Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Intervija ar Andru Dārziņu

Līdzdalība „Austrālijas Pasaules orķestrī“ un jauns kompaktdisks

Laikraksts Latvietis Nr. 292, 2014. g. 17. janv.
Ilze Nāgela -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

No kreisās: Andra Ulrichs-Krēdere, Andra Dārziņa. FOTO no privātā arhīva.

„Austrālijas Pasaules orķestra“ altu grupa. FOTO no privātā arhīva.

Koncerta reklāma.

Latvian Impressions II kompaktdiska vāks.

Pagājušā gadā oktobra sākumā Austrālijā – Melburnā (2. un 4. oktobrī) un Sidnejā (3. oktobrī) viesojās „Australian World Orchestra“ – „Austrālijas Pasaules orķestris“. Tas ir dibināts, lai apvienotu labākos Austrālijas mūziķus, kas darbojās dažādās pasaules malās; savākt viņus kopā, lai uz vietas Austrālijā sniegtu augstas kvalitātes koncertus. Starp šiem izcilajiem Austrālijas mūziķiem ir arī divas latvietis: Andra Dārziņa-Priedīte, bijusī adelaidiete, un Andra Ulrichs-Krēder, bijusī sidnejiete. Piedāvājam lasītājiem sarunu ar Andru Dārziņu.

Ilze Nāgela: Pasaules orķestris, ar kuru patreiz koncertēji Austrālijā – kur, kad un ar kādu mērķi tas dibināts? Kas ir šī orķestra mūziķi, diriģenti? Pēc kādiem kritērijiem mūziķi tiek izraudzīti un aicināti spēlēt? Cik bieži sanākat kopā? Vai šis ir tāds vienreizējs pasākums? Kādu repertuāru un kas izvēlas? Kādās vietās koncertējat? Vai tikai Austrālijā? Cik bieži jūs pašas esat piedalījušās šai orķestrī?

Andra Dārziņa: Austrālijas Pasaules Orķestris tika dibināts ar mērķi Austrālijas labākos mūziķus, kas ir izkaisīti pa visu pasauli, savākt kopā ar labākajiem mūziķiem te uz vietas, lai sniegtu augstas kvalitātes koncertus. Cik saprotu no organizētājiem un dibinātājiem, šī ir vēlme parādīt Austrālijai un varbūt vēlāk arī pasaulei, kādu kvalitāti ar austrāļu mūziķiem ir iespējams sniegt. Pēdējo reizi koncerts tika ierakstīts un izdots pie prestižās plašu firmas Deutsche Gramophon, kas norāda uz to, ka šis orķestris no lietpratējiem tiek augsti novērtēts.

Mūziķi, kas piedalās orķestrī, ieņem vietas vadošos orķestros Eiropā un Amerikā, kā piemēram, Berlīnes un Minhenes filharmonijas orķestros, arī Čikāgas un Londonas Simfoniskajos orķestros vai ir mācību spēki ārvalstu universitātēs. Tie, kas šajā Pasaules Orķestrī piedalījās no Austrālijas, spēlē vadošās pozīcijās Austrālijas orķestros.

Mūziķi visā pasaulē pazīst viens otru. Tas bija sakums. Diriģents Aleks Brigers (Alex Briger), kas ir šī orķestra dibinātājs, jau šur tur diriģējot, varēja iegaumēt, kur ir austrālieši, un tad tālāk prasīt un meklēt citus. Man atrakstīja e-pastu jau pirms, apmēram, trim gadiem, stādot priekšā šo projektu. Mani uzrunāja, jo bieži vien spēlēju kā altu grupas vadītāja Minhenes Filharmonijas orķestrī. Domāju, ka vairākus gadus dibinātāji krāja informāciju par austrāliešu mūziķiem, kas ieņem vietas labos orķestros vai ir solisti un kamermūziķi, vai māca universitātēs.

Šogad (Red.: Intervija ierakstīta 2013. g.) šāds Austrālijas Pasaules Orķestra projekts notika jau otro reizi. Plānots ir sanākt kopā ik pa diviem gadiem.

