Izvēle krustcelēs

Vēl pašā pērnā gada nogalē, ar kādu Latvijas politiķi pārmijot vārdus par gaidāmajām Saeimas vēlēšanām, ieminējos, ka, manuprāt, 12. Saeimas vēlēšanās par būtisku atskaites punktu kalpos 2012. gada februāra tautas nobalsošana par divām valsts valodām. Tā teicu un domāju, jo tāda bezkaunība pret Latvijas tautu un valsti, ko piedzīvojām tautas nobalsošanas sakarā, vismaz mani satricināja līdz dziļākajiem dvēseles slāņiem. Tomēr manu sarunu biedru šī doma tobrīd līdz galam nepārliecināja, jo tautas nobalsošana likās laimīgi garām un jau tik tālā pagātnē.

Tagad esam tikai nepilnu divu mēnešu attālumā no 12. Saeimas vēlēšanām, un piekrītu, ka tautas nobalsošana diezin vai būs svarīgākais atskaites punkts, balsojot vēlēšanās. Notikumu Ukrainā un Krievijas rīcības ēnā tā tiešām šobrīd varētu likties vien kā padziļāka ceļa gramba mūsu tautas un valsts grūtajā ceļā uz gaišāku nākotni. Jo kas gan vairs ir viena gramba, ja jautājums ir par krustcelēm un par to, kurp tālāk vispār vedīs mūsu ceļš.

Ceļa norādes Latvijas turpmākā ceļa krustcelēs patiesībā ir tikai divas un savā būtībā ļoti vienkāršas. To saprašana neprasa īpašas prasmes, vien pamata zināšanas par sabiedrības uzbūvi un cilvēka dabu. Ceļa rādītāji strupi vēsta – Demokrātija un Totalitārisms. Un izvēle ir mūsu pašu – vēlētāju – rokās.

Atpakaļ sākumpunktā

Tā nu sanāk, ka ne pēc pašu gribas patlaban esam Latvijā atgriezušies zināmā sākuma punktā vai vismaz krustcelēs, kur bijām pirms gadsimta ceturkšņa, kad atguvām un atjaunojām savu neatkarīgo valsti. It kā daudz kas ir mainījies pa šo laiku – esam paspējuši paslēpties zem NATO lietussarga un iekārtojušies drošā Eiropas Savienības aizvējā, tomēr atkal esam zināmā sākuma punktā, kur nākotnē ejamā ceļa izvēle ir mūsu pašu rokās.

Ne piektais, ne piecdesmitpiektais pants mūs nepasargās, ja pašiem nebūs skaidrs, kas mums ir svēts, dārgs un sargāšanas vērts. Latvijas valsts tāpat kā tās galvaspilsēta Rīga nekad nebūs gatava, un tieši tādēļ vienmēr paliek iespēja mainīt šīs būves izskatu un būtību, pat ja tās atrašanās vietu nevar mainīt.

Patiesībā notikumu attīstība Rīgā pēdējo gadu laikā ir ļoti krāšņs piemērs, kas notiek, ja krustcelēs izvēlas citu ceļu. Rīgu nevar pārcelt uz citu vietu, bet kaut vai noņemot garumzīmi tās nosaukumam (kā tas noticis ar pilsētas zīmolu pie tās robežām), tā uzreiz kļūst par kaut ko pavisam citu.

Lielie vēstures notikumi un pagriezieni parasti nemaz nav uzreiz atpazīstami brīdī, kad notiek, turklāt tie veidojas no daudziem šķietami nebūtiskiem sīkumiem. Arī Saeimas vēlēšanu gadījumā ir pietiekami viegli iestigt ikdienas problēmās un matu skaldīšanā par to, vai Latvijā ir sagrauta rūpniecība, sliktākie ceļi pasaulē, nabadzīgākās pašvaldības, lielākais skolotāju pārpalikums un tamlīdzīgi. Protams, ka valsts un sabiedrības dzīve sastāv arī no šādiem jautājumiem, tomēr tie ir pakārtoti lielākām lietām – sabiedrības uzbūves pamatiem.

Īstenībai acīs

Un pie pamatiem – demokrātijas vai totalitārisma – mēs atkal esam nonākuši gadsimta ceturksni pēc valsts atjaunošanas. Toreiz Latvijas tauta izvēlējās nebūt ne vieglo un rozēm kaisīto demokrātijas ceļu, bet tas nu mūs ir aizvedis tik tālu, ka ļauj mums raudzīties uz Ukrainā un Krievijā notiekošo kā uz pavisam citā gadsimtā un citā īstenībā esošu. Tomēr maldīgi būtu domāt, ka esam demokrātijas drošībā, no kuras nav atpakaļceļa uz totalitārisma elli.

Tieši par šiem sabiedrības pamatu jautājumiem nākas domāt, vērojot notikumus ārpus Latvijas un arī sabiedrisko sarunu mūsu pašu valstī priekšvēlēšanu laikā. Ja vēl gada sākumā varēja cerēt, ka notikumi Ukrainā un veselajam saprātam grūti aptveramā Krievijas rīcība būs tāds baiss sapnis, no kura varēs ātri atmosties, tad tagad ir skaidrs, ka tā ir baisa īstenība, kas notiek tepat mūsu kaimiņu pagalmā un no kuras nav iespējams izvairīties, pieverot acis vai pagriežot galvu uz otru pusi.

