„Uz ežiņas galvu liku, Sargāt savu tēvu zem'...“

Daugavas Vanagi

Palielināt / Enlarge

Lāčplēša dienas karogi. FOTO Kārlis Ātrens.

Palielināt / Enlarge

Lāčplēša dienas sarīkojuma apmeklētāji. FOTO Kārlis Ātrens.

Palielināt / Enlarge

Astra Kronīte. FOTO Kārlis Ātrens.

Palielināt / Enlarge

Aldis Putniņš referē par tēmu „Pirms 100 gadiem“. FOTO Kārlis Ātrens.

Palielināt / Enlarge

Apbalvotie. FOTO Kārlis Ātrens.

Palielināt / Enlarge

Vanadžu sievu ansamblis. FOTO Kārlis Ātrens.

Palielināt / Enlarge

Raimonds Jaudzems. FOTO Kārlis Ātrens.

Palielināt / Enlarge

Daugavas Vanagu Vīru koris „Daugava“. FOTO Kārlis Ātrens.

Lāčplēšu atceres sarīkojums Adelaidē, sestdien, 9. novembrī noritēja, kā katru gadu, zem moto ATCERĒSIMIES UN PIEMINĒSIM! DV Adelaides nodaļas priekšnieks Imants Kronītis savā ievada uzrunā pakavējās atmiņās par savu pirmo Lāčplēša dienu Austrālijā, vēl skolas solā sēžot. Angļu zemēs šo dienu piemin kā Armistice Day, dienu, ka vienpadsmitā mēneša vienpadsmitajā stundā, 1918. gadā, beidzot apklusa Pirmā pasaules kara lielgabalu dārdi un iestājās miers. Skolotājs saviem skolniekiem lika klusuma brīdī padomāt par kādu sev tuvu cilvēku, kas karā gājis bojā, kā piemēru dodams savus divus iemīļotos onkuļus, kuri neatgriezās no kara, kam jābeidz visus karus. Tanī brīdī skolnieki varēja ieskatīties skolotāja sirdī, jo viņš šīs atmiņas dziļi pārdzīvoja.

Mācītājs Dr. Jānis Priedkalns runāja par ciešanām, kas ir kā šķīstītājas, kas ved uz izturību. (Pēc tādas analoģijas, latviešu tautai vajadzētu būt mūžam neiznīcināmai!) Latviešu cīnītāju cīņa bijusi svēta, pašaizliedzīga, drošsirdīga, aizstāvot savu zemi un tautu.

Dr. Aldis Putniņš ir vēsturnieks ar tieksmi uz pētniecību. Pa veciem arhīviem un dokumentiem rakņādamies, viņš atradis visādus faktus, kas saistās ar 1913. gadu, tādēļ viņa piemiņas referāts saucās vienkārši Pirms 100 gadiem. Ar fotogrāfiju palīdzību Dr. Putniņš sniedza saistošu un izsmeļošu skatu uz dzīvi visā pasaulē pirms tieši simts gadiem gan politikā, gan sabiedrībā. Krievijā un tās impērijā vēl valdīja cars Nikolajs Otrais, Britu impērijas tronī sēdēja viņa brālēns Georgs Piektais un par Vāciju un tās kolonijām rūpējās viņu abu radinieks ķeizars Vilhelms. Tātad, liela daļa no zemeslodes, ieskaitot Latviju, bija vienas ģimenes rokās, pateicoties britu karalienei Viktorijai, kura līdz piecu gadu vecumam runāja tikai vāciski! Un tā tas droši vien vēl turpinātos, ja pēc gada visi šie radiņi nebūtu savstarpēji sakasījušies un izraisījuši Pirmo pasaules karu, kas pasauli neatgriezeniski mainīja uz visiem laikiem.

Vairākiem 1913. gada notikumiem cēlonis atrodams 1905. gada revolūcijā; kā visinteresantākos, minēšu divus. Lai izvairītos no soda ekspedīcijām, kas vajāja neizdevušās revolūcijas dalībniekus, daudzi latvieši iebēga mežā un no turienes devās uz ārzemēm. Viens no tiem – Brencis Rozentāls – nonāca Austrālijā un 1913. gadā iegādājās taksometra vadīšanas atļauju. Līdz 1920. gadam viņš Sidnejā brauca kā taksīša šoferis. Tanī pašā 1913. gadā krievu impērijā izsludināja vispārēju amnestiju 1905. gada revolucionāriem, un no Amerikas Savienotajām Valstīm uz savu mīļo dzimteni atgriezās mūsu vēsturē ļoti nozīmīga persona – Kārlis Ulmanis.

