Gaismas Arēna

Palielināt / Enlarge

Tautas deju lieluzvedums. FOTO Margota Puķīte.

Palielināt / Enlarge

Tautas deju lieluzvedums. FOTO Margota Puķīte.

Palielināt / Enlarge

Tautas deju lieluzvedums. FOTO Margota Puķīte.

Kā dzidrs ūdens dejotāji uzlija uz deju grīdas. Izsmelti no latviešu tautas deju dziļās akas, dejotāji un horeogrāfi mūs veldzēja, dzesējot mūsu, kopš pēdējā deju lieluzveduma, iekrātās slāpes pēc latviešu tautas dejām.

Tā pagāja Tautas deju Lieluzvedums XIV Latviešu Dziesmu Svētkos Kanādā, šī gada 6. jūlijā. Šis deju lieluzvedums pamatā neatšķīrās no citiem lieluzvedumiem, kādi redzēti ASV un Kanādas Dziesmu svētkos. Tomēr katram uzvedumam ir savas auras un gars. To nosaka dejas, to secība, pavadījumi, deju prezentācija, dekorācijas, gaismas, vispārējā plūsma, utt. Es varu runāt tikai par saviem iespaidiem un uzskatiem, kā arī iepīt citu skatītāju iespaidus, kurus dzirdēju pēc uzveduma.

Šis bija arī noslēgums, pēdējais svētku sarīkojums. Ejot uz First Ontario Centre arēnu, sapratām, ka ar šo uzvedumu svētki būs beigušies; Dziesmu (un deju) Svētku pēdējā elpa.

„Dziesmu pinu, deju pinu latvju tautas vainagā“ – tāda devīze šiem svētkiem. Deju lieluzvedumam nosaukums: Deju pinu vainagā. Par pīšanu atbildēja deju nozare Māras Simsones vadībā. Viņas labās rokas, jeb vai būtu piemērotāk teikt, labās kājas bija Selga Apse, Mareks Negels un Māra Bērziņa. Viņi var būt lepni par padarīto darbu. Ieguldīti četri gadi, daudzas stundas. Sēžot arēnā, es vienmēr ļauju, lai viss mani uzrunā un iespaido. Nekad iepriekš nenoskaņojos pozitīvi vai negatīvi. Esmu gatavs būt vai nu iespaidots vai vīlies. Esmu gatavs dzert to, ko dalībnieki piedāvā, to, kas izsmelts no deju akas. Sanāca dzert ar baudu. Nebija vilšanās. Šis sarīkojums bija pēdējā malka svētkos, kur vairums sarīkojumi ļāva gardi un apmierinoši padzerties no mūsu tautas kulturālā eliksīra.

Māra Simsone vadīja arī iepriekšējās dejas piecus gadus atpakaļ turpat Hamiltonā, tajā pašā arēnā. Kopā ar jau minētām personām, deju nozarē strādāja arī Māra Goba, Daila Dzintara, Benita Lāse, Roberts Ādlers un Maija Dale. Par dekorācijām atbildēja Skaidrīte Leja. Janīnas Fogeles sagatavoto tekstu pasniedza pieteicēja Ingrīda Eglīte. Paldies spējīgai komandai par visu!

Uz deju grīdas redzējām 30 deju kopas no Kanādas, ASV, Latvijas, Īrijas un Vācijas; kopā pāri par 500 dejotājiem. Dejotāju skaits apmēram tikpat daudz kā iepriekšējos svētkos, bet šoreiz mazāk dejotāji no ASV, vairāk no Latvijas un Eiropas.

Slikti un labi. Kur palikušas varenās ASV deju kopas?

Dejotāji bija visumā ļoti labi sagatavojušies. Varbūt palikušas tās spēcīgākās deju kopas? Pat mazākie dejotāji iepriecināja ar ne tikai to, ka viņi tur ir, bet ar to, ka labi dejoja. Te varu palepoties ar to, ka no Čikāgas piedalījās labi sagatavotā Krišjāņa Barona Čikāgas Latviešu skolas bērnu grupiņa. Mazie dejotāji allaž izraisa publikas smaidus un mīlestību ar to, ka viņi „tuntuļo“ pa dejas grīdu, bet šoreiz bija pareizās tūres pareizā secībā. Cepure nost.

Dejas, tāpat kā dziesmas, ir gaumes lieta. Man patika deju izvēle. Pateicoties skaistām un interesantām dejām, man atkrita garlaicība, neapmierinātība un pat kādreizējās dusmas.

Pavadījumi dejām var ļoti iespaidot visu. Ja mūzika ir nepatīkama vai traucējoša, tad sajūtas nav labas.

