Sidnejas Kino klubs

Melburnā sen aktīvi darbojas filmu klubiņš. Šogad sidnejieši sasparojušies, un septembra vidū notika filmu kluba otrā izrāde. Latviešu namā Siliņa zālē varēja skatīt vienu vai divas filmas ($10 vai $15). Nākotnē vajadzētu pievērst vairāk uzmanības filmas kvalitātei, it sevišķi skaņai.

Ieradušies bija mazliet vairāk par 30 dāmām, labākajos gados, nedrīkst aizmirst kungus, kurus varēja saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem. Jauniešiem un zem 50 gadiem ieeja laikam bija aizliegta!

Pirmā filma bija 2010. g. dokumentālā filma Mana mīļā Rīga (75 min); režisore Laima Žurgina. Neveikli subtitri angļu valodā. Žēl, ka filmu nenoskatīja sestdienas skolas skolnieki un to vecāki, kuri pameta namu, pēc skolas stundām, īsi pirms filmas sākuma. Viņi būtu ieguvuši daudz no šīs vizuāli saistošās filmas.

Senā Rīga! Par to stāsta O. Spārītis. Izstaigājam Domu. Apbrīnojam skaisto Rīgas panorāmu.

Jugendstils! Alberta iela! Kamera kavējas pie vienreizējām namu fasādēm. Redzam plejādi sabiedrības krējuma. Ziedus pie pieminekļa noliek toreizējā valsts prezidente Vaira Vīķe Freiberga.

14. jūnijā sērojam līdz ar tautu pie Brīvības pieminekļa.

Dziedam skanīgi, daudzbalsīgi Dziesmu Svētku korī kopā ar daiļām tautu meitām; viena skaistāka par otru. Ja Jāņos paliekam Rīgā, tad Jāņu tirdziņā varam nopirkt visdažādākos vainagus un smaržīgākās Jāņu zāles. Jāņuzāļu smarža pārplūst pāri zālei.

Filma deva pacilājumu. Prieks piederēt tautai, kam tik skaista, vēsturiska galvaspilsēta un tik varena kultūra, kā arī tauta, kas neaizmirst savas tradīcijas. Šo filmu varētu skatīt atkārtoti un allaž atrast ko jaunu, ko būtisku.

Pārtraukumā varēja baudīt gan puravu un kartupeļu zupu, gan kafiju ar pīrāgiem, smalkmaizītēm un torti.

(Ja būtu zinājusi, kas seko, būtu pasūtījusi trīskārtīgu kungu tēju, bet…

Filmas Seržanta Lapiņa atgriešanās (80 min) režisors ir Gatis Šmits.1996. g. viņš beidza Latvijas Kultūras akadēmijas teātra režisora un aktieru kursu. 2003. g. ieguva maģistra grādu kino režijā Ņujorkā. Šmits ir vadījis režijas Dailes, Jaunajā Rīgas un Nacionālajā teātrī, kā arī vienu režiju Nacionālajā Operā. Par šīs filmas režiju Šmits apbalvots ar Dienas gada balvu; ieguvis Lielo Kristapu 2007. g. par labāko spēlfilmu Vogelfrei un par labāko režiju un labāko īsfilmu Aģents iemīlas 2005. g.

Latvijā filmu Seržanta Lapiņa atgriešanās noskatījuši gandrīz 20 000 apmeklētāju. Apsveicama ir producējušā kompānija ar savu reklāmas kampaņu. Palīdzēja pat skandāls, kad scenārija autoru un režisora asistentu Jāni Nordu aizturēja Londonā par rēķina nemaksāšanu restorānā. Ļoti veiksmīgi bija apgūti sociālie tīkli... Neskaitāmas intervijas, videoportreti. Kampaņa bija izvērsta, lai uzrunātu dažādas sabiedrības grupas... Publicitāte un reklāma vienreizēja!

Filma bāzēta uz lugu Tas notika ar viņiem, kuru 2007. g. izrādīja Jaunais Rīgas teātris, bet filma un izrāde ir autonomi mākslas darbi. Filmas scenārijā no oriģinālās lugas ir palikuši tikai vārdi un pamatraksturojumi.

Filma ir komēdija vai pat farss, lai gan zālē reti kāds smējās. Lapiņš (Andris Keišs) atgriežas civilajā dzīvē pēc kara (Irākā vai Afganistāna?). Seržants ievietots sanatorijā, atkopjas no kara biedra nāves, kuru trāpīja lode, no kuras vajadzēja mirt Lapiņam. Šo sižetu atkārto! Gadījums, drauga nāve moka Lapiņu.

Sanatorijā Lapiņš satiek Ināru, kas atstājusi vīru. Skaistā blondīne ieteic atmest parasto ārstēšanos ar zālēm, ārstu uzraudzībā. Zāļu vietā Ināra ieteic attīrīt organismu, dzerot savu urīnu, utt. Neticami, ka Ināra, par kuru raksta Privātā dzīvē, varētu pievilkt šis tips.

Filmā attēlota Latvijas mūsdienu vide. Banāls ir bagātnieks ar maisiņu no veikala mc2 un muižu jeb villu jūras krastā. Meijers (Vilis Daudziņš) ir cilvēks ar tumšu auru, tā savu bijušo(?) vīru apraksta Ināra. Skatītājam ir neizprotams, ka viņa beigās atgriežas pie viņa, viņa jaunbagātnieka mājā. Bet šajā farsā nav jāmeklē sakarību vai loģiskus notikumus.

Smieklus izraisa taksometra šoferis, kam maza loma, bet izteiksmīga; „Saulīt!“ (Pieņemts šoferu žargons?)

Varat tiešām bagātināt savu valodu, dzirdēt vārdus, ko māte vai skola nekad nemācīja. Nezin, varbūt tas ir panākums, ka latvieši iemācījušies lamāties no sava lielā kaimiņa (Es necitēšu! Vot kultūra!!!)

Subtitri angļu valodā neapmierina. Subtitri nav burtisks tulkojums!

Teicama aktieru spēle, tādēļ varētu attaisnot balvu par režiju. Taču spēle neattaisno dumjos jokus, pārspīlētās situācijas, pārpratumus, nesakarīgo dialogu un kareķētos tipus.

Viena bezdelīga nenozīmē pavasari, viena, manis nopelta, filma nenozīmē nenākt uz nākamo filmu kluba izrādi.

Cerams, ka filmu par Rīgu atkārtos lielākajai skatītāju saimei, it sevišķi ieteiktu to noskatīties bērniem un jauniešiem.

Uz redzēšanos nākamajā izrādē!

VK
Laikrakstam „Latvietis“