„Agresīvā nacionālisma, rasisma un šovinisms novēršana“

Vinetas Poriņas runa EDSO Demokrātisko institūciju un cilvēktiesību biroja (ODIHR) cilvēktiesību pasākumā Varšavā (23.09.13.) sesijā „Agresīvā nacionālisma, rasisma un šovinisms novēršana“.

Vēlos atbildēt uz jautājumu: „Vai ir labās prakses piemēri sadarbībai starp valsts, pašvaldību pārstāvjiem un pilsoniskās sabiedrības pārstāvjiem, kuras rezultātā ir notikusi ekstrēmā nacionālisma un ksenofobijas veiksmīga ierobežošana?“. Mana runa būs atbilde uz šo jautājumu par labās prakses piemēru un Latvijas pieredzi.

Pēdējos gados arvien apjomīgāks kļūst ekstrēmais nacionālisms, pat šovinisms Krievijā pret cittautiešiem, kuri nav krievi, jo īpaši – pret Kaukāza reģiona un Āzijas pārstāvjiem u.c. Piemēram, nesen bija ziņa, ka Krievijas pilsētā Saratovā antikaukāza aktīvisti sabiedrisko transportu ļāvuši lietot tikai krievu tautības cilvēkiem, un ir arī citi gadījumi. Šāda veida ksenofobijas un diskriminācijas tendence pret cilvēkiem ar citu etnisko izcelsmi (nekā krievu) Krievijā attīstās. Šie ekstrēmā nacionālisma un šovinisma pārstāvji cenšas arī veidot kontaktus ar Latvijai nelojālajiem krievvalodīgajiem un iespaidot Latvijas iekšpolitiku. Piemēram, saistībā ar referenduma rosinātājiem par otro valsts valodu – krievu valodu Latvijā, kā arī par Latvijas teritorijas – Latgales – atdalīšanu no valsts. Latvijā referendumu par krievu valodu kā otro valsts valodu ierosināja bijušais Krievijas nacionālboļševiku partijas pārstāvis, kurš ir bijis starptautiskā meklēšanā un Latvijā izveidojis organizāciju Dzimtā valoda. Tās kampaņa par valsts valodas statusa piešķiršanu Latvijā krievu valodai 2011. gadā veica sekmīgu parakstu vākšanu par referenduma ierosināšanu. Referendumā Latvijas iedzīvotāji pārliecinoši gandrīz ar 85% balsstiesīgo pilsoņu bija pret krievu valodu kā otro valsts valodu [autores piezīme: ja ņem vērā to, ka tikai ap 18% no balsstiesīgo bija par krievu valodu]. Tas bija izšķiroši svarīgs balsojums un nozīmē balsojumu par Latvijas suverenitātes, drošības un stabilitātes saglabāšanu. Otrās valsts valodas ieviešanas iecere izgāzās pilnīgi, un izmaiņas Satversmē tika noraidītas. Referenduma pozitīvajā rezultātā sadarbojās gan valsts, gan nevalstiskās organizācijas.

Ir arī citi gadījumi, kas saistīti ar Krievijas ekstrēmajiem nacionālistiem un šovinistiem, kuriem visbiežāk ir liegts šķērsot Latvijas u.c. Baltijas valstu robežas. Valsts un NVO pētnieki popularizē arvien pieaugošo Krievijas ultranacionālismu, kas ir bīstams ne tikai Krievijas iedzīvotājiem, bet arī citām kaimiņvalstīm.

Ir nekavējoši nepieciešama EDSO institūciju rīcība – gan izgaismojot šo nevēlamo parādību, gan uzsākot dialogu ar Krievijas valsts iestādēm, izglītības darbiniekiem cilvēktiesību izglītības īstenošanai, un nevalstiskajām organizācijām, piedāvājot jau esošos EDSO instrumentus.

Vineta Poriņa
EDSO Parlamentu asamblejas Latvijas delegācijas vadītāja