„Piektais Ritenis“

Palielināt / Enlarge

„Piektais Ritenis“. Sež no kreisās: Suzena Mičele, Salija Cīrule, Andis Graudiņš, Linda Graudiņa, Bite Švolmane, Akira Zosēna. Stāv Ivars Neiburgs, Ēriks Cīrulis, Andris Švolmanis.

Palielināt / Enlarge

„Piektais Ritenis“ Baltiešu festivālā Melburnas Latviešu namā 2013. g. 12. okt. FOTO Roberts Birze.

Palielināt / Enlarge

„Es mācēju danci vest“ – dejo „Piektais ritenis“ AL 53. Kultūras dienās Melburnā, 2010. g. 29. dec. FOTO Gunārs Nāgels.

Maija beigās Melburnā tikpat kā klāt jau ziema, un vakari satumst pavisam ātri, līņā lietutiņš, un pēc darba dienas šķiet vislabprātāk būtu saritināties uz dīvāna ar siltas tējas krūzi rokās. Bet ir tādi, kas gatavi pēc darba dienas kāpt mašīnā un mērot dažs pat ap 20 km garo ceļu (katrā virzienā, jo Melburna ir liela!) un pavadīt vakaru, dejojot latviešu tautas dejas. Tie ir tautas deju kopas Piektais Ritenis dejotāji, kas gandrīz visi ir sākuši dejot tautas dejas Latviešu skolā, atceras dejojot savu vecāku paaudzi, un daudziem no viņiem tagad arī bērni jau dejo latviešu tautas dejas.

Tiekos ar šo priecīgo un jautro cilvēku pulciņu trešdienas, 28. maija vakarā, Svēta Krusta baznīcas zālē. Te jau desmito gadu gandrīz katru trešdienas vakaru viņi pulcējas kopā, lai dejotu.

Mēģinājums rit spraigi, skan mūzika, skan smiekli, un dejotāju sejas rotā smaidi. Iepazīsimies ar dažiem no viņiem un paklausīsimies, ko viņi stāsta par sevi un savu draudzību ar latviešu tautas deju un dejošanu.

Andis Graudiņš – 53 gadus vecs, Linda Graudiņa, Karīna Jaunalksne – par vecu, lai dejotu Ritenītī, Kalvis Jaunalksnis – diezgan seniors starp dejotājiem, Akira Zosēna – man ir divdesmit pieci gadi, Suzena Mičele (Susann Mitchell) – pietiekoši jauna, lai dejotu, Bite Švolmane – man nupat ir 50 gadi, Andris Švolmanis – es esmu 53 gadus vecs, Pēteris Dārziņš – man ir 53 gadi, Suzena (Susan) Dārziņa, Salija (Sally) Cīrule, Amanda Hirsta-Vaita (Hirst-Whyte) – 43 gadus jauna, Ivars Neiburgs – vecums 53, Ēriks Cīrulis – 49 gadus vecs, Māra Rumpe – man vecums ir 43 gadi, Naomi Vitersa (Withers) – 43, Pauls Rumpe – pietiekoši vecs un vēl var dejot.

Deju starplaikos uzsākam sarunu un turpinām to arī vēl pēc mēģinājuma.

*

Ilze Nāgela: Kādēļ jums patīk dejot latviešu tautas dejas?

Andis Graudiņš: Labāk dejot, nekā skatīties. Uzstāšanās ir interesanta, un iznāk labi izvingroties.

Linda Graudiņa: Man patīk mūzika, man patīk satikties ar cilvēkiem; tautas deju dejotāji vienmēr ir ļoti jauki, un ir visādas kopīgas nodarbības, kā arī man patīk uzstāties un piedalīties latviešos.

Karīna Jaunalksne: Es jūtos, it kā visu mūžu būtu dejojusi tautas dejas.

Kalvis Jaunalksnis: Jau no bērnības man vienmēr ir bijis prieks dejot tautas dejas, un man vispār patīk dejot.

Akira Zosēna: Man patīk dejot visas dejas, un dejot koncertos – ir burvīgi. Man ļoti patīk apģērbt tautas tērpu. Man arī ļoti patīk mēģinājumi.

