Latvijai jauns vēstnieks Austrālijā

Palielināt / Enlarge

Pirmā rindā no kreisās: Gunta Rudzīte, Regīna Berķe, Teikmaņa kundze. Otrā rindā Imants Kronītis, Aivars Vēzis, Andris Teikmanis, Artūrs Berķis. FOTO Astra Kronīte.

2013. gada 9. decembrī, pēc savu pilnvaru iesniegšanas Austrālijas ģenerālgubernātorei Kventinai Braisas kundzei valsts galvaspilsētā Kanberā (Quentin Bryce, Canberra), Andris Teikmanis kļuva par LR vēstnieku Austrālijā, lai gan dzīvo Londonā. Teikmaņa kungs atvieto iepriekšējo vēstnieku Induli Bērziņu. Pirmie, kas viņu jaunajā amatā apsveica, bija Adelaides latvieši.

Pirmdienas vakars. Tālavas Mazā zālē kora mēģinājums, turklāt vēl šī gada beidzamais, taču LR Goda konsuls Valdis Tomanis mīļi lūdz, vai nevarētu mēģinājumu beigt stundu ātrāk, lai var sarīkot pieņemšanu mūsu jaunajam amata vīram? Un vai kora dāmas nevarētu atnest kādus uzkožamos, ja viņš apsolās gādāt smalkus dzeramos? Nu taču skaidrs, ka varam, sevišķi, ja viņš vēl piesola šampanieti. Tas viņam nav jāzina, ka tos groziņus mēs būtu nesušas uz beidzamo mēģinājumu tik un tā! Eventuāli, galds vai lūzt no labumiem.

Šādās reizēs nekad nevar zināt, cik sanāks tautaa. Kora rindām pielikām vēl vienu pieticīgu krēslu rindu, bet, kad paskatījāmies kafejnīcā uz sapulcējušos tautu, gluži vai sabijāmies, un skrējām gādāt vēl pāris krēslu rindas. Priecājāmies par sabiedrības lielo atsaucību.

Teikmaņa kungu un kundzi tiešā ceļā no lidlauka atveda Latvijas Goda konsuls Dienvidaustrālijā Valdis Tomanis. Mūsu jaunais vēstnieks ir iespaidīgs, iedvesmojošs runātājs. Viņa sacītais būs lasāms laikrakstu intervijās, tādēļ šeit neatkārtošos, bet jāsaka, ka ļoti labu iespaidu atstāja viņa atbildes uz publikas jautājumiem, viņa interese par mūsu problēmām attiecībā uz sakariem ar Latviju, un viņa solījumi ieskatīties un mēģināt šīs problēmas atrisināt.

Kā mazs piemērs. No Adelaides sūtītais humānās palīdzības konteiners vienmēr atduras pret sarežģījumiem Latvijas muitā, jo šis dienests nestrādā gluži caurskatāmi un saskaņā ar strikto reglamentu (negribas minēt vārdu „korupcija“), šejienes sūtījumi mūžīgi tiek apkrauti ar visādiem sodiem un gluži neparedzētām ārpuskārtas likmēm. Reizēm grāmatas nepieņem kā humāno palīdzību, jo „tās nevar ēst“. Tai pašā laikā skolas un lauku bibliotēkas ļoti gaida šos grāmatu sūtījumus, kurus par savu niecīgo budžetu nevarētu atļauties. Reizēm muita pat drēbes neņem pretī kā humāno palīdzību. Ko vienā reizē atļauj, tas nākošā reizē neiet cauri, un visādas tādas nesakarīgas lietas. Vēstnieks solījās lietā ieskatīties un noskaidrot, kas tur notiek.

Muitas jautājums ir svarīgs, jo vēstnieks mudina ārzemju latviešus veicināt tirdzniecību ar Latviju, taču kamēr muitas dienestā pastāv tādas neregularitātes, ir grūti nodibināt ciešākas tirdzniecības saites. Visumā viņš ir ļoti pozitīvs un tic Latvijas spožākai nākotnei. Latvijā notiek daudz kas labs; kā piemēru viņš min Latvijas samērā straujo izkļūšanu no globālās ekonomiskās krīzes. Viegli nebija, bet latvieši ir sīksti: pārdzīvoja. Arī daudzi, kas tanī laikā izbrauca no Latvijas, brauc atpakaļ.

Kā piemiņu Adelaides Latviešu biedrības priekšnieks Bruno Krūmiņš pasniedza vēstniekam Adelaidē izdoto grāmatu angļu valodā Footprints – Latvians in South Australia. Ar to beidzās sarīkojuma formālā daļa, un vēstnieks ar kundzi satikās ar Adelaides tautiešiem pie vīna glāzes un uzkodām.

Nākošā rītā, pirms viņš izlidoja no Adelaides, vēstniekam parādīja visus sabiedriskos namus: Biedrības māju ar grāmatnīcu un muzeju, Daugavas Vanagu namu un vismaz no ārpuses Sv. Pētera baznīcu. Lai redz, ko esam spējuši sešdesmit gados, un kā esam dzīvojuši Latvijai. Vēstniekam nebija sveši vēsturiskie notikumi, kas saistījās ar Vitlama valdības atzīšanu Latvijas de jure pievienošanai Padomju Savienībai, un viņš apsveica Austrālijas latviešus ar līdzdalību tās valdības gāšanā.

Šķiroties vēstnieks solīja, ka, lai gan dzīvo Londonā, mazākais reizi gadā apciemos Austrāliju un Jaunzēlandi. Ceram šo šarmanto kungu un viņa kundzi atkal satikt jau pēc gada.

Gunta R.
Laikrakstam „Latvietis“