Repertuārā ir virtuozi un/vai nozīmīgi orķestra skaņdarbi. Pirmajā reizē, skaidrs, ka bija jābūt Bēthovena 9. simfonijai ar savu vēstījumu brāļoties, un lai ir miers un prieks pasaulē!

Šoreiz ar Mālera 1. simfoniju bija izvēlēts darbs, kur katra orķestra grupa vai pūtēji var parādīties un spīdēt.

Tad vēl programmā tika iekļauts Stravinska Sacre du Printemps, kas ir viens no prasīgākajiem orķestra skaņdarbiem gan ar komplicētu ritmu, gan ar filigrānām solo daļām atsevišķiem instrumentiem, gan ar ar gandrīz brutālām daļām, kur orķestris ar primitīvu enerģiju trokšņo. Šī darba pirmatskaņojums, kas bija tieši pirms 100 gadiem, izraisīja vienu no lielākajiem skandāliem mūzikas vēsturē. Zālē notika kautiņš starp šīs mūzikas cienītājiem un nicinātājiem!! Daži mūzikas vēsturnieki, muzikologi uzskata šo pirmatskaņojumu (Parīzē, 1913. gadā) kā modernās mūzikas dzimšanas stundu!

Līdz šim Pasaules Orķestrim ir bijuši koncerti Melburnā un Sidnejā, bet ir plāni braukt arī citur pasaulē... redzēsim!

Es šoreiz piedalījos pirmo reizi. Man bija liels gods vadīt altus Stravinska darbā. Tā bija fantastiska sajūta – spēlēt kopā ar tik labiem mūziķiem! Vispār, man nevienu reizi nebija altus jāuzrunā, lai dotu kādu norādījumu, kā tas parasti notiek. Viss tik lieliski iekrita savā vietā, un bija jauki iepazīties ar kolēģiem gan no Austrālijas, gan no Eiropas, kā piemēram ar latvieti, manu vārda māsu – Andru Ulrihu, kas spēlē Bāzeles orķestrī.

IN: Cik lielu laiku Tev paņem dalība šai orķestrī?

AD: Piedalīšanās Austrālijas Pasaules orķestrī (Australian World Orchestra) paņēma apmēram 10 dienas. Tas bija traki īss laiks būt Austrālijā, bet tas bija ļoti intensīvs! Varēju iespēt satikt arī abus brāļus ar ģimenēm un savus vecākus!

IN: Kādi Tavi 2013. gada svarīgākie, zīmīgākie notikumi dzīvē?

AD: Lielākais notikums pagājušā gadā man bija 3 nedēļu gara turneja aprīlī uz Āziju ar Minhenes Filharmonijas orķestri. Biju uzlūgta piedalīties kā altu grupas koncertmeistare. Diriģēja Lorin Maazel. Sēdēju, apmēram, metra attālumā no viņa un varēju visas turnejas laikā apbrīnot, kā šis muzikālais ģēnijs strādā. Viņš ar saviem 83 gadiem visas programmas diriģēja no galvas, vienmēr varēja uzticēties, ka viņš rādīs visu vajadzīgo tā, ka var labi saprast.

Spēlējam vairākas Bēthovena simfonijas, Stravinska Sacre du Printemps, Čaikovska Romeo un Džuljeta, vēl izvilkumus no Vāgnera operām un Bruknera simfoniju. Klāt vēl nāca daži solo koncerti klavierēm un vijolei. Spēlējām trīs koncertus Tokijā, tad vēl Osakā, Sapporo, Nagoja; bijām arī Seulā (Korejā). Ķīna arī sniedzām koncertus Pekinā, Šanhajā, Gangzhou. Izlidojām atpakaļ uz Vāciju no Honkongas.

Šis brauciens bija ārkārtīgi interesants gan no muzikālā, gan arī no tūrisma viedokļa. Varu dažus spilgtus iespaidus pieminēt.

