Pertā atceras Kalpaku un Latviešu leģionu

Palielināt / Enlarge

Sarīkojuma dekorācijas Kalpaka un Latviešu leģiona Atcerē Pertā. FOTO Jānis Purvinskis.

Svētdien, 16. martā, Daugavas Vanagu kluba telpās pulcējās Pertas latviešu saime, lai atcerētos Latvijas vēsturē svarīgus notikumus: plkv. Oskara Kalpaka 95 gadu nāves dienu, Latviešu leģiona cīņas un, pat jo sevišķi, leģiona kritiskās cīņas Kurzemē.

Agrā pēcpusdienā kluba telpās Jānis Vucēns, DV Pertas nodaļas vanags un LAAJ vicepriekšsēdis Pertā, ienesa DV Pertas nodaļas karogu, sekojot māc. Gunim Balodim. Karogu pavadīja nelaiķa latviešu leģionāra dēls Andris Vārpiņš, Pertas Korporāciju kopu pārstāvēja Latvijas goda konsuls Pertā Jānis Purvinskis (latvus).

Svētbrīdi ievadīja māc. Gunis Balodis, lūgdams to uzsākt ar dziesmu Dievs, sargi mūsu tēvu zemi un tad tieši to, izlūgdamies no Pestītāja. Savā lūgšanā arī pateicāmies Dievam par visiem tiem leģionāriem un karavīriem, kuri bija lējuši savas asinis par mūsu tēvu zemi un mūsu, latviešu tautu. Svētbrīdi nobeidzot, nodziedājām Pie kā mēs, Kungs, gan iesim, kur laimi meklēsim?

Svētku uzrunu teica Latvijas goda konsuls Pertā Jānis Purvinskis. Viņš uzsvēra, ka plkv. Kalpakam un latviešu leģionāriem bija viena līdzīga īpašība: viņi karsti mīlēja un ticēja Latvijai un latviešu tautai. Kad lielākā daļa latviešu tautas vēl jaunajai Latvijai neticēja, Kalpaks savu ticību iedēstīja savos karavīros, no kuriem tad izauga pirmā neatkarīgās Latvijas armija. Kalpaks nebija slavens ar kaut kādām slavenām uzvarām kaujās, bet gan jo tieši ar savu stāju un tautas mīlestību, ar kuru viņš bija tiešām drošsirdīgs.

16. martu atceramies ar to, ka tad latviešu leģiona abas 15. un 19. divīzijas pirmo reizi bija kopīgā cīņā Krievijā pie Velikajas upes. Latviešu leģionāri cīnījās par katru zemes stūrīti, jo katrs stūrītis, kuru viņi aizsargāja, bija cīņā par Latviju, par Latvijas brīvību. Latviešu leģionāri gan neatdeva nevienu pleķīti no Latvijas zemes par velti, kā to gadus vēlāk darīja Latvijas valdība, kura gan atdeva veselu apgabalu bez nekādas cīņas, par velti. Vissīvākā leģiona cīņa Vidzemē bija Mores kauja, kur leģions cīnījās pret milzīgu krievu armijas pārspēku un kuras rezultātā vesela vācu armija tika glābta no pilnīgas bojā ejas. Daudzi mūsu Igaunijas kaimiņi šo kauju atceras un piemin vēl pat šodien. Tā kauja glāba nē tikai vāciešus un igauņus, bet arī daudz, daudz latviešu bēgļus, kuri bija plūduši caur Vidzemi uz Rīgu.

Kad beidzot Vidzeme krita, leģiona cīņas pārcēlās uz Kurzemi. Šeit leģionāri izmisuši cīnījās ar neatlaidīgu krievu armijas pārspēku sešās lielkaujās. Tā tūkstošiem latviešu bēgļu plūda no Rīgas uz Kurzemi un ar cerībām vēl tikt prom no krieviem un uz Vāciju. Bet drīz vien arī šis ceļš viņiem tiek slēgts, un nu ir jāpaliek Kurzemē. Latviešu leģiona Kurzemes lielkaujas aptur krievu laušanos Kurzemes iekšienē, un tūkstošiem latviešu bēgļu ir glābti no komunisma. Latviešu leģions izglāba tieši mūs, kad fronte tika rauta pie Tukuma, un bēgļu vezumi tika iedzīti jūras kāpās, bet tomēr izglābti no krieviem. Bez leģiona cīņām Kurzemē 200 000 latviešu bēgļu Rietumu sabiedroto bēgļu nometnēs Vācijā nebūtu nokļuvuši. Par to mēs vienmēr būsim pateicīgi latviešu leģionam un viņu piemiņu nekad neaizmirsīsim. „Tauta, kura aizmirst savus varoņus, ir lemta iznīcībai,“ ir bieži dzirdēts teiciens.

Šodienas atcerēs mēs nesvinam kaut kādas lielas uzvaras vai slavenus kara gājienus. Mēs atceramies latviešu mīlestību savai tautai un savai valstij. Tas ir tas, ko stādīja plkv. Kalpaks savos karavīros, un tas ir tas, par ko cīnījās un krita tūkstošiem latviešu leģionāru. Kaut tērpti svešos mundieros, leģionāri necīnījās par kādu svešu varu, bet tikai par savu dzimteni un savu tautu.

Cik zīmīgi ir, ka Latvijas valdība noliedz Valsts ministriem atcerēties savus varoņus. Ko gan būtu darījis Kalpaks? Vai mūsu leģionāri ir mazāk vērtīgi nekā iekarotāji krievi, kurus katru gadu slavē pie viņu pieminekļa? Kalpaks noteikti atteiktos no sava amata. Tāpat arī aizgāja mūsu Abrene, laipojot mūsu kaimiņam.

Pēc uzrunas ēdām un dzērām gan kafiju un tēju, gan našķojāmies ar gardajām maizītēm, ko vanadzes bija gatavojušas. Tad mielojāmies pie filmas par Kalpaka muzeja atvēršanu Airītēs, kur varējām redzēt, ka Kalpaka gars vēl ir arī mušu jaunsardzes jauniešos. Vēlāk redzējām otru piemērotu filmu par latviešu leģionāru likteni Es vēlos mājās pārnākt. Tad nu gan laiks bija pienācis doties mājās.

Paldies mācītājam Balodim un visiem, kuri ņēma dalību un gādāja, lai Pertā vēl ilgi atceramies savus varoņus.

Jānis Purvinskis
Laikrakstam „Latvietis“