Tieši pirms simts gadiem krievu Romanovu dinastija visā impērijā svinēja trīs simts gadu pastāvēšanas jubileju, un arī Latvijas teritorijā tika svinēti šie svētki. Zīmīgi, ka uzraksti visur bija divās valodās – krievu un vācu. Latviešu valodai Latvijas zemē vēl nebija vietas. Tādēļ ar sevišķu gandarījumu klausījāmies, ka 9.11.1913. – tieši simts gadus uz dienu pirms notika šī gada Lāčplēšu piemiņas sarīkojums Adelaidē, Sidnejā ar formālu sapulci tika dibināts Sidnejas Latweeschu Pulzinsh, kurā drīkstēja iestāties katrs, kas runāja latviski, neatkarīgi no tautības. Valodas noteikums pulcēšanas laikā tika stingri ievērots, un pārkāpšanas gadījumā vainīgam piemēroja sešu pensu strāpi. Pulciņš nodibināja bibliotēku ar 600 grāmatām, kā arī žurnāliem un laikrakstiem, protams, tikai latviešu valodā. Kas šodien aiziet Sidnejā uz Argaila (Argyll) ielu tuvu pie Sidnejas centra, var apskatīt piemiņas plāksni pie Valdemāra Cīruļa nama, kur pulciņš satikās. Plāksni atklāja 1988. gadā uz Austrālijas Divsimtgadi, kad pulciņam piepildītos 75. Vakar, 9. novembrī, tam piepildītos 100.

Austrālijā kā nozīmīgus notikumus 1913. gadā vēl varētu pieminēt mūsu federālās galvaspilsētas, Kanberas dibināšanu, t.i., pamatakmens iemūrēšanu, kā arī standartizētas naudaszīmes un pirmās Austrālijas pastmarkas izdošanu. Nauda bija piecu mārciņu zīme, un pastmarka, ķenguru sērija par sešiem pensiem. Tas viss norāda uz austrāliskās pašapziņas attīstību un vaļā raisīšanos no britu impērijas žņaugiem. Pēc diviem gadiem Turcijā šī pašapziņa nostiprinājās, kad sīvās cīņās radās anzaku (ANZAC) leģenda.

Un beidzot, 1913. gadā patentēja ierīci, kas uz visiem laikiem atbrīvoja cilvēci no pūlēm ar daudzām podziņām un āķīšiem, sevišķi uz muguras – rāvējslēdzēju!

Šī gada Atzinības rakstus pasniedza Dr. Jānis Priedkalns. Par nopelniem no DVAV Atzinības rakstus saņēma Andris Jaudzems, Ilze Impola, Iveta Leitase, Reinis Dancis, Dzidra Virgina (Virgin), Biruta Brūna un Valdis Jaudzems; DVCV Atzinības rakstu piešķīra Intai Skābei un DV krūšu nozīmi zeltā bija izpelnījušies Oļģerts Švāģeris, Gunta Rudzīte un Juris Skābe.

Pēc 20 minūšu pārtraukuma uz podestiem stājās Adelaides Vanadžu dziesmu ansamblis ar trim dziesmām Ineses Laines vadībā. Divpadsmit gadus vecais Raimonds Jaudzems jau pāris gadus kuplina mūsu sarīkojumus ar klavieru spēli, un ir prieks, katru reizi dzirdēt no viņa kaut ko jaunu un jau grūtāku. Raimonds uzstājās droši, ar iejūtīgu piesitienu un visu no galvas iemācījies bez kļūdām. Šoreiz viņš spēlēja Baha, Bēthovena un Raimonda Paula skaņdarbus.

Sarīkojums beidzās ar DV Vīru kora sniegumu. Astras Kronītes vadībā koris nodziedāja četras dziesmas, no kurām Dziesma par Nameju (Im. Sakss) bija man pilnīgi sveša, bet ļoti patika. Vīri pašreiz dzied ļoti droši, skanīgi un disciplinēti. Ir vērts skatīties un klausīties uz diriģenti!

Bija prieks redzēt šādam sarīkojumam neparasti lielo publiku, kas pēc koncerta vēl iebaudīja Vanadžu gatavotās kūkas un kafiju, kā arī kaut ko spēcīgāku no bāra.

Gunta R.
Laikrakstam „Latvietis“