Redakcijā

Sveicināti, lasītāji!

Tuvojās Lāčplēša diena. Kā jau ierasts, dedzināsim daudzas svecītes pie Rīgas Pils sienas Daugavas labajā krastā. Atcerēsimies mūsu kritušos varoņus, un varbūt padomāsim par brīvības priekšnosacījumiem – armija, kareivji, kuri ir ar mieru atdot savu dzīvību savas zemes aizsardzībai, un valsts, kas pienācīgi apgādā šo armiju.

Lāčplēša diena atzīmē Bermonta spēku izdzīšanu no Rīgas 1919. gadā. Nedaudz vēlāk Latvija pieteica karu Vācijai, un Latvijas armija izdzina pēdējos vācu spēkus no Latvijas teritorijas. Daugavas kreisajā krastā esošais Pētera parks (atklāts 1910. g. kā 200. gadadienas veltījums Krievijas caram Pēterim I, kurš 1710. gadā iekaroja Rīgu) tika pārdēvēts par Uzvaras laukumu par godu uzvarai pār bermontiešiem.

Kā zināms, Vācijas spēki atgriezās Latvijā jau pēc 22 gadiem. Šoreiz kā atbrīvotāji no padomju okupācijas, bet ļoti drīz pašiem pārvēršoties par okupantiem. Tos izdzina ne mūsu armija, bet gan cita, sveša armija, kura arī tad kādus 50 gadus palika pie mums.

Jaunie okupanti deva mums Ļeņinu pašā Rīgas centrā un arī parūpējās par Daugavas kreiso krastu. Uzvaras laukumā 1946. gada 3. februārī publiski pakāra septiņus vācu ģenerāļus, un karātavu vietā 1985. gadā uzcēla pieminekli Padomju Latvijas un Rīgas atbrīvotājiem no vācu fašistiskajiem iebrucējiem.

Ja mums pašiem ir palicis Daugavas labais krasts ar ielām, kuras veltītas zīmīgiem datumiem cīņā par brīvību pret Vācu imperiālistiskām tieksmēm (11. novembra krastmala) un pret Krievijas impēriju (13. janvāra iela), tad kreisais krasts vēl grimst okupācijas ēnā.

11. novembrī pulcēsimies labajā krastā zem brīvības un upurēšanās zīmes, bet gandrīz tieši pusgadu vēlāk cita publika pulcēsies kreisajā krastā atzīmēt visas vēsturiskās piemiņas, ko nes Uzvaras laukums, izņemot tās, ko mums deva Latvijas armija 1919. gadā.

Valsts prezidents apgalvo, ka nedrīkstam ķerties pie svešu varu cildinoša pieminekļa demontēšanas. Bet tad vismaz vajadzētu censties izplatīt ziņas par kreisajā krastā atrodošās piemiņu vietas īsto nozīmi, un atgūt mūsu tautas uzvaru.

Labais krasts – kreisais krasts. Novembris – maijs. Šīs vietas un šie datumi veido mūsu valstisko apziņu. Mēs zinām labāk nekā daudzi citi, ka īsta atbrīvošana nekad nav nākusi, pateicoties citiem spēkiem. Sabiedrotie ir nepieciešami (kas arī pierādījās cīņās pret bermontiešiem), bet pašā kodolā jābūt mūsu pašu spēkiem.

Pieminēsim mūsu Lāčplēšus!

GN

2013. g. 2. nov.