Veļu vakars Filadelfijā

Palielināt / Enlarge

Pirmā rindā no kreisās: Edgars Bērziņš, Aina Berķe, Guna Pantele ar bērniem Gabrielu un Mateo, Vija Mežnora, Maija Medne, Laila Medne, Uģis Nīgals. Otrā rindā: Nilss Jansons, Ģirts Zeidenbergs, Sandra Zeidenberga Jansone, Edgars Dāle, Sandra Milevska, Aīda Bērziņa, Māra Kubuliņa, Modris Mednis, Aldis Kubuliņš. FOTO Endrjū Puntels (Andrew Puntel).

Zemeslode ir pagriezusies, un rudens tumšā laika īsie vakari ir klāt – īstais veļu laiks. Lai sauktu savus veļus, pulciņš folkloristiski noskaņotu cilvēku sanāca 2013.g. 26. oktobrī Filadelfijas Brīvo latvju biedrībā, Sateklas dievturu kopas rīkotajā veļu vakarā.

Sēžot sveču gaismā pie balti klātajiem galdiem ar Ainas Berķes un Maijas Mednes sagādātajiem rudens krāšņo lapu un efeju pušķojumiem, veļu bērni pieminēja savus tuvākos aizgājējus.

Pēc kopdziesmas Klusiet jauni, klusiet veci vīkšēja Laila Medne un pirmie teicēji ar dainām nopamatoja seno latviešu ticību uz aizkapa dzīvi un atšķirību starp augumiņu, kuru paņem Veļu māte un glabā zemes māte Māra, un dvēselīti, kas paliek Dieviņa ziņā. Tiesa, kādreiz Veļu māte, vilteniece, priekšlaicīgi paņem kādu, to iemānot kapā, kura dibenā ielikts medus podiņš...

Sekoja Māras, zemes mātes saukšana (Sandra Zeidenberga-Jansone) ar lūgumu glabāt augumiņu. Visi klātesošie piedalījās ar dainu lasījumiem, kas pasvītroja cilvēka aiziešanas baltumu, apzīmējums ar dubulto nozīmi – labumu. Tiek velēti balti lini, augums ietīts baltos palagos vai baltā kreklā, kājās baltas kurpes; pati smiltaine ir balta, un Veļu māte ir balta, sēd baltābola kalniņā, valkā baltu villaini vai segu un smilšu kurpes, pilna roka baltu puķu. Ikdienas parastā rupjmaize tiek atvietota (sk. paralēles ar Jāņu bērniem un vārtiem):

Cep, meitiņa, baltu maizi,
Veļos mani vadīdama:
Gaidīs mani veļu bērni,
Veļu vārtu vērējiņi.

Modris Mednis ar pusdzejisku sacerējumu sauca Veļu māti, kuram sekoja vakara emocionālais smagumpunkts. No rokas rokā laižot dzijas kamolu, katrs pēc kārtas, nekaunējoties par savām asarām, piesauca savus veļus. Atsevišķi gan jāpiemin divus nesenus un priekšlaicīgus aizgājējus, abi savos 50s – Pēteri Zeidenbergu un Imantu Mežaraupu. Istabas fonā sakārtoto galdu veļu pieminēšanai ar fotogrāfijām un citiem priekšmetiem bija īpaši papildinājis Ģirts Zeidenbergs ar sava nelaiķa dēla Pētera piemiņas lietām, par kurām viņš stāstīja.

Sandra Milevska nolasīja Imanta Ziedoņa dzejoli Veļi (Ceļmallapas, 1983):

Klīst klaipi klusumā,
Līst krūmos veļu migla...

Bija pienācis laiks pievērsties mūža mājai, kopā nodziedot Lien, pelīte, caur zemīti. Sekoja Modra Medņa neliela uzruna par veļiem un veļu pieminēšanu, tad veļu atlaišana, atverot logu. Veļiem bija atdots gods, bet tagad tiem bija laiks atgriezties savā esamībā, un mums, savējā. Arī dainas to paredz:

Es to savu mīļu tēvu
Ar važām aizvažoju,
Ar atslēgu vārtus slēdzu,
Lai nenāca ciemoties.

Paldies Lailai Mednei par dziesmām un dziesmu vadīšanu, Guna Pantelei par koklēšanu, Sandrai Milevskai par dainu sakopošanu un Modrim Mednim par galveno sakāmo. Pēc veļu pieminēšanas turpinājās pārrunas, dziedāšana un mielasts ar diviem īpaši interesantiem momentiem.

Pirmais – paceļot rokas uz jautājumu, vai kāds no klātesošajiem ir savas apziņas līmenī jebkad ticis kāda veļa kontaktēts, izrādījās, ka absolūtais vairākums tādu fenomenu bija piedzīvojis, un vairāki stāstīja par attiecīgajiem apstākļiem.

Otrais – kādu laiku brīvo dziedāšanu sīkā balstiņā de facto vadīja mazā, sešus gadus vecā Gabriela Pantele, kas savās mājās, skoliņā vai nometnē bija samācījusies tādu virkni dziesmu, ka mēs pieaugušie varējām tikai piedziedāt vai līdzi vilkt. Vai nav burvīgi, ka mūs kontaktē aizgājušās paaudzes, bet mūs jau tagad vada nākamās paaudzes? Pagātne ar nākotni satiekas.

Sandra Milevska
Laikrakstam „Latvietis“