Pulkveža O. Kalpaka atcere Kanberā

Daugavas Vanagi

Palielināt / Enlarge

Edvīns Peniķis un Inta Skrīvere. FOTO Imants Skrīveris.

Šī gada 8. martā, Imanuela baznīcas zālē Lyons, notika DV Kanberas nodaļas rīkotais pulkveža O. Kalpaka atceres saiets.

Saietu ievadīja Kanberas nodaļas valdes priekšsēdis Edvīns Peniķis. Savā uzrunā viņš atgādināja plkv. Kalpaka svarīgo lomu toreizējās Latvijas brīvības cīņās, un mūsu pienākumu to vienmēr paust mūsu jaunajām paaudzēm.

Peniķis vēl pieminēja marta mēnesi ar tā svarīgajiem datumiem latviešu tautas vēsturē:

• 1919. gada 6. martā krita plkv. O. Kalpaks;
• 1944. gada martā latviešu 15. un 19. divīzijas kopīgi cīnījās pret Padomju Savienību, un 16. martu atzīmē kā Leģiona dienu;
• 1949. gada 25. martā sākās lielās latviešu tautas deportācijas uz Sibīriju, kad izveda aptuveni 43 000 cilvēku.

Saieta turpinājumā Inta Skrīvere lasīja attiecīgus literārus darbus par plkv. Kalpaku.

Iespaidīgs bija Kārļa Skalbes, tā laika līdzgaitnieka, raksts Pulkveža Kalpaka nāve (Kārļa Skalbes raksti; Sarkanās lapas). Citēšu izvilkumus:

„...Viņš (Kalpaks) bija kritis aiz traģiska pārpratuma, aiz kļūmīgas kļūmes nejaušā sadursmē ar vācu nodaļu. Un tomēr viņš bija atnesis uzvaru, lielu morālisku uzvaru pār šaubām un gļēvumu. ...visu mutē bija pulkveža Kalpaka vārds. Tikai pēc savas nāves kā vadonis viņš nostājās tautas acu priekšā. Līdz ar kopējām sāpēm sajutām, ka viņš bija mūsu tuvinieks un ka mums visiem ir liels kopējs uzdevums... piedzīvojām patiesu brīnumu, ka karavīrs, kas jau kritis, pulcē ap sevi tautu un neredzams vada to cīņā...

...Tauta bija atradusi kopēju gaitu. No šī brīža sākās tās atmoda. ...Tā juta, ka viņa pati ir spēks, kas spēj veidot savu likteni...“

Saieta noslēgumā visi pakavējās pie kafijas un uzkodām.

Skaidrīte Dariusa
Laikrakstam „Latvietis“