Suzena Mičele: Te ir daudz jauku cilvēku, ir prieks būt sabiedrībā un jauki pēc darba dienas pavadīt laiku dejojot.

Bite Švolmane: Es domāju, ka tas ir labs veids, kā izvingroties; tas ir arī sabiedrisks pasākums, jo patīkami satikties ar draugiem, un, protams, tas ir jauki, jo tā ir ļoti latviska lieta arī.

Andris Švolmanis: Es nevaru pateikt – kāpēc; man tikai patīk dejot, tas ir iedzimts, es domāju.

Pēteris Dārziņš: Man ļoti patīk dejot latviešu tautas dejas. Kāpēc? Visādu iemeslu dēļ. Man patīk izkustēties, man patīk tas uzmundrinājums, kas nāk no vingrošanas, un tautas dejas to man dod. Man ļoti patīk dejot kopā ar manu sievu Suzenu, un to es it sevišķi baudu te tautas dejās, jo pa nedēļu citādi man neiznāk iespēja to darīt. Man patīk būt starp draugiem, un arī man patīk tā saite ar tautas vēsturi. Es varētu tikpat labi dejot kādas citas dejas, bet tas man būtu mazāk nozīmīgi. Tādēļ man ļoti patīk, ka šīs ir latviešu tautas dejas. Es domāju, ka mūsu tautai ir bijusi iespēja šādi saliedēties: ka ir gan jaunie, gan vecie, kas var dejot tautas dejas. Ja es nedejotu tautas dejas, tad tā daļa zustu mūsu sabiedrībai.

Salija (Sally) Cīrule: Kad iepazinos ar Ēriku, tagad savu vīru, 1992. gada Kultūras dienās skatījos latviešu tautas dejas un man ļoti patika, un es arī gribēju dejot.

Amanda Hirsta-Vaita: Man patīk tautas dejas!

Ivars Neiburgs: Tā ir latviešu lieta, tā ir patīkama kompānija; ir labi ar cilvēkiem satikties, regulāri izkustēties.

Ēriks Cīrulis: Man ļoti patīk latviešu mūzika un vienkārši man ļoti patīk dejot. Ļoti patīk arī tā kompānija.

Māra Rumpe: Man ļoti patīk latviešu tautas dejas. Man tā ir saistība ar latviešu kultūru, un arī es varu pavadīt laiku ar draugiem latviešu centrā, kā arī ar tiem, kuriem interesē latviešu kultūra.

Naomi Vitersa: Man patīk, jo dejošana ir sociālais sports vai aktivitāte, un visi te sadraudzējas; dejošana – ir ļoti labi pavadīts laiks; jauks veids kā izvingroties. Man patīk latviešu mūzika. Tā ir ļoti uzmundrinoša un dzīvespriecīga. Man noteikti patīk dejot un man ļoti patīk skatīties latviešu tautas dejas, es domāju, ka tas ir skaisti. Es ļoti baudīju, skatoties dejas Latvijā Dziesmu un deju svētkos – skaistos dejotājus un kostīmus; tā bija grezna aina. Tautas dejas var dejot kopā ar partneriem un draugiem, var aizmirst ikdienas raizes. Atnāc sliktā garastāvoklī, bet ej prom priecīgs.

Pauls Rumpe: Patīk dejot un uzdzīvot!

Suzena (Susan) Dārziņa: Man patīk vingrošana un sabiedriskais aspekts – būt kopā ar draugiem. Man patīk dejot! Man patīk sajūta, telpiskā kustēšanās un patīk dejas musturs, kompozīcija, zīmējums... Un arī grupas aspekts, kad visi sadarbojas kā grupa, lai veidotu dejas rakstu. Tautas dejas ir kaut kas tāds, ko Pēteris un es varam darīt kopā.

*

IN: No kāda vecuma dejo tautas dejas un cik gadus jau dejo?

