Lasītāja vēstule

Ludboržs, dabūjis autobusu no Rēzeknes pilsētas domes, aizveda 16 rēzekniešus uz Stūra māju Rīgā, kur pats bijis ieslodzīts no 1949. g. 5. maija un divus mēnešus tur tika turēts līdz izsūtīšanai uz Kazahstānas vara rūdas raktuvēm. Atmiņas ir ļoti nomācošas: „Mani pratināja izmeklētājs Raguščins, bija nikns, ka neprotu krievu valodu. Tulks bija ebrejiete; Rīgā mani nespīdzināja, to darīja Rēzeknes čekā: notrieca zemē, spārdīja kājām līdz zaudēju samaņu.

Stūra mājā uz pratināšanu izsauca ap plkst. 23iem un to darīja līdz plkst. 5iem no rīta.

Kamerā bija uz grīdas sarkans paklājs, kas klusināja soļus un slēpa asiņu pēdas. Izmeklētājs kliedza, ka mani vajadzējis pakārt, jo es darbojos pretošanās kustībā LATGALES VANAGI; par to es rakstīju grāmatā Atis Skalbergs Kapteiņa gars (2010) 65. lpp.“ No šīs cīnītāju grupas šodien dzīvi ir Antona brālis Eduards un vēl daži. Antonu izsūtīja uz Kazahstānu, kur viņš 285 m zem zemes raka vara rūdu. Viņa personīgais numurs bija CE 717.

Viņš atgriezās Latvijā 1956. gadā. Ekskursija uz šo muzeju ir daļa no mūsu tautas vēstures. Tā brīdina, ka staļinisms nav tālā pagātnē.

Atis Skalbergs
Laikrakstam „Latvietis“