Ļoti veiksmīgas bāku medības Kurzemē

Palielināt / Enlarge

Ventspils dienvidu mols ar Zilo govi. FOTO Aina Gailīte.

Palielināt / Enlarge

Ventspils dienvidu mols ar Zilo govi FOTO Aina Gailīte.

Palielināt / Enlarge

Ovīšu bāka. FOTO Aina Gailīte.

Palielināt / Enlarge

Ovīšu bāka – tornis tornī. FOTO Aina Gailīte.

Palielināt / Enlarge

Miķeļbāka. FOTO Aina Gailīte.

Palielināt / Enlarge

Slīteres bāka. FOTO Aina Gailīte.

Palielināt / Enlarge

Skats uz Kolkas bāku no skatu torņa. FOTO Aina Gailīte.

Palielināt / Enlarge

Kolkasragā satiekas Baltijas jūras un Rīgas jūras līča ūdeņi. FOTO Aina Gailīte.

Palielināt / Enlarge

Rojas mols. No kreisās: Arvis Ozoliņš, Raimonds Rāts un Jorans Steinhauers. FOTO Aina Gailīte.

Palielināt / Enlarge

Mērsraga bāka. FOTO Aina Gailīte.

Zilas debesis, balti mākoņi un jūras vējš, tā mūs šodien, svētdienas, 23. februāra rītā sagaidīja Ventspils dienvidu mols. Satikšanās vieta – pie Zilās govs. Kas tie mēs – biedrības Dabas draugi organizēts izglītojošs pasākums ļoti specifiskā jomā, visi kopā 30 dažāda vecuma enerģiski cilvēki desmit automašīnās devāmies Kurzemes bāku medībās. Pasākuma vadītājs Arvis Ozoliņš bija mums sagādājis izcilu bāku interesentu, 2014. gada Latvijas bāku kalendāra fotogrāfiju autoru – Raimondu Rātu. Apmeklējot 5 bākas un 2 molus, atklājam sev jaunu pasauli.

No Ventspils devāmies uz Ovīšu bāku – vecāko Latvijas bāku, kura pilda savas funkcijas arī šodien. Bākas būvniecība pabeigta 1814. gadā, tātad jubileja – 200 gadi! Būvēta kā aizsardzības būve uz koka pāļiem (Domājams ozola, jo tajos laikos pie jūras auga ozoli.) vienīgā Latvijā, kura ir būvēta kā akmeņu mūra tornis tornī 38 m augstumā. Iekšējā torņa diametrs 3,5 m, ārējā torņa 11,5 m. Starp torņiem virzienā pa labi ved vītņu kāpnes ar izteikti zemiem un šauriem pakāpieniem. Kad būvēja Ovīšu bāku, tad šajā Kurzemes piekrastē darbojās laupītāji, kuri kūra maldinošus ugunskurus, lai kuģi uzskrietu sēklim un tad tos aplaupīja. Lai laupītāji nevarētu tik viegli apdzēst bākas gaismas signālu, kāpnes gāja virzienā pa labi un laupītāji neko daudz nevarēja cīnīties ar labo roku, un bākas sargiem bija vieglāk viņus patriekt. Tajos laikos laupītāji bija ļoti skarbi. Lasīju, ka uz sēkļa uzskrējušos kuģus pamatīgi aplaupīja un ļaudis nonāvēja un, lai daudz nekavētos, tad iekārotos zābakus nepūlējās novilkt, bet nocirta kāju... No skatu laukuma redzama jūra un skaidrā laikā var saskatīt Sāremā salu. Bākai blakus esošajā nelielajā muzeja ēkā izveidota ļoti interesanta ekspozīcija, neaprakstīšu tehniskās lietas, jo noteikti sajaukšu. Bākas un muzeja aprūpētāja ar lielu mīlestību stāstīja teju par katru eksponātu.

Ekipējušies ar jauniegūtajām zināšanām, no vecākās bākas devāmies uz augstāko – Miķeļbāku. Tiešām iespaidīga augstuma tornis, būvēts 1884. gadā. Torņa augstums 62 m, 56 m augstumā izbūvēts skatu laukums. Miķeļbāka ir augstākā bāka Baltijā. Bākā uzkāpt mums neizdevās, jo nevarējām atrast atslēgas glabātāju.