Andis Graudiņš: Sāku dejot Sidnejā ar Mazo Rotu 1974. gadā Ērika Zvirbuļa vadībā katru sestdienu pēc Latviešu skolas, bet nopietni saku dejot ar Jautro Pāri 1980. gadā, ar ko izdevās ceļot uz ASV, Eiropu 3 reizes un pat uz Latviju 1990. gadā. Arī bija iespēja apprecēties 26 reizes uz skatuves ar sievu, Lindu, pa visu pasauli, vienā Saules Jostas uzvedumā 1984. gadā.

No 1974. g. līdz 1976. gadam dejoju Rotā, no 1980. g. līdz 1993. gadam – Jautrā Pārī un Saules Jostā, no 1997. g. līdz 2004. gadam ar Trako Pāri (vecie Jautrā Pāra dejotāji) Sidnejā Kultūras dienās un dažos citos pasākumos.

No 2010. gada, kad pārcēlāmies uz Melburnu, dejoju Piektajā Ritenī.

Linda Graudiņa: Es dejoju jau latviešu skolā, kad biju mazāka, bet man nepatika, jo bija jāaiztiek puišus, un tas toreiz nebija pārāk patīkami. Kad es iesāku dejot, man bija kādi 16 gadi, un tad jau man patika aiztikt puišus. Toreiz arī mana draudzene varēja mani vest uz mēģinājumiem ar mašīnu un nevajadzēja prasīt, lai vecāki ved. Tas bija Sidnejā, kad dejoju kādus 5-6 gadus Rotā, ko vadīja Ēriks Zvirbulis. Tā bija liela tautas deju grupa, varbūt kādi 40 dejotāji, bet tagad tā nepastāv: dejotāji izauga, aizprecējās, pārcēlās citur un viss mainījās. Tad es iestājos Jautrā Pārī; tur atkal bija citi draugi. Pirmā Saules Jostas turneja uz Gotlandi jau bija bijusi, un es tajā iestājos 1982. gadā pirms Minsteres Dziesmu dienām.

Karīna Jaunalksne: Es iesāku dejot 8 gadu vecumā Sprīdītī; mana mamma mani veda, un es vienkārši visu laiku dejoju.

No Sprīdīša es pārgāju uz Ritenīti un tad es dejoju līdz biju stāvoklī ar meitu Kati. Es pārtraucu dejošanu, kamēr viņa bija maza. Kad pirms 10 gadiem dibinājās Piektais Ritenis, es atkal turpināju dejot.

Kalvis Jaunalksnis: Varbūt no 4 vai 5 gadu vecuma. Dejot es iesāku mājās; mamma mums mācīja polku virtuvē, un man sevišķi patika, kad viņa nupat bija nopulējusi grīdu un patika ar zeķēm kājās slīdēt pa grīdu. Jā, polku es iemācījos no mammas!

Kad kļuvu drusku vecāks, sāku dejot tautas deju kopās. Dejoju jau vairākus gadus kopš pagājušā gadsimta.

Akira Zosēna: Tautas dejas es sāku dejot tikai 23 gadu vecumā un dejoju tikai divus gadus.

Suzena Mičele: Sāku dejot pirms 4 gadiem.

Bite Švolmane: Es sāku dejot latviešu tautas dejas, laikam, Latviešu skolā; tad tas viss iesākās. Tajā laikā, protams, puiši ar meitenēm negribēja dejot un negribēja sadoties rokās. Bet kaut kad tā domāšana mainījās, un sākām viens ar otru – puiši ar meitenēm – tomēr dejot.

Iesāku dejot Ritenītī, kad man bija kādi 16 gadi, un tur arī sadraudzējos ar savu tagadējo vīru. Dejoju ar pārtraukumiem; kad jutos mazliet par vecu dejot Ritenītī, pārstāju uz kādu laiku dejošanu. Kad iesākās Piektais Ritenis, tad atkal atsāku dejošanu.

Andris Švolmanis: No samērā jauna, varbūt no 10 gadu vecuma. Sāku ar Sprīdīti dejot – tas bija mans pirmais sākums tautas dejām. Un cik gadus dejoju? Tas iznāk, apmēram, 40, ja matemātika pareiza.