Iebraucot Pekinā, bija grūti saskatīt augstceltnes, jo patiešām bija slavenais Pekinas smogs. Liela daļa no iedzīvotājiem staigāja ar baltām maskām uz mutes un deguna. Bija sajūta kā kādā no nākotnes zinātnes fantastikas filmām. Ar dažiem kolēģiem izdomājām braukt ar apakšzemes vilcienu uz tā saukto zīda tirgu. Gaidījām stacijā, vilciens iebrauca, un mēs nolēmām gaidīt nākošo vilcienu, jo šis taču bija pārpildīts! Pēc mazāk nekā divām minūtēm pienāca nākamais vilciens, kas bija tikpat pilns; nekas cits neatlika – spiedāmies tajā iekšā! Vilcienā ievēroju, ka tajā vispār nebija sēdvietu, visi pasažieri stāvēja, turoties pie cilpām, kas karājās no griestiem, malās varēja mazliet atspiesties pret spilveniem gūžas augstumā!

Šim kontrastēja lielais luksuss, ko arī var piedzīvot Ķīnā. Šanhajā mēs dzīvojām slavenajā viesnīcā, kurai recepcija/lobby atradās 20. stāvā! Mana istaba, kur gulēju, bija 36. stāvā; pēc koncerta satikāmies hoteļa bāriņā, kas bija 63. stāvā ar fantastisku skatu uz Šanhajas debesskrāpjiem. Man bija ļoti neomulīga sajūta, it kā visa istaba kustētos. Celtnes šinī augstumā mēdz stiprā vējā nedaudz šūpoties pat līdz 3 metriem uz katru pusi. Es iedomājos, ka šo kustību jūtu, un priecājos, kad atkal biju mājās Vācijā un gulēju tuvāk zemeslodei!

IN: Kā Tev ir veicies ar otrā CD ierakstu? Vai turpināji pirmajā CD iesākto tradīciju, ierakstīt latviešu komponistu darbus? Kādus skaņdarbus šajā CD dzirdēsim? Kad tie būs pieejami mūzikas cienītājiem?

AD: Muzikāli nozīmīgs notikums šai gadā bija mana otrā CD ar latviešu mūziku – Latvian Impressions 2 iznākšana septembrī. Šo disku ierakstīju ar Latvijas Mūzikas Akadēmijas profesoru Venti Zilbertu. Mēs izvēlējāmies krāsainu divdesmitā gadsimta latviešu mūzikas buķeti ar dažādām miniatūrām. Man pašai likās svarīgi, lai arī sieviešu komponistu darbi tiktu spēlēti. Ierakstījām manus aranžējumus altam no Lūcijas Garūtas Dramatiskā Momenta, Laumas Reinholdes Baigā Sapņa un Selgas Mences Inquieto. Galvenais darbs šinī ierakstā ir Pētera Vaska Mazā vasaras mūzika oriģināli vijolei un klavierēm, ko es aranžēju altam ar klavierēm. Diskā vēl ir darbi no Helmāra Pavasara, Imanta Zemzara, Jāņa Ivanova, Oļģerta Grāvīša, Jāņa Ķepīša un vienīgais oriģināldarbs altam un klavierēm ir Tālivalža Ķeniņa Elegy and Rondo. Šo disku var pasūtīt gan pie i-tunes, gan pie Amazon internetā, gan laikraksta Latvietis mājas lapā. Pirkt CD >>

IN: Cik daudz esi koncertējusi pati kā soliste, kā dalībniece stīgu ansamblī vai orķestrī?

AD: Man bija liels prieks septembrī uzstāties kā solistei ar Sinfonietta Krakovia. Spēlēju gan Brittena darbu Lachrymae ar stīgu orķestri, gan arī vēl Martinu Rhapsody Concerto altam ar orķestri. Bendžaminam Brittenam šogad ir simts gadu jubileja!

Novembrī ar orķestri pirmo reizi spēlēju pavisam interesantu, maz pazīstamu un maz spēlētu skaņdarbu – tas ir Michael Haidna Koncerts ērģelēm, altam un stīgu orķestrim. Tas ir ļoti skaists darbs. Savā laikā Michael Haidns, kas ir Jozefa Haidna brālis, bija ļoti pazīstams. Šodien vairāk zināms ir Jozefs Haidns, bet Michael ir mazliet piemirsts.

