Atskatīties, pasmaidīt…

*1931. g. 11. jūlijā †2010. g. 20. janvārī

Tā nebija jauka dāvana no Tevis, Jānīt! Aiziet pie tēviem tieši uz manu dzimšanas dienu! Nu labi – nebijām tikušies ilgus gadus, mūs šķīra daudzie kilometri, bet pietika jau, ka zinājām, ka abi esam vēl šai saulē. Gan jau kādreiz… Un tagad šis gan jau kādreiz ir jāsvītro no dienas kārtības. Un tas, mīļais Jāni, sāp.

Šis nav domāts Tavs nekrologs. To rakstīs gudrāki cilvēki par mani, bet es nevaru Tev ļaut aiziet neatvadījies, neteicis ne vārda.

Reti gadās, ka vienā cilvēkā mīt tik daudz talantu – dzejnieks, aktieris, gleznotājs, dekorators jeb scenogrāfs, kā Latvijā mēdz teikt. Un visās šais jomās viņš bija labs. Kad iznāca dzeju krājums Kvintets, viens no sastādītājiem teicis: ja Svilāns tai laikā būtu bijis viņiem pazīstams, tad Janka arī būtu bijis krājumā iekšā. Grāmatā reprezentējās pieci jauni Austrālijas latviešu dzejnieki. Varbūt grāmata sauktos Sekstets?

Jānis jaunībā bija gatavojies kļūt par priesteri, bet izšķīries, ka tai dzīves posmā viņš priestera darbam nav bijis vēl gatavs. Varbūt vēlāk. Šis vēlāk nekad nepienāca.

Kā aktieris Jānis nepaguva uzplaukt, un tur vainīgs bija viņš pats. Uz vienu no Kaleidoskopa atkārtojuma izrādēm viņš atnāca grādos. Tādu viņu uz skatuves nevarēja laist. Iemesls? Mūsu iecienītās suflieres pašnāvība. Kopš tā laika Janka teātrī darbojās tikai kā dekorators.

Viņš bija nepārspējams konstruktors. Manai lugai Ganu zēns un Jods viņš uzbūvēju milzīgu ozolu. Tajā varēja pat uzkāpt.

Lugā Vēstules no dzimtenes Jānis bija konstruējis no metāla detaļām milzīgas trepes, kas veda uz otro stāvu. Apkūlībās agrā rīta stundā gleznotājs Zusteru Reinis uzkāpa līdz pašai augšai uz rokām!

Svilāns bija ainavists, un viņa gleznas bija miniatūras, tautā ļoti populāras. Sevišķi populārs bija pirtiņu periods, jo Jānis bija atradis, ka pirtis labi pērk. Viņš tās producēja masveidīgi, pat vairākas reizē, šo to katrā bildē pamainot. Par to viņš tika Kaleidoskopā, 1971 apdziedāts.

Nakts jau bālē, es tik mālē
Trijas dižbildes uzreiz.
Šļakstiens viens – lūk zaļa zāle,
Šļakstiens otrs – bērziņš greizs.

Simtiņš dolāru par bildi,
Rāmis nāk par brīvu klāt.
Jauc tik krāsu, glāzi pildi-
Prieks ir kundēm izdabāt.

Strauta malā, gatves galā,
Kas vēl tādu ainu dos,
Tā kā glīti pindzelēta
Vecās mātes brūnā govs ?

Pirts pa labi, pirts pa kreisi,
Kā to tautiet’s, pircējs, grib.
Pļik, pļik – četri kadiķīši,
Skujām cauri strautiņš zib.

Annus glezno tikai zivis,
Krastā velk ko zvejniekbars,
Bet es, Svilāns, vienīgs dzimis,
Kas uz pirtīm lielmeistars.

Paldies par jaukajiem brīžiem, ko esam pavadījuši kopā! Lai Tev vieglas smiltis, Jānīt!

Uldis Siliņš
Laikrakstam „Latvietis“