Pēteris Dārziņš: Dabīgi, es gāju Latviešu skolā Adelaidē kā bērns un dabūju tad dejot tautas dejas, bet es domāju, ka tajā laikā es to neizbaudīju nemaz un nesapratu. Es sāku dejot tautas dejas ar Mazo Auseklīti Adelaidē, un man liekas, ka man būtu bijuši kādi 12 gadi. Tad pamazām man sāka vairāk un vairāk iepatikties tautas dejas. Tur arī bija laba kompānija, labi vadītāji; vadītājs bija Gunārs Kargāns, kuram bija labs kontakts ar mana vecuma puišiem, un tas man patika. Tur bija arī vecāki puiši un meitenes, kas man likās ļoti interesanti, un bija patīkami būt tajā draugu pulkā.

Iznāk, ka dejoju 41 gadu, bet gan ar pārtraukumiem. 10 gadus, kamēr dzīvojām Ņūkaslē un Kanādā, nedejojām

Salija Cīrule: Es dejoju visu savu mūžu; sāku dejot no piecu gadu vecuma: baletu, džeza dejas... dažādas formas un stila dejas. Latviešu tautas dejas dejoju desmit gadus. Kad nodibinājās šī grupa, es sāku te dejot.

Amanda Hirsta-Vaita: Sāku skolā, bet nevienā grupā nebiju dejojusi agrāk. Kad dibinājās šī grupa, es sāku tajā dejot; agrāk nebiju latviešu tautas dejas dejojusi. Bija gan Sprīdīšu grupa, kur dejotāji ir manas mammas vecumā, un es nebiju gatava tajā dejot. Dejoju desmit gadus ar pārtraukumiem.

Ivars Neiburgs: Es nezinu, varbūt bija kādi 17 gadi, kad es sāku dejot Ritenītī. Vairākus gadus nodejoju Ritenītī, un tad likās gadu gājums tai grupai man vairs nebija piemērots.

Ēriks Cīrulis: Sāku Latviešu pamatskolā no 7 vai 8 gadu vecuma. Pēc Latviešu pamatskolas es dejošanu pārtraucu un atsāku, kad man bija 42 gadi; tautas dejas dejoju septiņus ar pusi gadus.

Māra Rumpe: Es iesāku Latviešu pamatskolā, kad man bija kādi 4 gadiņi, jo tā bija daļa no skolas, un tur mēs iemācījāmies. Kad es iesāku, es dejoju līdz pat vidusskolai, bet tad pēc vidusskolas es dejošanu pārtraucu. Un tad pēc gadiem es atsāku dejot šeit – Piektā Ritenī.

Pauls Rumpe: No Latviešu pamatskolas laikiem, bet tad tautas deju grupā Adelaidē – Dienvidnieki. Ilgu laiku jau dejoju, no 1984. gada

Suzena Dārziņa: Dejoju no 9 gadu vecuma. Latviešu tautas dejas es dejoju jau 9 gadus.

Naomi Vitersa: Dejoju jau 22 gadus; pēdējos 10 ar Piekto Riteni, bet pirms tam 5 gadus dejoju Auseklītī Adelaidē, tad Ritenītī kādus trīs gadus: Melburnā – Adelaidē un atkal Melburnā.

*

IN: Vai atceries, kad pirmo reizi uzstājies kādā tautas deju uzvedumā? Vai atceries kādu īpašu gadījumu uzstājoties?

Andis Graudiņš: Kaut kad 70tajos gados kādā Rotas pasākuma.

Linda Graudiņa: Pirmo reizi uzstājos ar Rotu, laikam, kādās no Kultūras dienām. Grūti pateikt vienu; ir bijušas tik daudz uzstāšanās, aiz skatuves nīkšanas, gaidot uznācienu, pārģērbšanās...

Tas gan nebija pirmo reizi uzstājoties, bet atmiņā paliekošs viens tāds neparasts gadījums – drīzāk negadījums – man notika, dejojot Saules jostas izrādē uz skatuves Vašingtonā – man pārtrūka svārkiem gumija... mans dejas partneris sagrāba mani ar rokām ap vidu, turot manus svārkus, un mēs smuki nodejojām no skatuves...