Tā ir īstenība, kurai ir jāraugās tieši acīs un jāspēj izveidot savs viedoklis par notiekošo. Te neder atrunas, ka politika mani neinteresē, ka visas puses vienādi vainīgas un ka vispār neko nevar saprast. Turklāt jo īpaši tas attiecas uz cilvēkiem, kas vēlas pārvaldīt šo valsti un kandidēs vēlēšanās. Ja viņi nespēj skaidri izdarīt savu izvēli un paust viedokli par Krievijas rīcību, tad kā gan viņiem var uzticēt valsts un sabiedrības pārvaldīšanu? Ja nespēj skaidri izteikties par tik būtiskiem jautājumiem, tad kā gan var uzticēties, ka viņi spēs izlemt citus mazāk būtiskus, bet tikpat piņķerīgus jautājumus?

Gaidāmajās priekšvēlēšanu debatēs Ukrainas notikumiem ir jākļūst par galveno atskaites punktu, lai vēlētājs saprastu, pa kuru ceļu – demokrātijas vai totalitārisma – attiecīgās partijas un politiķi redz Latviju ejam. Šādā ziņā jāteic, ka cieņu ir pelnījusi Tatjanas Ždanokas vadītā Latvijas Krievu savienība, kas ar savu rīcību Krimas sakarā ir ļoti precīzi parādījusi savu izvēlēto ceļu. Pat ja tas nav demokrātijas ceļš, vismaz ir skaidri iezīmēts. Visumā skaidra ir arī valdošās koalīcijas partiju nostāja, taču pilnīgā miglā tītas liekas jauno partiju domas šajā jautājumā, kamēr Saskaņa atkal izvēlējusies būt par vilku jēra ādā.

Pamatu pamats

Varētu jautāt, kādēļ gan svarīgāks par algām, pensijām un sankcijām ir lielais jautājums par skaidru attieksmi pret kaimiņos notiekošo? Gluži vienkārši tādēļ, ka visi mazie un ikdienas jautājumi izriet no tā, kādus pamatus savai valsts un sabiedrības ēkai izvēlamies.

Patlaban ir pilnīgi skaidrs, ka tiem, kas redz jebkādu attaisnojumu Krievijas rīcībai, arī Latviju redz agrāk vai vēlāk labāk izvēlamies totalitārisma ceļu. Iespējams, ka, ejot pa to ceļu, būs lielākas algas un pensijas, taču pilnīgi noteikti tur nebūs izteiksmes un vārda brīvības, domāšanas brīvības, saimnieciskās darbības brīvības, tiesiskuma un godīguma, un beigu beigās arī brīvības vispār dzīvot.

Tas viss ir iespējams, tikai ejot pa otru – demokrātijas – ceļu, lai cik grumbuļains un nogurdinošs tas arī brīžiem neliktos. Lai nu kur, bet Latvijā ar tās pusgadsimta pieredzi totalitārā režīmā, cilvēkiem būtu jāzina, ka lielās lietas sabiedrības līmenī nav atdalāmas no mazajām lietām katra cilvēka ikdienā. Mēs taču paši ļoti labi zinām, kā totalitāra iekārta samaitā cilvēku, jo ar savu būtību veicina izpausties cilvēka sliktākajām īpašībām – melot, zagt, liekuļot, nodot un nosūdzēt, nedomāt un nevērtēt, nerūpēties par līdzcilvēkiem un iedzīvoties uz citu rēķina.

Kamēr demokrātija ar visiem tās trūkumiem liek pašam domāt un vērtēt, rūpēties par tuvākiem un tālākiem līdzcilvēkiem, nezagt un nenodot. Proti, tā cenšas atraisīt un pilnveidot cilvēka labās un krietnās īpašības. Turklāt tā kļūst arvien pilnīgāka, jo vairāk tās locekļu kļūst labāki un krietnāki. Tātad demokrātijā katram indivīdam atsevišķi ir iespēja ietekmēt un uzlabot dzīvi savā sabiedrībā, kamēr totalitārismā tāda iespēja ir tikpat kā neesoša.

Skaidras atbildes par Latvijas tautas un valsts attīstībai vēlamo ceļu ir jāprasa no politiķiem, taču demokrātiskā sabiedrībā kā Latvijā ikvienam ir pienākums un atbildība arī pašam izlemt par savu nostāju tik būtiskos jautājumos. Ja izvēlamies attaisnot vai pievērt acis uz Krievijas rīcību, tad būtībā saviem kaimiņiem Krievijā un Ukrainā novēlam pazust totalitārisma bezdibenī, un tad jājautā, vai paši esam pelnījuši un esam tiesīgi baudīt demokrātijas labumus?

Sanita Upleja,
neatkarīgā žurnāliste
Pirmpublicējums portālā „IR“