Kanādieši trāpīja desmitniekā tajā brīdī, kad pavadīšanai sarunāja ansambli Folkvakars no Latvijas. Ansamblis jau labi pazīstamās Kristīnes Kārkles-Puriņas vadībā bija tīrākā bauda. Spēlēja ar latvisku sirdi un dvēseli. Folkvakars, tāpat kā deja un dziesma, bija iepīts visos šajos svētkos, piedaloties vairākos sarīkojumos. Vispār pirmā mūzika, kuru dzirdējām svētkos, Atklāšanas Aktā bija Folkvakars, un tagad pašas pēdējās skaņas svētkos bija arī Folkvakars. Viņi bija kā muzikālais alpha un omega. Galvenais, ka viņi bija labi, forši. Folkvakars rūpīgi, uzmanīgi un iedvesmoti pavadīja dejotājus. Viņiem bieži nācās spēlēt stundām ilgi, prasot lielu izturību. Sirsnīgs paldies viņiem par visu!

Uz skatuves Folkvakars ansamblim abās pusēs bija divi kopkori – katrā pusē viens. Vienu vadīja Vizma Maksiņa, otru – Juris Ķeniņš. Nezinu, kā citiem klātesošiem, bet es šos korus diemžēl tikpat kā nedzirdēju. Viņi samērā bieži dziedāja Folkvakaram līdzi. Koriem bija pielikti mikrofoni, bet tie bija noregulēti par klusu. Varēja gan redzēt, ka koristi dziedāja un diriģenti diriģēja ar sirdi un dvēseli. Paldies viņiem!

Manā novērtējumā, muzikāli šis bija viens no labākiem pavadījumiem, kāds baudīts šādos svētkos.

Attiecībā uz deju izvēli, pieminēšu divas lietas. Vispirms Zigurda Miezīša deju Toronaks. Piecus gadus atpakaļ Zigis bija Deju Lieluzvedumā, bet šoreiz vairs nē. Viņš no mums šķīrās, aiziedams mūžībā 2011. gadā. Toreiz viņu godināja. Atceros, ka uz deju grīdas viņš saņēma neskaitāmi daudz ziedus un bučas no dejotājām, kā arī sirsnīgus, ilgstošus aplausus no publikas. Tas bija pelnīti un skaisti. Ziga vietu latviešu, it sevišķi trimdas deju vēsturē domāju, ka zin visi. Šoreiz arēna, deju grīda, likās tukšāka.... Nav taču pierasts sēdēt Deju Lieluzvedumā, kurā neredz Ziga melnos zābakus, cepuri un sparīgo soli. Kā jau minēju, programmā tagad redzējām Toronaks, pirmā deja ko Zigis uzrakstīja.

Gribas arī pieminēt programmā ievietoto Latviešu pāru deju svītu. Varētu domāt, ka tās pašas vienkāršās rotaļas sen vairs nav vajadzīgas, bet es, un noteikti daudzi citi, tajās atrodu vērtības. Vispirms atceros savu jaunību, kad tās dejoju. Tad iedomājos, – labi, ka šodienas bērni un jaunieši ar tām iepazīstas. Viņiem šīs rotaļas ir jaunas, svaigas. Labi, ka atceramies rotaļas. Tās var dejot visi!

Otrā programmas daļā pasniedza vairākas balvas, pārsvarā par jaundejām. Būtu labi, ja rīkotāji ievietotu avīzēs vismaz sarakstu ar uzvarētājiem un viņu panākumu paskaidrojumiem. Labi, ka veicinām jaundejas un apbalvojam tos, kuri mūs iepriecinājuši ar ko jaunu.

Pie beigām Dziesmu svētku karogu nodeva tālāk, nākamo Ziemeļamerikas svētku rīkotājiem. Karogu saņēma ASV XVI Rietumkrasta Dziesmu svētku rīcības komitejas pārstāvji. Šie svētki noritēs nākamgad San Jose pilsētā, Kalifornijā. Pēc karoga nodošanas sekoja vienojošā Daugav' abas malas, ko visi dejotāji un skatītāji nodziedāja rokās sadevušies un maigi šūpojoties, kā jau vienmēr. Lai nesadalās Daugavas abas malas, un lai nesadalās latvieši visās malās. Tas, ka šos svētkus balstīja un kuplināja dziedātāji, mūziķi un dejotāji no Latvijas un citām valstīm ir nepieciešama un pozitīva lieta. Svētkos, tiekoties ar dalībniekiem no Latvijas vai citviet, sajūtu to neatraisīto sajūsmu, ar kuru viņi piedalās mūsu svētkos. Tā interese piedalīties ir parādījusies arī iepriekšējos svētkos, sākot ar tiem laikiem, kad varēja no Latvijas izbraukt mākslinieki, kori un deju kopas. Ar ne mazāku baudu mēs braucam uz Dziesmu svētkiem Latvijā. Atsevišķi mēs krītam, bet kopā mēs stāvam vai šajā gadījumā – dziedam un dejojam. Kanādas Dziesmu svētki ir īpaši vilinoši, jo samērā tuvu atrodas Niagāras ūdenskritums, uz kuru ciemiņi ļoti, ļoti grib aizbraukt! Skaists bonus! Atkal runa par ūdeni.