Karīna Jaunalksne: Tā varētu būt bijusi varbūt 1975.  vai 1976. gadā Melburnas Kultūras dienās Mūzikas bļodā (Myer Music Bowl). Kādu deju es dejoju, to es neatceros, tik atceros, ka biju pārī ar puisi Pēteri Cauni, un mēs uzdejoju uz skatuves kā pirmais pāris. Pēteris Caune laikam tagad dzīvo Brisbanē.

Kalvis Jaunalksnis: Pirmā uzstāšanās bija Kultūras dienās 1973. gadā Sidnejā ar deju kopu Dzintars; šīs bija manas pirmās KD. Ēriks Zvirbulis kopā ar sievu Iliānu Zvirbuli bija vadītāji. Daudzus gadus viņi vadīja Sidnejas Rotu. Kad es dzīvoju Sidnejā, es dejoju Saules jostā; vairākus gadus dejoju Jautrā Pārī. Ar Saules jostu biju ārzemēs; piedalījos Pasaules Brīvo latviešu Dziesmu dienās Minsterē.

Akira Zosēna: Jā, atceros, tas bija Baltiešu festivāls 2013. gadā. Es atceros, kad es skatījos publikā latviešu tautas deju koncertus, bet tad pašai piedalīties – dejot – tas vien jau bija kas īpašs!

Suzena Mičele: Jā, tas bija Sidnejā, un es biju ļoti uztraukusies. Esmu dejojusi trijās Kultūras dienās un šajās – pēdējās es tiešām baudīju. Pirmās bija biedējošas, otrās man kaut cik patika, bet Adelaidē bija liels prieks, jo varējām atslābināties, un tas bija labi!

Andris Švolmanis: Jā, tas bija Adelaides Kultūras dienās; es biju vismazākais tautas deju grupā, un es biju pēdējais, kas uznāca uz skatuves. Es atceros, ka es gandrīz netiku citiem līdzi; man bija baigi jāturas, lai tiktu citiem līdzi, lai es nepazūdu uz skatuves. Tā bija mana pirmā, kārtīgā uzstāšanās; bija liels stadions, daudz cilvēku utt.

Pēteris Dārziņš: Kad es biju bērns skolā, bet es atceros, ka ar Auseklīti uzstājāmies Melburnā; braucām ar busu no Adelaides uz Melburnu, un tā bija pirmā reize, kad man patika uzstāties tautas deju uzvedumā.

Salija Cīrule: Kultūras dienās 2004. gadā, Melburnā, un neskatoties uz to, ka biju agrāk uzstājusies, es jutos uztraukusies, nervozēju, jo tā man bija jauna lieta, cita publika; vecāki nāca skatīties uz deju uzvedumu Nacionālajā teātrī, Seintkildā; mani bērni toreiz bija 3 un 1 gada vecumā. Es nekad nebiju pinusi ziedu vainagus, es to nemācēju, bet kāds man to uzpina. Tās ir bagātas atmiņas, bet bija arī nervozēšana.

Amanda Hirsta-Vaita: Pirmā uzstāšanās bija AL50. Kultūras dienās Melburnā.

Ivars Neiburgs: Pirmo uzstāšanos es atceros Sidnejā, Jaunatnes dienās, un tas bija varbūt 1978. gadā. Es neatceros, vai es uztraucos. Tās bija arī man pirmās Jaunatnes dienas.

Ēriks Cīrulis: Jā, tas būtu bijis kādā skolas koncertā pirms 35 gadiem vai 40 gadiem. Atmiņā palicis pirmais koncerts ar Piekto Riteni 2008. gadā Sidnejā, jo es nebiju uzstājies pāri par 30 gadiem.

Naomi Vitersa: Es domāju, ka mans pirmais dejošanas gads un pirmais koncerts bija Melburnas Jaunatnes dienās, laikam, 1991. gadā.

Pauls Rumpe: 1982. vai 1983. gadā Kultūras dienās, kas bija Arts Centrā Melburnā. Īpašs gadījums bija, kad es dejojot gandrīz nokritu Melburnas Pilsētas namā no skatuves, jo tā skatuve bija savāda; tur bija KD Tautas deju uzvedums. Es to ļoti labi atceros.