Tālāk devāmies uz jūras krastam pieguļošo Slīteres Nacionālo parku ar tajā vistālāk no jūras – 5,6 km esošo Slīteres košo ķieģeļsarkano bāku. Bākas teritorija iežogota ar ainavai atbilstošu koka žogu un apbūves baltās fasādes patīkami kontrastē ar košo bāku. Slīteres bāku 1849. gadā būvēja pēc Dundagas barona vēlmes ne kā bāku, bet torni meža ugunsgrēku vērošanai. Bākas tornis ir 26 m augsts, bet tas atrodas uz zilo kalnu kraujas un līdz ar to Slīteres bākas uguns ir visaugstākās virs jūras līmeņa – 102 m. Liels gods Latvijas otrajai vecākajai bākai, tiesa, no 2000. gada tā pilda tikai Slīteres Nacionālā parka skatu torņa funkcijas. Bāka tūristiem ir atvērta tikai vasaras sezonā no 1. maija, un, par cik parka dabas taka šobrīd tiek atjaunota, tad pa to iet šobrīd nav atļauts. Ļoti žēl gan bija, bet var tak aizbraukt vēlreiz vasarā.

Tālāk devāmies uz Kolkasragu. No nesen kāpās uzbūvētā skatu torņa paveras plašs skats uz jūru. Redzamība bija ierobežota, un neviena kuģa arī nebija pie apvāršņa. Ja sanāk, iesaku izrēķināt, cikos iet garām Tallinnk prāmis, jo tumsā tas aizlīgo kā milzīgs izgaismots skapis. Gan no skatu torņa, gan no jūras krasta ir samērā labi saskatāma Kolkas bāka jūrā 6 km no krasta, būvēta 1884. gadā uz mākslīgas salas, kas veidota ar no sauszemes atvestiem akmeņiem. Bākas augstums 21 m, sarkana, ap bāku vairākas saimnieciskas nozīmes ēkas, kuras vairs netiek izmantotas. Bāka darbojas diennakts tumšajā laikā. Vēl Kolkasrags ir ļoti interesants ar Baltijas jūras un Rīgas jūras līča ūdeņu sastapšanos, tas ir labi redzams, kā jūras viļņi no dažādiem leņķiem sastopas, veidojot gandrīz vai rūtis.

Saulrieta laikā nokļuvām pie Rojas dienvidu mola. Šie viļņu lauzēji ir iespaidīgu akmeņu krāvumi, kas pāriet uz izrobotu betona bluķu mola segumu. Signāluguns stiklojums ir pilnīgi sapostīts, šķiet, ka uzdarbojušies kādi dīkdieņi. Steidzāmies krēslā pa lielajiem akmeņiem nokļūt krastā.

Jau tumsā nokļuvām pie Mērsraga bākas. Arī tā ir iežogota. Te nu vajadzēja izmantot paņemtos lukturīšus, lai tumsā pa meža taku nokļūtu pie prožektora izgaismotās bākas. Baltās bākas metāla konstrukcijas tornis, laterna un optika tika atvesti no Parīzes un 1875. gadā Mērsraga bākas uguns 26 m virs jūras līmeņa brīdināja kuģotājus.

Ceļojums bija noslēdzies, atlika kopsavilkums. Visi bariņā priecājāmies par jauniegūtajām zināšanām un patīkamo komunicēšanos visas dienas garumā. Faktiski visi izteica domu, ka šādi pasākumi ir ļoti vērtīgi, un noteikti turpināmi – uz kurieni brauksim nākošreiz!?

Vēl gribu pastāstīt, ka ar mums kopā ceļoja ļoti, ļoti patīkams un draudzīgs, kustīgs un aktīvs, ļoti pozitīvs jauns puisis, kurš teicami runāja latviski un dziedāja arī angliski, un iepriekšējā vakarā Ventspilī Eirovīzijas dziesmas Latvijas fināla konkursā bija uzvarējis – ieguvis pirmo vietu, kopā ar grupu Aarzemnieki, izpildot Gunta Veilanda dziesmu Cake To Bake – tas bija Joran Steinhauer (Vācija). Jorans ar prieku, lepnumu un atbildību pārstāvēs Latviju konkursā, un mēs, visi 30 novēlējām viņam panākumus. Mēs visi apbrīnojām puisi, kurš pēc gūtās uzvaras visu dienu pavadīja pie dabas, mežā kopā ar mums, Dabas draugiem.

Sekošu biedrības Dabas draugi paziņojumiem par nākamajiem pārgājieniem.

Aina Gailīte
Laikrakstam „Latvietis“