Viens kā grib, citi kā māk

Palielināt / Enlarge

No kreisās: Vija Sieriņa, Māra More (Moore).

Saulainā šā gada 5. oktobra rītā Austrālijas kara flotes 100 gadu jubilejai par godu Sidnejas osta vizuļoja saules staru atspīdumā, pa to kreisēja dažādu valstu un lielumu karakuģi, peldēja buru kuģi kā senos laikos un tauta, krastmalā sapulcējusies, šai varenajā ainā skatījās mutes atpletuši. Viens otrs laimīgais pat varēja uzkāpt uz kāda karakuģa klāja vai parāpties zēģeļu kuģa mastā un justies kā pirāts.

Tai pašā laikā gandrīz melnais tūkstotis jaunaustrāliešu – gan seno, gan ne tik seno – pulcējās Sidnejas Universitātes vēl diezgan nesen no zemes izaugušās jurisprudences fakultātes ēkās, kas laistījās vienos stiklos, lai pārspriestu, kā labāk mācīt savu tēvu valodas saviem Austrālijā dzimušajiem vai augošajiem bērniem. Lielo fakultātes auditoriju stāvgrūdām piepildīja ap 400 sestdienas skolu skolotāju no 44 valodu grupām. Šai barā bija arī Marita Lipska, Inese Pētersone, Māra Moore (Sieriņa) un šo rindiņu rakstītāja. Šur tur redzēja pa itālietei, grieķietei vai krievietei, bet vairums skolotāju nāca no Āzijas vai Mazāzijas zemēm.

Lai gan skolotāju un tautību sastāvs pēdējo 60 gadu laikā bija krietni mainījies, problēmas galvenokārt bija palikušas tādas pašas:

• kā motivēt bērnus runāt savā tēvu valodā, ne angliski, kas nākas vieglāk;
• kā radīt interesi par viņu tēvu kultūru;
• kā veicināt vecākos apziņu, ka galvenie valodas mācītāji viņu bērniem ir viņi paši, un ka skolotāji viņiem var šai darbā tikai palīdzēt, ne bērnu galvās divās stundās nedēļā (vai pat retāk) ieliet valodu;
• kā efektīgāk un bez asarām iemācīt gramatiku;
• kā ierosināt lasīt un iemīlēt savas tautas literatūru.
• Gadu gaitā vēl gan klāt bija nākušas jaunas problēmas, it sevišķi senākajiem jaunaustrāliešiem:
• kā skolotājam vienam pašam tikt galā ar klasēm, kurās ir bērni dažādos vecumos un dažādos valodas prasmes līmeņos;
• ko iesākt ar jauno tehnoloģiju, ko radījuši interneta izgudrotāji un Bils Geits (Bill Gates), nelaiķis sīrietis Stīvs Džobs (Steve Jobs) un Marks Cukerbergs (Zuckerberg), un kam jau pat zīdaiņi pielipuši kā mušas pie mušpapīra. Pareizi pielietota, tā var mācību procesu veicināt, bet var arī, ar iespējām nosist laiku ar muļķīgām, pat nežēlīgām, spēlītēm un neierobežotām iespējām milzīgā ātrumā pārlekt no vienas nodarbības uz otru, ievērojami saīsināt bērnu spēju koncentrēties vai pat gribu zināšanas paturēt galvā.

Pirmais runātājs konferencē bija ceremonijmeistars – maķedonietis, kas teicās protam runāt vairāk nekā pusduci valodu un apgalvoja, ka kā vairāku valodu pratējs varot runāt, kā gribot, turpretī tie, kas protot tikai vienu valodu, varot tikai runāt, kā mākot. Gari izstieptajā ievaddaļā vesela rinda runātāju pastāstīja šo to interesantu.

Tā, piemēram, fakts, ka vairāku valodu prasme ne tikai nesajauc galvu, bet gan tieši veicina smadzeņu attīstību, kas gan bija zināms jau pirms 50 gadiem un mūsu senčiem skaidrs jau daudz senāk, nu parādījās kā zinātnes jaunatklājums; ka 30,2% skolnieku mājās runā citā valodā nekā angļu; ka Jaundienvidvelsas pamatskolās 42% skolnieku ir kontaktā ar vienu no 46 svešvalodām; ka Jaundienvidvelsā (pēc viena avota) mazāk par 8% skolnieku liek vidusskolas beigšanas eksāmenus kādā svešvalodā, pie tam galvenokārt franču un japāņu valodās (pēc cita avota – 12%, pie kam Viktorijā – 19%).

Ka nav izskaidrojuma, kāpēc svešvalodu mācīšanās starp pamatskolu un vidusskolu tik dramatiski krītas. Ka ministru prezidents Abots (Abbott) ir par mērķi uzstādījis sasniegt, ka 10 gadu laikā 40% skolnieku vidusskolā mācīsies kādu svešvalodu. Ka pie šī mērķa sasniegšanas sava loma būtu sestdienas skolām.

Nākošā konferences posmā tika piedāvātas daudzas un dažādas darba grupas, kurās katrs piedalījās pēc vēlēšanās. Man visinteresantākā likās brīnumkastīte – Jugendkiste, ko nesa priekšā vācietis Denijs Valters (Denny Walther), ar kuras palīdzību, pēc viņa domām, varot ierosināt jauniešus stāstīt un pārrunāt daudz ko, kas viņus interesē. Bet, protams, skolotājam jāmāk situāciju izmantot un tajā iesaistīties. Un varbūt arī gādāt par to, kādi brīnumi kastītē atrastos.

Neviena no darba grupām jau nekādu recepti problēmu atrisināšanai nedeva, bet gan deva ierosmi pašam skolotājam vai skolotājai izvērtēt savu darbību; bet – galvenais – deva apziņu, ka arī citiem bēdu brāļiem jācīnās ar tādām pašām likstām, un deva ieskatu par to, kā viņi ar tām varējuši tikt galā.

Konference beidzās plkst. 4.00 pēc pusdienas, un nu tās dalībnieki, ja gribēja, varēja pievienoties pārējai tautai ostmalā, lai līdz ar tumsas iestāšanos noskatītos neskaitāmajās raķetēs, ko zvaigžņotajās debesīs izšāva ostā noenkurotie karakuģi. Cerams, ka neviena no tām netrāpīja blakām stāvošo seno kuģu burās.

Vija Sieriņa
Laikrakstam „Latvietis“