Suzena Dārziņa: Uzstāšanās Kultūras dienās Adelaidē.

*

IN: Cik ilgi esi deju kopas Piektais Ritenis dalībnieks/dalībniece?

Andis Graudiņš: Kopš 2010. gada.

Linda Graudiņa: 2010. gadā, kad pārcēlāmies dzīvot no Sidnejas uz Melburnu; jau 5. gads.

Karīna Jaunalksne: No pirmās dienas, bet pārtraucu 5 gadus atpakaļ; nu esmu atgriezusies tagad uz šo 10 gadu jubileju.

Kalvis Jaunalksnis: Pašā sākumā es nedejoju, jo dejoja mana sieva Karīna, un es paliku mājās ar bērniem. Vēlāk mēs apmainījāmies – es dejoju.

Bet atceros, kā radās šis nosaukums. Bija Daugavas Vanagu dienu sarīkojums Adelaidē, un kāds vecāks, nobriedis dejotājs teica: Dažreiz es jūtos kā piektais ritenis. Tā šis vārds palika atmiņā, un kad dibināja jaunu grupu Melburnā, tad nolēma saukt Piektais Ritenis; tātad šis vārds ir vecāks par šo deju kopu.

Akira Zosēna: Divus gadus.

Suzena Mičele: Četrus gadus.

Bite Švolmane: Nē, es nebiju no paša sākuma, jo mums bērni bija ļoti mazi un bija grūti vakaros atnākt, bet kādus 5 gadus es tagad esmu jau dejojusi.

Andris Švolmanis: Varētu būt 5-6 gadi.

Pēteris Dārziņš: Mana sieva Suzena sāka dejot pa priekšu; viņa varbūt kādu gadu dejoja, un es tad paliku mājās uzpasēt bērnus. Tad viņa pierunāja, ka arī man vajadzētu nākt. Es domāju, ka apmēram 5 gadus dejoju Piektajā Ritenī.

Salija Cīrule: Jā, no paša Piektā Riteņa dibināšanas sākuma. Kad sāku dejot, mana meita Emīlija bija četrus mēnešus veca.

Amanda Hirsta-Vaita: 10 gadus. Kad nodibinājās Piektais Ritenis, es sāku tajā dejot; draugi arī sāka dejot un, protams, es arī. Es pat sākumā dejoju ar savu vīru, bet tad viņš pārtrauca, jo diemžēl viņam darbs bija tai laikā, un tā es tagad viena pati nāku uz mēģinājumiem.

Ivars Neiburgs: Dejoju kopš paša sākuma, tātad 10 gadus.

Ēriks Cīrulis: ar Piekto Riteni esmu jau astotajā gadā.

Māra Rumpe: Esmu dejojusi jau 10 gadus.

Naomi Vitersa: Jā, jau 10 gadus.

Pauls Rumpe: Šeit no paša sākums – pilnus 10 gadus.

Suzena Dārziņa: 9 gadus.

*

IN: Vai ir kāda deja, kas patīk vislabāk un kuru gribētu dejot katrā koncertā, t.i., mīļākā no tautas dejām?

Andis Graudiņš: Visvairāk man ir pie sirds vairākas Saules Jostas dejas. Nav tikai viena mīļākā deja. Dejas tiek ierobežotas ar dejotāju skaitu; 4 pāru deja – laikam Balabaskas četru pāru deja; 8 pāru deja – Luteklītis; 16 pāru deja – Alku Deja un arī visas zēnu dejas.

Linda Graudiņa: Šinī grupā man ļoti patīk Balabaska – polka, ko mēs šovakar arī mēģināsim; interesanta mūzika, ritms ir ļoti savādāks, nav tāda parasta deja.

Karīna Jaunalksne: Mīļākā deja no visām man būtu viena no vienkāršām – Palēcieni; tā mūzika ir Rudzu lauks lielījās, sildij manu muguriņ...

Kalvis Jaunalksnis: Īpaši – Es mācēju danci vest.