Plūsme šim deju lieluzvedumam bija raita un gluda. Kā paisums un bēgums deju kopas parādījās un tad nozuda no deju grīdas. Uzvedums nebija ne par īsu, ne par garu.

Vairāk kā četrdesmit gados esmu apmeklējis visus Ziemeļamerikas Dziesmu svētkus, atskaitot laikam vienu Kanādas, sen atpakaļ. Nekad nebiju piedzīvojis to, ko piedzīvoju šoreiz, sākumā ieejot arēnā. Tā bija principā tukša. Neticēju, ko redzu. Piecus gadus atpakaļ šī pati arēna bija pieklājīgi pilna. Zinām, ka ar katriem svētkiem apmeklētāju skaits krīt, bet tagad esam sasnieguši ko ļoti satriecošu. Arēnā esot bijuši 1750 cilvēku, bet likās, ka ir mazāk. Arēnā vietas ir 19 000 skatītājiem – varat iedomāties, kā tas izskatījās. Visu publiku sasēdināja arēnas vienā galā, kas bija loģiski no zāles administrācijas perspektīvas. Tālajā otrā galā bija mūziķi un pieteicēja pults. Abas arēnas garās sānu daļas bija tukšas. Tur vēlāk pārsēdās visai nedaudzi skatītāji, bet dejotājiem nācās dejot arēnā, kura izskatījās lielā mērā tukša. Iemesli tam būs dažādi, bet daļēji, jo svētkos vispār bija mazāk apmeklētāju, un šis uzvedums bija nolikts plkst. 4.00 pēcpusdienā, svētdienā, svētku pēdējā dienā. Daudzi bija jau aizbraukuši mājās. Man bija ļoti, ļoti žēl, jo varēju tikai iedomāties, kā jutās dejotāji un arī rīkotāji. Tie, kuri bija publikā, dedzīgi aplaudēja un sajūsmā dzīvoja visam līdzi! Labi, ka tā. Gandrīz jutu, ka mēģinām kompensēt to, ka arēnā esam tik maz. Gribējām, ka dejotāji jūt, ka viņus ļoti novērtē!

Bet ne jau nobeigšu ar ko skumju.

Kāpēc Gaismas Arēna? Piecus gadus atpakaļ šajā pašā arēnā apgaismojums tautas deju lieluzvedumam bija vājš. Izrādījās, ka nevarēja atļauties spožākas gaismas. Par to arī tad rakstīju. Dejotāji dejoja tādā krēslā. Šoreiz atsaucās Latviešu Fonds un citas organizācijas, kuras ziedoja naudu, lai būtu apgaismota deju grīda. Te arī jāizsaka paldies svētku rīcības komitejas priekšsēdei Baibai Bredovskai, kura nākusi palīgā to izkārtot. Ar sajūsmu raudzījos no grieztiem karājošās baltās lampās, kuras izcēla krāšņos tautas tērpos tērptos dejotājus. Vēlreiz izcelšu Latviešu Fondu. Paldies viņiem. Turpināsim atbalstīt LF! Nezinu, kā būtu izturējis vēl vienas tumsā tītas dejas!

Bet gaisma nevien staroja no grieztiem. Tā staroja no katra dejotāja, pavadītāja un rīkotāja. Tā staroja arī no publikas. Arēnā valdīja mūsu karogi, kultūra un vērtības. Redzējām, ko atkal un vēl arvien varam panākt, noorganizēt. Uz šo vienu dienu First Ontario Centre arēna bija mūsu Gaismas Arēna.

Sirsnīgākais paldies vēlreiz katram dejotājam, deju kopu vadītājam, mūziķim, koristam, rīkotājam un darbiniekam.

Pateicoties jums, mums ir daudz skaistu atmiņu.

Kā paisums mēs visi sākumā ieplūdām arēnā. Kā bēgums mēs beigās katrs devāmies uz savām mājām, izkaisītām plašajā pasaulē. No arēnas izejot, akā iemetām atpakaļ spaini, cerībā, ka pēc pieciem gadiem mēs atkal izvilksim ko skaistu, vērtīgu un gaišu.

Armands Birkens
2014. g. augustā, Čikāgā
Laikrakstam „Latvietis“