sakompromitētas vai nu ar korupcijas skandāliem, vai ar alkatību pēc amatiem un līdzekļiem. Tā viena no Latvijas visvecākajām partijām (Zemnieku savienības daļa no ZZS) joprojām koķetē ar oligarhu Aivara Lembergu kā Premjera kandidātu, kas nesen ieguvis jaunu neslavu ar jēlu kritiku par rotas amerikāņu zaldātiem, kas tagad dien Latvijā.

Vienotība (V), kas kādreiz ieņēma vadošo lomu, konkurējot ar tagad likvidēto Aigara Kalvīša Tautas partiju, un iestājās pret korupciju, ir palikusi stipri vājāka kopš no Premjera amata atteicās Valdis Dombrovskis un to ieņēma pelēkā Laimdota Straujuma. Tomēr, un šeit spilgti iedarbojās ne partijas uzstāšanās par Krievijas draudu, bet gan vēlētāju uzmanību par to; Eiropas Parlamenta (EP) vēlēšanās šī gada maijā Vienotība stipri ņēma pārsvaru, iegūstot jau četras vietas no Latvijai piešķirtām astoņām; nepieredzēts pārsvars jebkurā no Latvijas vēlēšanām. Iznākums pārsteidza pat Vienotību, arī ja tas ir daļēji izskaidrojams ar ļoti zemu vēlētāju piedalīšanos (30,2%). Četras palikušās vietas sadalīja ZZS, SC, NA un kā konkurentu SC, vecās padomju un Krievijas atbalstītāju Tatjanas Ždanokas Latvijas krievu savienība (LKS), kas ir pārdēvētā vecā Par cilvēku tiesībām vienotā Latvijā. Šī partija, kuru Ždanoka ilggadīgi ir pārstāvējusi EP, ar savu dedzīgo atbalstu Krievijai (Ždanoka jūsmīgi viesojās Krimā pēc tās brutālās aneksijas), un viņu konkurējošā spēja ir vēl viens faktors, kas licis SC putroties par to, kā reaģēt uz Krievijas uzvešanos, beidzot gļēvulīgi neteikt nekā. SC turpina traktēt savu sociāldemokrātisko nostāju, kas ir vājš aizsegs savai promaskaviešu tieksmei.

Kopš Vienotības uzvaras EP vēlēšanās, ir skaidrs, ka tāda uzvara neatkārtosies 4. oktobrī. Fokuss ir citur: pēdējās 11. Saeimas vēlēšanās 2011. gadā, otrā visveiksmīgākā partija aiz SC bija tagad izgāzusies Reformu partija (RP – sākotnēji Zatlera reforma partija) ar 22 mandātiem. Šo partiju divu mēnešu laikā uzstādīja bijušais Prezidents Valdis Zatlers, pēc tam, kad bija ieviesis Saeimas atlaišanu. Tūlīt jau pēc panākumiem vēlēšanās, partija sāka izirt, un kaut partija izvēlējās dažus ietekmīgus ministrus, iekšējās nesaskaņas izārdīja partiju. Zatleram 2011. gadā bija zināmā mērā glābēja tēls, glābjot Latviju no neķītro politisko tirgu, ko visvairāk izmantoja SC, ZZS un toreiz Šlesera partija Par Labu Latviju. Bet, kaut vēlētāji labvēlīgi reaģēja uz tādu glābēju (ko ir darījuši šad tad iepriekšējās Saeimas vēlēšanās), partijas iekšējās nesaskaņas to iznīcināja.

Tagad jautājums vēlēšanās ir: skatoties uz to, ka galvenām partijām, līdz ar visām vājībām, ir liekas samērā stabili elektorāti, kas spēs visvairāk ieņemt šos 22 mandātus?