Akira Zosēna: Deja Sarabumbals man patīk vislabāk.

Suzena Mičele: Balabaskas četru pāru deja.

Bite Švolmane: Šinī uzvedumā man ļoti patīk viena no jaunajām dejām, ko tagad esam iemācījušies, un arī Balabaskas ir ļoti jauka deja.

Es nezinu, vai man ir viena tāda ļoti konkrēta deja. Protams, jo vecāks kļūst, jo grūtāk ir atcerēties; droši vien vislabāk patīk tā deja, kurai viegli atceros visas tūres. Interesanti, ka kaut kā tie muskuļi tomēr atceras. Piemēram, mēs mācamies tādu Taču Jāņu deja, ko mēs mēģināsim; es to atceros, kad mēs dejojām Ritenītī, un patiešām tiem muskuļiem ir atmiņa – griezties uz vienu vai otru virzienu.

Andris Švolmanis: Es domāju, ka pašlaik tā ir Balabaska; arī Sarabumbals ir paticis gadiem un Zirgu deja, kurai ir cits nosaukums, bet mēs zinām kā Zirgu deju.

Pēteris Dārziņš: Man ļoti patīk Jūra, jūra un tagad, ko mēs dejojam Malni, muni kumeliņi – īsti aktīva deja.

Salija Cīrule: Pa šiem 10 gadiem daudzas dejas, bet uz šo brīdi Diždeja.

Amanda Hirsta-Vaita: Man patīk Naomi rakstītā Kausu deja, bet man nav tāda viena, īpaša deja, man patīk visas dejas.

Ivars Neiburgs: Tās ir tās dejas, kurām atceros tūres. Ir dejas, kuras paliek prātā, kā Sarabumbals, ko dejoju vēl Ritenītī. Un ir tādas dejas, kuras tik dabīgi iet uz priekšu, un tās man vislabāk patīk.

Ēriks Cīrulis: Taču Jāņu deja un arī Balabaskas četru pāru deja.

Māra Rumpe: Mana mīļākā deja ir Krustmanis, ko mēs arī šovakar mēģinājām. Tā ir pirmā deja, ko Naomi uzrakstīja Piektajam Ritenim. Man ir ļoti jaukas atmiņas no tā laika, kad mēs to mācījāmies. Tas bija 10 gadus atpakaļ, un visu laiku ir mūsu repertuārā.

Naomi Vitersa: O, to ir daudz. Dažas dejas no Sidnejas man ir mīļākās. Man patīk „skriešanas deja“ Mazā Jūle, Es mācēju danci vest.

Pauls Rumpe: Aijaijai! Trakā polka – Krutmanis, to mēs dejojām pirmajā gadā Kultūras dienās.

Suzena Dārziņa: Man patīk Balabaskas četru pāru deja.

*

IN: Ko vēlētos teikt, novēlēt skatītājiem, laikrakstam „Latvietis“ lasītājiem?

Andis Graudiņš: Ja dzīvo Melburnā un esi kādreiz dejojis un gribi atkal dejot vai arī gribi dejot no jauna un liekas, ka esi par vecu dejot Ritenītī, tad nāc uz Piekto Riteņa mēģinājumiem trešdienas vakaros! Labi izkustēsies un iesildīsi locītavas. Lietot atmiņu, lai atcerētos tūres, un vingrošana palīdzes sargāt pret atmiņas trūkumu vecuma gados, kā arī uzturēs fizisko veselību. Tautas deju dejošana ir jaunais Zumba!

Linda Graudiņa: Būtu labi, ja cilvēki, kas ir agrāk dejojuši, nāktu atkal dejot! Lai dejotu, nav jābūt 15 gadus vecam; uz Piekto Riteni visi var nākt dejot. Un tagad man jāiet dejot.

Karīna Jaunalksne: Lūdzu atnāciet uz mūsu 10 gadu jubilejas koncertu – tajā būs tautas dejas visai tauta un ne tikai jauniešiem!

Kalvis Jaunalksnis: Lūdzu nāciet uz mūsu sarīkojumu!

