Cūku bēres Pertā

Palielināt / Enlarge

Bija gan tāds liels tas vepris, un no tātad visiem arī pietiks ko labi paēsties. FOTO Jānis Purvinskis.

Palielināt / Enlarge

Šovakar bija atnākušas vairākas „jaunlatviešu“ ģimenes. FOTO Jānis Purvinskis.

Palielināt / Enlarge

Starp viņiem ir pat mazi bērni. FOTO Jānis Purvinskis.

Viens no visvairāk gaidītiem sarīkojumiem Pertas latviešu kopienā ir cūku bēres. Tā kā tās nu jau ir gandrīz kā mūsu tradīcija un notiek katra gada pirmajā ceturksnī. Kādreiz šai laikā svinējām Pertas Katoļu Biedrības gada svētkus, kad cienājām uz iesma ceptu cūkas cepeti, kuru tik gardi bija cepis Viktors Mazalevskis. Kad katoļu biedrības biedru skaits saruka un biedrību likvidēja, šīs cūku bēres tomēr neapsīka un turpinājās. Kaut gan to rīkošanu pārņēma Pertas Latviešu Centra valde, tomēr labāku cepēju par Viktoru neatradām. Tagad gan Viktors ņem sev palīgu, un mēs ceram, ka to arī apmāca šajā tik nozīmīgajā mākā.

Kad sestdienas pievakarē ieradāmies Latviešu Centrā, Centra pagalms bija pilns ar cilvēkiem – reti kuru pazinu. Vienmēr gan esmu tādās domās, ka es pazīstu gandrīz visus latviešus Pertā, bet šoreiz bija daudz svešu, neredzētu seju. Tas jau nekas, lai tikai nāk un garšo mūsu mielastu un tad nāk atkal nākamo gadu.

Tā kā pagājušo gadu cūku bēres bija padevušās tīri labi, tad arī šogad tās rīkoja Centra zālē, ne tā kā agrāk – pagalmā zem ozola. Nu mūsu zāle bija piepildīta tīri labi, tā kā nekādus dančus tur gan nevarētu vest, bet kur sēdēt pie galda pietiks visiem. Pagalmā jau Ilmārs ar Viktoru un Vārpiņ Andri rīkojās ar cūkas miesu griešanu, lai tās cūkas miesas apsētu, to lopiņu taču jāsagriež tādos gabaliņos, lai saimnieces var uzlikt uz šķīvja. Puscūku taču uz šķīvja nemaz nevar uzlikt. Cūka tika cepta jau, kamēr mēs visi vēl, gultā gulēdami, sapņojām pēdējo sapni. Bija gan tāds liels tas vepris, un no tā tad visiem arī pietiks ko labi paēsties.

Man te ir jāpiezīmē, ka šodien mēs abi ar sieviņu tikām lutināti; mums ar savu karieti nebija jābrauc, jo mūsu tuvākā latviešu kaimiņiene, laipnā Liāna ar savu meitu Madaru (Ak, kā man patīk šis īstais latviešu vārds!) mūs aizvizināja visus 70 km uz Latviešu Centru, un mēs tikai sēdējām un skatījāmies apkārt pa ceļu. Es daudz ko nebiju saredzējis, jo, pats braukdams, nevari apkārt lūkoties: ceļu vien tad redzi, neko citu. Paldies, Liāna, par tavu laipnību, ka tu mūs, savā glaunajā karietē aizvedi un atvedi. Mīļš paldies.

Tā nu mūsu zālīte aši vien sāka pildīties ar gan pazīstamām, gan svešām sejām, un liekās, ka visi galdi arī bija pilni. Esot bijis pāri par desmit duču cilvēku. Liekās, ka drusku labāk nekā pagājušo gadu. Man jo sevišķi patika, ka šovakar bija atnākušas vairākas jaunlatviešu ģimenes. Īstenībā tās būtu jāsauc par jaunaustrāļu ģimenēm. Tā jau mūs sauca, kad mēs bijām šeit atvesti no Vācijas 1950tos gados: New Australians. Man bija prieks viņus satikt miesās, jo lielāko daļu es zināju pēc vārdiem, bet ja satiktu uz ielas, tad gan paietu garām nepazīstot. Šos jaunos Austrālijas latviešus šādā saietā var arī viegli pazīt caur to, ka viņu starpā, nē tā kā starp mums, nav sirmgalvju, un starp viņiem ir pat mazi bērni. Starp mums tikai kādreiz pagadās kāds mazbērns, bet mūsu bērni jau sen aizgājuši tautās, un daudzi ir jau arī sirmgalvji. Ka tikai šie jaunlatvieši turpinātu nāktu mūsu pulkā un nepazustu austrāliešu mudžeklī. Nu tas tad par vienu skaistu notikumu šī gada cūku bērēs.

Nu, kamēr pastaigā pa zāli, ar visiem pazīstamiem un ar nepazīstamiem sasveicinies, ar draugiem papļāpā, nāk jau meitenes pārdot loterijas biļetes. Bet nu vēders arī sāk kurkstēt, tā kā būtu jau kaut kas jāliek tur iekšā. Nu tad drīz vien skatos, ka saimnieces jau sāk rīkoties pie zāles galā pieliktā lielā galda: tur sarodas šķīvji un ēdamrīki, un nu sarodas dažādi salāti un augļi. Tad nu gan būs liela, laba ēšana. Skaties, arī vepra cepetis jau sagriezts lielos šķīvjos parādījies uz šī paša lielā galda. Jā, jā, nāciet jau klāt, samaksājiet un Jums dod šķīvi ar darbarīkiem, t.i., ēšanas darbarīkiem.

Tad jau saimnieces sāk kraut te gaļu, te kraukliņus un te jau arī – vai manu vai – dažādi salāti: Kādus tu gribēji? – kartupeļu, gurķu vai varbūt skābu gurķīti, vai varbūt kāpostus. Nu izvēle, izvēle, tikai gudro ātri, citi aiz tevis jau arī gaida. Nu tikai ēšanas vaina un piedzer vīniņu vai alu klāt, un, draudziņ, tādas dzīres, reti kad piedzīvosi! Vēlāk vēl kafija un kūkas. Pēc visa tā, tā kā gribētos jau uz māju pusi, bet loteriju nevar palaist garām, tur tik daudz skaistu mantiņu. Laikam bijām piesēdušies pie pareizā galda, mūsu galdam arī no loterijas kaut kas tika, tikai vienu laimi par vēlu, jo to, ko gribēja, aizgāja iepriekšējā laimestā. Bet nu nekas, tomēr dabūja skaistu lielu grozu ar dažnedažādiem labumiem.

Nu bijām paēduši tā, ka rīt nevajadzēs ne brokastu, ne pusdienu. Tagad tikai jāsaka lielo paldies cepējiem, cepējām, salātu gatavotājām un arī dalītājām, trauku mazgātājām un saimniecēm, griezējiem, loterijas kārtotājiem un galdu licējiem, kā arī visiem zāles kārtotājiem un nokārtotājiem; tad laikam arī visiem, kuri bija nākuši ēst un mieloties par labi izdevušos cūku bērēm, un cerams, nākamgad sāksim atkal visu no gala. Paldies par labi pavadītu vakaru ar labiem draugiem un labu ēdienu.

Jānis Purvinskis
Laikrakstam „Latvietis“