Biogrāfijas iztrūkstošā daļa

Kad Ziemassvētku brīvdienās Latvijā neatraudamās apriju Māras Zālītes autobiogrāfisko romānu Pieci pirksti, mani ne tik daudz varbūt pārsteidza, šausmināja vai iežēlināja mazās sibīrietes Lauras atgriešanās un iedzīvošanās Latvijā skaudrums, cik pašai par brīnumu pavēra kādas durvis uz dziļākām sajūtām, pārmaiņām un atmiņām no padomju laika.

M. Zālītes grāmata, kas pēc viņas pašas plašsaziņā teiktā ir varējusi tapt tikai tagad un caur kuru viņa zināmā mērā tapusi dziedināta, nav ne pirmā, ne pēdējā grāmata par padomju laika radītajām neizmērojamām ciešanām un pārmaiņām Latvijā un tās cilvēku dzīvē. Taču dažādu iemeslu dēļ šajā grāmatā bija kaut kas tāds, kas lika aizdomāties tālāk un atskārst vairāk.

Varbūt tas ir tāpēc, ka grāmatas iznākšana iekritusi vienā laikā ar jaunās valdības veidošanas gaitā uzvirmojušo komjauniešu rēgu un patlaban Saeimas izskatīšanā esošo čekas maisu atvēršanas-neatvēršanas jautājumu. Bet varbūt arī tāpēc, ka teju ceturtdaļgadsimtu pēc pamošanās no padomju murga paši savām rokām cenšamies tam visam pārklāt maigu aizmirstības plīvuru un mēģinām sevi apmānīt, ka ar saduļķotu pagātni iespējama skaidra nākotne.

Maize laukiem

Šis raksts nav domāts kā M. Zālītes daiļdarba izvērtējums, jo tas ir vien kalpojis par ieganstu domu gaitas iekustināšanai. Negribas arī izpaust pārāk daudz no grāmatas satura, lai nesabojātu lasīšanas prieku un pārsteigumu tiem, kas vēl to nav lasījuši. Tik vien gribu pateikt, ka vairāk nekā citi daiļdarbi un atmiņas par līdzīgu tēmu šis radīja pārdomas par to, cik pamatīgas un joprojām mazapjaustas pārmaiņas mūsu dzīvē un domāšanā ir ieviesis tas murgainais pusgadsimts.

Lai gan esmu pāris desmitgades jaunāka par M. Zālīti, neesmu dzimusi izsūtījumā un neesmu arī pastāvīgi dzīvojusi laukos, padomju laika dīvainības atstājušas zināmas nogulsnes arī manās atmiņās. Viena lieta, kas nosēdusies atmiņā kā bērnam ne līdz galam izprotama, ir rupjmaizes vešana uz laukiem.

Vasaras, kā arī nedēļas nogales pavasaros un rudeņos pavadījām mammas dzimtas mājās laukos. No kaimiņiem, kas laukos dzīvoja pastāvīgi un kam bija arī vairākas govis, ņēmām pienu. Arī prasījām palīdzību ar zirgu sastrādāt zemi piemājas lauciņos, kur audzējām savus kartupeļus, zirņus, pupas, gurķus, tomātus un citas saknes. Viens veids, kā norēķināties ar kaimiņu, bija degvīns, taču otrs bija klona maizes, kā toreiz saucām rudzu rupjmaizes palielos kukuļus, vešana uz laukiem.

Katru reizi vecāki nopirka vairākas lielos maizes kukuļus, iepakoja tos ceļa somās un nekurnēdami ar diviem autobusiem veda uz laukiem, lai ēstu ne tikai paši, bet dotu arī kaimiņiem. Man kā bērnam tolaik tas nelikās īsti saprotami, jo vietējā mazpilsētas veikalā taču varēja nopirkt daudz garšīgāku baltmaizi nekā Rīgā un garšīgāku ķieģelīti nekā skolas ēdnīcā par brīvu dabūjamo.

Tikai tagad, pēc vairākiem gadu desmitiem, atskārstu, ka rupjmaize uz laukiem tika vesta tādēļ, ka padomju laiku ieviestās kārtības dēļ Latvijas laukos (vismaz 70. gadu beigās un 80. gadu sākumā, ko pati atceros) tāda nebija dabūjama. Tāda rupja, melna, sātīga un spēcīga maize, kāda bija ēsta un kalpojusi par galveno spēka avotu latviešu zemniekiem gadsimtiem ilgi.