Akira Zosēna: Lai uzturētu vienmēr interesi par latviešu deju un latviešu kultūru! Lai turpinātu interesi par latviešu kultūru un kultūras attīstību!

Suzena Mičele: Nāciet dejot!

Bite Švolmane: Jo vairāk cilvēku atnāks uz mūsu koncertu, jo, protams, jaukāk! Mēs vienmēr laipni gaidām jaunus dejotājus; trešdienas vakaros Sv. Krusta baznīcas zālē ir mēģinājumi. Tas ir ļoti jauks veids, kā pavadīt pāris stundas prom no ikdienas problēmām; tā ir ļoti patīkama lieta, vienalga, kas tur ārā notiek pa šīm pāris stundām. Svarīgi ir redzēt, ka ir tik liela interese ne tikai mūsu paaudzē, bet arī starp jauniešiem pašlaik.

Andris Švolmanis: Lai visi nāktu uz koncertu un izbaudītu tautas dejas!

Pēteris Dārziņš: Es novēlētu visiem skatītājiem un lasītājiem, lai viņi arī nāk dejot! Es domāju, ka viņi varētu dabūt tikpat lielu prieku kā es no dejošanas. Es to domāju arī vienā citādā veidā: ne tikai ir svarīga tā izprieca un būt daļai no sabiedrības, būt draugu pulkā un savienoties ar kultūru, bet es arī domāju, ka mūsu sabiedrībai šeit Austrālijā ļoti draud nekustēšanās, aptaukošanās un fiziska „izlaišanās“. Es domāju, ka cilvēkiem ļoti bieži ir grūti iekustēties, un šis ir viens veids kā to var patīkami izdarīt. Novēlu cilvēkiem, lai viņi dejo!

Un vēl man, esot veco ļaužu ārstam, ir prātā ir tas, ka pamazām parādās vairāk un vairāk informācija par to, kas liecina, ka ja smadzenes lieto, tad tās tiek pasargātas no atrofēšanās, no demences; ir viens mazs pētījums izdarīts, kas parāda, ka dejošana palīdz uzturēt smadzenes, un es domāju būt sabiedrībā, būt draugu pulkā, tas arī ir veselīgi.

Salija Cīrule: Mēs baudām dejošanu, ir jauki būt draugu pulkā!

Amanda Hirsta-Vaita: Nāciet un baudiet mūsu dejošanu! Un arī, ja kāds grib, lai nāk trešdienas vakaros plkst. 20 uz mēģinājumiem; būs laba vingrošana, dejošana; jo esam vairāk, jo jaukāk!

Ēriks Cīrulis: Lai koncerta skatītājiem ir ļoti patīkams koncerts, un lai viņi nāk un atbalsta mūsu jubileju!

Māra Rumpe: Mums ir vienmēr prieks uzstāties un mums patīk, ka cilvēki nāk baudīt mūsu koncertu. Mēs vienmēr meklējam jaunus dejotājus; ja cilvēkiem interesē, mēs ļoti laipni viņus lūdzam mūsu pulkā!

Naomi Vitersa: Cerams, ka mēs vēl pastāvēsim pēc dažiem gadiem; nāciet un piebiedrojieties mums, jo ir ļoti jautri.

Pauls Rumpe: Lai ir jauks koncerts un visiem patīk!

Suzena Dārziņa: Es lepojos, ka šī grupa jau desmit gadus dejo, un daudzi cilvēki, kuri ir piedalījušies visus šos 10 gadus Piektajā Ritenī. Tās ir varenas svinības; es domāju, ka Naomi ir bijusi mums kolosāla vadītāja, viņa ir bijusi ļoti pacietīga.

Ivars Neiburgs: Atnāciet uz koncertu! Droši vien, ka patiks. Jūs esiet mīļi gaidīti!

* * *

Sestdien, 7.  jūnijā plkst. 16.30 Melburnas Latviešu nama Lielajā zālē deju kopas Piektais Ritenis 10 gadu jubilejas koncerts, kurā piedalīsies arī viesi – dejotāji un dziedātāji.

Ilze Nāgela
Laikrakstam „Latvietis“