„Dižens bija ozoliņis“

Daugavas Vanagi

Palielināt / Enlarge

Jāņu māte piedāvā sieru. FOTO Agris Ezeriņš.

Palielināt / Enlarge

Jāņu tēvs piedāvā alu. FOTO Agris Ezeriņš.

Palielināt / Enlarge

Vanadzes dzied. Vijolniece Inese Laine. FOTO Agris Ezeriņš.

Palielināt / Enlarge

Vainagu sacensība. FOTO Agris Ezeriņš.

Palielināt / Enlarge

Vera un Irmgarde piedāvā kāpostus un desas. FOTO Agris Ezeriņš.

Palielināt / Enlarge

„Līgo, māmiņ, līgodama...“ FOTO Agris Ezeriņš.

Palielināt / Enlarge

Līgotāju saime. FOTO Agris Ezeriņš.

Palielināt / Enlarge

No kreisās: Geņa Janmeija, Rasa Feja, Aija Balodis, Imants Kronītis. FOTO Agris Ezeriņš.

Dižens bija ozoliņis,
Vēl diženāks Jāņa tēvs;
Jāņa tēvam galviņā
Dižozola vainadziņš.

Izņemot, ka nebija. Adelaidē Jāņi iekrīt ziemas, nevis vasaras vidū, kad ozoli guļ ziemas miegu, un tā līgotāji tiek nostādīti izšķiršanās priekšā: pīt Jāņu vainagus no nokaltušām ozola vai dzīvām, zaļām kamēliju lapām? Šogad DV namā Adelaidē tautas balss smagi svērās uz dzīvo kamēliju pusi, kad vainagu sacensībā līdz ar Jāņu mātes ziedu vainadziņu, divi kupli kamēliju lapu vainagi, divu Jāņu galvās tika novērtēti par skaistākiem. Paldies Birutai Brūns un viņas veikliem pirkstiem vainagu pīšanā.

Līgošana iesākās 29. jūnijā Birztaliņā pie ilggadējā uguns meistara Artūra Berķa gatavota ugunskura. Tur sagaidīja un ar sieru, alu un pīrāgiem pamieloja aptuveni piecdesmit Jāņa bērnus, aplīgoja Jāņa tēvu un māti, un tur puiši un meitas viens otru labsirdīgi apdziedāja, tad nolēma ienaidiņu neturēt, jo Dziesmu dziedu, kāda bija, ne tā manis darināta. Tomēr skaudrais vējš, draudīgās debesis un pagarā, slapjā zāle sadzina līgotājus istabā, kur varēja ērti sēdēt siltumā pie galdiem un līgot tālāk. Ja Adelaidē līst, kā pa Jāņiem, tad aukstums arī graužas līdz kauliem, un prātīgs cilvēks uz klaja lauka pārāk ilgi ar savu veselību neriskē.

Vanadžu dziesmu ansamblis, Ineses Laines vadībā, nolīgoja sešas Jāņu dziesmas, aicinot arī citus Jāņa bērnus dziedāt līdz. Astra Kronīte pastāstīja par dažām Jāņu tradīcijām, un Jāņu tēvs un Jāņu māte (Imants Kronītis un Gunta Rudzīte) pildīja savus pienākumus, piedāvājot vēl alu un sieru un vadot dziedāšanu. Kam nepietika ar sieru un pīrāgiem, tas varēja papildināt savu dienišķo kaloriju tiesu ar desiņām, rupjmaizi un skābiem kāpostiem. (Ļoti garšīgi kāposti; paldies, Vera!)

Jāņu tēvs parādīja savu māku akordeona spēlē, pavadot vairākas dziesmas. Krodzinieks Juris tirgojās ne tikai ar alu, bet arī ar aukstam laikam piemērotākiem dzērieniem, kurus pasniedz krietni mazākās glāzītēs.

Ir prieks redzēt greznos tautas tērpus un kuplos, krāšņos vainagus, lai gan ziemā, ziedu trūkuma dēļ, nevar vienkārši iziet dārzā un saplūkt ziedus. Jāņu māte godīgi atzinās, ka savam vainagam ziedus bija saplūkusi puķu veikalā, un citām krāšņie vainagi glabāsies mūžīgi, jo falšie ziedi jau nenovīst! Jāpiemērojas apstākļiem, un galvenais jau ir svinēt mūsu dzimtās zemes vasaras saulgriežus. Vainagu sacensība, cerams, mudinās arī citus papūlēties un citu gadu novīt sev vainagus, jo Visa bija Jāņu zāle, ko plūc Jāņu vakarā, un kaut ko jau vienmēr var atrast.

Oficiālās svinības beidzās ar skaisto dziesmu Līgo, māmiņ', līgodama, kura, lai gan tā nav tautas dziesma, tomēr ierindojās jau tautas dziesmas slavā ar savu mudinājumu mācīt jaunām paaudzēm Jāņu dziesmas un tradīcijas.

Līgo, māmiņ', līgodama, līgo skaisti šovakar,
Neaizmirsti savai meitai līgo dziesmas mācīt ar';
Lai kad viņai pašai dēli kādreiz Jāņos līdzi būs,
Atceroties vecos vārdus, līgo dziesma jauna kļūs.

Gunta R.
Adelaidē, Pēterdienā, 29.6.2014. g.
Laikrakstam „Latvietis“