Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Stūra māja gaida ciemā

Aijas Biezaites pārdomas

Laikraksts Latvietis Nr. 308, 2014. g. 8. maijā
Aija Biezaite -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Stūra mājas pagalms. FOTO Aina Gailīte.

Ja Stūra mājas izstāžu/vēsturiskā objekta atvēršana būtu notikusi pirms gada, sajūta būtu bijusi omulīgāka. Vēsturisko sāpju piesātināta, tomēr retrospektīva. Pirms gada mēs vēl dzīvojām tīkamajā civilizētās pasargātības izjūtā, ko tagad nomainījusi neziņa Krievijas agresīvās ārpolitikas dēļ. Tāpēc atklāšanas sarīkojumā koru dziedājumi no čekas slēgtā pagalma vijās augšup kopā ar mūsu visu sirdsbalsīm jo īpaši stiprā lūgšanā. Ne vien aizlūgumā par pagātni, bet lūgšanā par nākotni.

Uzziņai: Rīga – Eiropas kultūras galvaspilsēta 2014 ietvaros no 30. aprīļa līdz 19. oktobrim Stūra mājā būs apskatāmas sešas dažādas ekspozīcijas: Latvieša koferis, Liktens lietu muzejs, 10 lietu stāsti par cilvēku un varu, Draudzības (re)konstrukcija, Par spīti visam un Okupācijas muzeja projekts Izstaigā Stūra māju.

Sīkāk par to visu var lasīt vietnē www.riga2014.org

Stūra māja gaida ciemā. Tai ir daudz ko stāstīt, tā mūs aicina ieklausīties, kā atklāšanas runā teica vēsturnieks Rihards Pētersons. Šāda veida vēsturiskas ēkas Austrumeiropā apskatāmas tikai retumis, tāpēc cilvēku interese ir liela. Tomēr viedokļi ir dažādi. Mana mamma teica: „50 gadus es esmu baidījusies no čekas, tagad es uz turieni negribu iet.“ Mana vīra kolēģis pie pirmās izdevības devās izstaigāt čekas pagrabus. Viņa tēvs, spēka pilns cilvēks, 1953. gadā te kļūdas pēc noturēts divas nedēļas, pārnācis mājās klepojis asinis, daudz raudājis un trīs mēnešu laikā klusi izdzisis. Tādu stāstu ir daudz.

Manī mīt dalītas jūtas. Gan gribas iet un paskatīties šaušalīgajai realitātei acīs, gan negribas. Bail, ka nespēšu sagremot redzēto un vēl ilgi dzīvošu šausmu ēnā. Taču reizē liekas: patiesība ir laba, savā būtībā dziedējoša, ir vērts to uzzināt. Stūra mājas atvēršanas dienā izstaigāju izstādes, ne pagrabus un citas Okupācijas muzeja ekspozīcijas vietas, taču arī ar to pietika, lai es joprojām netiktu vaļā no čekas sajūtas. It visā man rēgojas čeka. Mazgāju mazajai meitai muti, viņa spirinās, nepatīk – jūtos kā čekists, kas kādam kaut ko ļaunu dara. Tāpat, skalojot vai pilinot puņķainajā degunā, pret ko mazā protestē ar briesmīgu raudāšanu, jūtos kā čekists. Kādu nakti mazā bieži mostas, kolīdz liekam galvas uz spilvena, atkal skan čīkstēšana. Jūtos kā čekas pagrabā, kur cilvēkiem neļauj normāli gulēt. Spīdzināšanu ēnu iztēle saskata it visā, visa ikdienišķā realitāte piepeši ir cilvēku galējās necilvēcības apdvesta. Gribas apklusināt asociācijas un aizmirst to visu. Nevar. Turklāt es tikai izstādēs grozījos, man plaušas veselas un asinis nav jāatklepo. Kā cilvēki spēja salāpīt čekas pagrabu iedragātās dzīves?

Esot Stūra mājā, gribas paskatīties pa visiem logiem: kāds no šejienes paveras skats, ko var redzēt? (Agrāk jokoja, ka Sibīriju.) Kā bija dzīvot blakus mājās? Ziemassvētkus noteikti tur nevarēja svinēt, arī visa pārējā dzīve kā uz delnas čekas modrajai acij. Pirmajā stāvā bijusi vēstuļu kastīte ziņojumiem. Cik lietišķi. Viena anonīma papīra strēmele, un visa dzīve kādam cilvēkam sačakarēta, ja vispār no tās kas palika pāri. Restes pie pratinātavu logiem, lai neviens nevarētu mocības izbeigt pašnāvībā. Laika garu glabājošie gaiteņi liek fantazēt, kā te ritējušas cilvēku darba dienas. Noteikti taču svinētas arī jubilejas, kafijas un kūciņas. Un zem tā visa – divstāvīgi pagrabi un gaiss pil, piesūcies varmācību.

Kori Stūra mājas atvēršanā skanēja skaisti. Varbūt šai mājā vajadzētu rīkot dziedāšanas maratonu. Piedziedāt, piedziedāt, piedziedāt. Varbūt kaut drusku atveseļotu gaisotni un izdziedētu čekas nospiedumus mūsos.

Es joprojām mazliet domāju, ka varbūt Stūra māju vajadzētu uzspridzināt (nojaukt ar būkšķi – cik to atļauj pilsētas blīvā apbūve). Tukšajā placī varētu ilgi dedzināt uguns instalācijas, attīrīt vietu. Un sastādīt daudz koku. Taču tā droši vien nenotiks, cilvēki ir ieguldījuši lielus pūliņus, un Stūra māja stāvēs savā ielu stūrī kā vēsturiska vāts, kas ar laiku pāraugs vien vēsturiskā eksponātā.

Lai nu kā, cerams, kā vēsturisks eksponāts arī tas paliks. Kaut gan... arī Putins ir izbijis čekists. Vai viņam tā ir vēsture?

Aija Biezaite
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI




Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com