Vēl 2013. gadā man bija skaisti kamerkoncerti, piemēram, ar ansambli Trio Gremonda – kopā ar flautu un ģitāru.

Spēlēju kamermūziku stīgām (Brahms Sextett), piedaloties Volfgangam Bētheram (Wolfgang Boettcher), kas bija čellu grupas koncertmeistars Berlīnes Filharmonijas orķestrī. Bija interesanti klausīties un bagātināties ar viņa zināšanām, gudrību un pieredzi.

Koncertu bijis daudz, piemēram, koncerts ar klavierēm – ar Venti Zilbertu Krakovā, kā arī kamermūzikas koncerti ar augstskolas kolēģiem.

Kā zīmīgas gribētu pieminēt divas koncerta sērijas, ko veidoju un organizēju pati. Šogad ir pagājuši 50 gadi kopš miris komponists un altists Paul Hindemits. Viņš aktīvi popularizēja altu kā solo instrumentu un ir rakstījis daudzus nozīmīgus darbus gan altam solo, altam ar klavierēm, altam ar orķestri un daudz interesantu kamermūziku ar altu. Štutgartes Universitātē esmu stīgu nodaļas vadītāja un izdomāju ar kolēģiem, ka mēs gribam šo gadu atzīmēt ar koncertu sēriju, kur parādām dažādas Hindemita radošā darba fasetas. Izveidojām 8 dažādus koncertus, kuros varējam arī uzvest darbus neparastos sastāvos, kas tāpēc tiek maz atskaņoti. Spēlējam darbu Des Todes Tod (Nāves nāve!!), kas rakstīts meco soprānam, diviem altiem un diviem čelliem. Pēdējā koncertā, kas notika tikai nesen – 8. decembrī – uzvedām Die Serenaden, kuram neparasts sastāvs: soprāns, oboja, alts un čells.

Jau sesto gadu pēc kārtas novembrī man notiek koncerti katoļu baznīca St. Antonius Herbstkonzerte. Šo koncertu sēriju veidoju kopā ar St. Antonius baznīcas ērģelnieku Lotharu Siglohu (Sigloch). Koncerti ir labi apmeklēti, baznīcā ir brīnišķīga akustika. Šeit varu izmēģināt interesantas programmas. Nesen spēlēju Baha komponētus solo darbus (no re minora vijoles partitūras); izmēģinot ideju, atsevišķas daļas spēlējot katrā no četriem baznīcas stūriem tā, lai klausītājiem skaņa nāktu no dažādiem virzieniem.

Pēdējais 2013. gada nozīmīgais muzikālais notikums ir tas, ka kopā ar Venti Zilbertu esam ieskaņojuši jaunu disku,– šoreiz ar cittautiešu komponistu skaņdarbiem. Diskā ir darbi no Šūmaņa, Klārka (Clarke), Bloha (Bloch), Enescu, Brittena un Vona-Viljemsa (Vaughan-Williams) darbi. Šis disks vēl nav tirgū; labprāt paziņošu, kad tas būs dabūjams.

IN: Kādi interesanti notikumi bijuši Tavā pedagoģiskajā darbībā? Cik audzēkņu Tev patreiz ir?

AD: Pašlaik man ir 13 audzēkņu; starp viņiem ir 5 vācieši, viena austrāliete, viena ķīniete, viens korejietis, viens francūzis, divi čīlieši!! (2011. gadā spēlēju kā soliste un diriģēju orķestri Valdivia, Čīlē), viens spānis un viens – latvietis!

Darbs ar studentiem man sagādā prieku, daudzi no viņiem jau paši spēlē dažādos orķestros Štutgartē un apkārtnē – Štutgartes Filharmonijas, Radio orķestrī, kamerorķestrī un operas orķestrī.

IN: Liels paldies Tev! Lai Tev laimīgs un radošām veiksmēm bagāts Jaunais gads! ■



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI




Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com