Bet, ja vecās partijas domāja to savstarpēji konkurējoši sadalīt, uzrodas jauni glābēji – faktiski, daži veci arī. Pazīstamais Latvijas žurnālists Aivars Ozoliņš divas šīs partijas dēvēja par zombiju partijām, jo tos vada bijušie (un izgāzušies) politiskie vadītāji – Einars Repše (Latvijas attīstībai – LA) un kādreizējais „ar gāzi grīdā“ transporta ministrs un oligarhs Ainārs Šlesers (Vienoti Latvijai – VL). Kaut viņi enerģētiski sevi reklamē, reitingi pareģo, ka ne viena, ne otra nepārvarēs 5% slieksni tikt Saeimā. Tāpat ir ar vairākām citām sīkām partijām, kaut Latvijas Reģionu apvienība (LRA) – partija, kas atspoguļo pašvaldību vadītājus – ir tuvojusies slieksnim dažās aptaujās.

Bet visīpatnējākā jaunā partija bez šaubām ir tāda, ar nekur vēl laikam pasaulē neredzētu vārdu – No sirds Latvijai (NSL), ko dibināja bijusī Valsts kontroliere Ingūna Sudraba. Savā laikā Sudraba bija ievērojama savā amatā, kur atklāja vairākus skandalozus naudas nedarbus dažādās valsts iestādēs (uz ko ne vienmēr valdība spēja attiecīgi reaģēt). Pēc amata pilnvaru nolikšanas ar savu popularitāti Sudraba devās politikā. Bet tad arvien vairāk atklājās īpatnējas lietas – viņai ir tuvi sakari ne tikai ar vairākiem krievu oligarhiem un bizness interesēm, bet arī pat ar Krievijas drošības iestādes darbiniekiem. Savā politiskajā uzstāšanās intervijā Sudraba ir izrādījusi galīgu nespēju formulēt savus mērķus un ieceres, un pat atbildēt uz jebkuriem jautājumiem, iztiekot tikai ar klišejām, ka vajag jaunus politiķu spēkus. Vēl viņai nenāca par labu tas, ka vairāki pazīstami partijas biedri izstājās no partijas un sūdzējās par krāpšanu partijas reģistrācijā, bet Sudraba turpina ar saharīna saldiem izteicieniem, kā jāizglābj Latvijas politiku.

Par pārsteigumu daudziem, pēdējie reitingi liecina, ka Sudrabai varētu būt vislielākās izredzes no visām jaunajām partijām pārvarēt 5% slieksni, kas varētu ieviest jaunu nestabilitāti koalīcijas veidošanā un pat tālākus draudus. Ja Sudraba sasniedz savu mērķi un iekļūst Saeimā, tad ir iespējami dažādi valdības veidojumi, jo Vienotība, SC, NA un ZZS ir garantētas vietas. Ja Sudraba vienojās ar SC un varbūt piepērk ZZS, tas varētu pieļaut SC sasniegt savu ilgi loloto mērķi, – tikt pie valdīšanas Latvijā.

Vēlētāji EP vēlēšanās spēja redzēt, ka pašreizējos apstākļos, drauds Latvijai ir īsts, un jābalso par latviskām labēji centriskām partijām, bet Latvijas iekšējā mērogā, līdz ar partiju izvairīšanās no skaidru viedokļu ieņemšanas par Krievijas rīcību un parastām ķibelēm pat starp koalīcijas partneriem, vēlētājus varētu maldināt, ka tikai jāskatās uz iekšpolitiku, ka līdzšinējās valdošās partijas ir noziedējušas, un alternatīvi ir viegli pielaižami.

Ļoti noteicoši būs, cik aizies vēlēt latviešu partiju atbalstītāji, un vai SC piekritēji snaudīs, kā tas notika EP vēlēšanās vai nāks lielā skaitā atbalstīt Maskavas ceļu.

Katra balss tad ir svarīga, lai nodrošināt Latvijas izdzīvošanas spējas.

Dr. Uldis Ozoliņš
2014. g. 29. septembrī
Laikrakstam „Latvietis“