Dzīves vēsture

Es nezinu, vai kāds Latvijas vēsturnieks ir pētījis un aprakstījis šādas šķietami nebūtiskas sadzīves detaļas. Vai rupjmaizes pieejamība pazuda drīz pēc kolhozu un sovhozu ieviešanas? Vai tas bija vienādi visur, vai tomēr atkarīgs no vietvalžu gribas? Kāpēc cilvēki beidza cept maizi mājās – laika un izejvielu trūkuma dēļ vai apzināti īstenotas un uzspiestas politikas rezultātā? Kādēļ lauku veikalos nevarēja nopirkt īstu rupjmaizi, bet varēja tikai ķieģeli? To gan es atceros un zinu joprojām, ka abas manas 20. gadsimta sākumā dzimušās vecmammas, tāpat kā pēckara laukos uzaugušie vecāki par īstu maizi uzskatīja un uzskata rudzu maizi.

Vēsturi var pētīt un rakstīt dažādi, un viens no veidiem, kā saprast kāda laikmeta radītās pārmaiņas, ir tieši cilvēku ikdienas ieradumu izmaiņu izvērtēšana. Kā ieradumu, kas veidojušies un noturējušies gadsimtiem ilgi, apzināta un nežēlīga iznīdēšana dažu desmitu gadu laikā maina pašas tautas raksturu un domāšanu? Kā mūs ir ietekmējis arī pēc kolhozu ieviešanas un cilvēku izvešanām nostiprinājies princips, ka var iet no valsts ierādītās dzīves vietas uz dzīves vietu, neuzdodot sev jautājumus, kas tur ir bijis pirms tam un kas būs pēc tam?

Dienišķās maizes un māju jautājumi ir tikai daļa no vēstures mantojuma, ko neesam gribējuši vai varējuši pētīt un aprakstīt. Taču tie ir arī ļoti simboliski jautājumi, jo ir ļoti cieši saistīti ar cilvēka ikdienas esību. Ir labi un nenoliedzami nozīmīgi pētīt lielās politikas jautājumus vēsturē, taču, kā saka, velns atklājas detaļās. Un šīs detaļas, manuprāt, ir tā Latvijas nesenās vēstures iztrūkstošā daļa, bez kuras mēs nekad nevarēsim līdz galam saprast to mantojumu, ko mums atstājis padomju verdzības pusgadsimts.

Trūkstošā daļa

Taisnības labad gan jāsaka, ka mūsu nesenās vēstures apzināšanā ir vairāk trūkstošo daļu nekā netrūkstošo, labi izpētīto un sabiedrībā izrunāto. To mēs redzam gan čekas maisu, gan komjauniešu rēgu gadījumos. To pašu nelaimīgo maisu atvēršana vai neatvēršana jau nav tik daudz jautājums par konkrētu aģentu vārdu atklāšanu un atriebšanos viņiem, bet gan par šīs organizācijas lomu tā laika sabiedrības pārvaldīšanā un ietekmēšanā. Tāpēc atbalstu domu, ka ir nepieciešama valsts apmaksāta VDK arhīvu pētīšana un materiālu publicēšana kopā ar zinātniskiem un laikmeta kopsakarības iezīmējošiem paskaidrojumiem.

Atliekot kaut ko uz nezināmu nākotni, kā tas ir šo maisu gadījumā, vai izliekoties nezinām visiem zināmas lietas no pagātnes, kā tas ir bijušo komjaunatnes un partijas štata darbinieku gadījumā, mēs neapmuļķosim nevienu citu, bet tikai atstāsim muļķa lomā paši sevi. Lai saprastu sevi šodien, mēs nevaram noklusēt savu vakardienu. Ko mēs apmānīsim, ja joprojām dažā labā oficiālā biogrāfijā izlaidīsim laika posmu līdz 1990. gadam vai noklusēsim aktīvu darbošanos komunistiskās partijas un komjaunatnes rindās? Patiesībā daudz ļaunāka par pašu piederību partijai un tās vadībai ir fakta noklusēšana un melošana.

Turklāt visvairāk mēs zaudēsim, ja, slēpjot savu pagātni, sabojāsim mūsu pašu bērnu nākotni. Ja jaunākajai paaudzei teiksim tikai puspatiesību, tad nevaram sagaidīt, lai viņi novērtē īstas vērtības – brīvību, cilvēka tiesības, tiesiskumu un demokrātiskas, pilsoniskas sabiedrības priekšrocības. Tad mēs ne tikai nepasargāsim savus bērnus no nedemokrātisku režīmu maigās varas, bet paši iegrūdīsim tos šādu režīmu jaukās izklaides un ekonomisko brīnumu apskāvienos.

Sanita Upleja, neatkarīga žurnāliste
Pirmpublicējums portālā IR.lv