Māra Branča skatījums

Palielināt / Enlarge

Izstādes kopskats. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Pinumi. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Segas. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Tautas tērpi. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Dūraiņi. FOTO Māris Brancis.

Vērienīgie šīs vasaras Dziesmusvētki jau pieder pagātnei, taču šo svētku noskaņu varēja vēl baudīt līdz 8. septembrim, ja iegriezās Rīgas Mākslas telpā, Vecrīgā, kas aicināt aicināja izstaigāt tautas lietišķās mākslas izstādi Dziesma top citādi. Tajā bija aplūkojami teju divi tūkstoši darbu – keramika, segas, seģenes, jostas, cimdi, ādas izstrādājumi, rotaslietas, izšuvumi, tautas tērpi un citi amatnieku darinājumi, ko radījuši vairāk nekā 900 tautas mākslas meistaru no visas Latvijas.

Uztaisīt tik grandiozu izstādi, var teikt, ir elles darbs, kā tautā mēdz izteikties. Pie kam šim lielajam skaitam daiļamatniecības darbu bija jāatrod skatāma, pievilcīga un saistoša forma, tēls, kas atklāj kopainu, kurā savukārt nedrīkst neviens tautas mākslas veids aizsegt otru. Šoreiz ir īpaši izdevusies izstāde. Jāuzslavē izstādes koncepcijas un iekārtojuma autori – tautas daiļamata meistare Dagmāra Prīberga, dizainere Daina Vītoliņa, arhitekte Laura Pelše un fotogrāfs Gints Mālderis, kuri pratuši atrast, manuprāt, labāko risinājumu.

Ekspozīcija konceptuāli sadalīta divos dzīves pamatelementos – debesīs un zemē. Zemes veselumā apvienoti smagākie tautas lietišķās mākslas izstrādājumi: keramika, stikls, ādas un koka darinājumi. Debess peldošo apjomu veido gaisīgāki priekšmeti: jostas, pastalas, koka karotes, cimdi, kas puduros kārti pie griestiem. Vēl jāmin tas, ka, nostājoties zem gaismas kūļa, klusi ieskanas kora izpildītas tautasdziesmas, sasaistot skatītāju ar dziesmusvētkiem. Tā modernās tehnoloģijas klusi ienāk arī daiļamatniecībā.

Iespaids no redzētā ir neizsakāms. Šķiet, esi iegājis birztalā, kurā koku stumbrus veido greznās segas, no griestiem kā bērzu vai vītolu zari nokarājas dūraiņi, pirkstaiņi, jostas, baltie darbi, izšuvumi, pinumi. Lieliski sagrupēta keramika, darbi no ādas, tautas tērpi. Visu ieslēdz vienā gaņģī sagšas, citā – mežģīnes un rotas lietas, bet etnogrāfiskie cimdi no dažādu muzeju kolekcijām ievada mūsdienu darinājumus. Neesmu speciālists tautas daiļamatniecībā, taču kā liekas, izstādē varēja bieži ieraudzīt, kā šolaiku dažādu amatu meistari sekmīgi attīsta senās tradīcijas un atsevišķi rūpnieki izmanto daiļamatniecības piedāvātās iespējas.

Izstādes iekārtotāji prasmīgi tikuši galā ar šo krāsu mudžekli, maigi kombinējot krāsas, radot liela veseluma un vitalitātes iespaidu.

Pēc šādas izstādes saproti, ka latvieši joprojām ciena savas tradīcijas, vēl ir radoši, griboši un varoši. Protams, šādā skatē katrs individuālais meistars iekļaujas veselumā, tāpat kā uz dziesmusvētku estrādes, kurā klausītāji dzird tūkstošgalvainā kora jūtīgo dziedāšanu. Šādas izstādes mērķis ir parādīt, ka par spīti kosmopolītisma un popkultūras milzīgajai invāzijai un efektīgajai propagandai, Latvijā vēl joprojām tautas māksla pastāv. Rodas lepnums un iekšējs gandarījums – latvieši vēl ir dzīvi un strādā, godājot senčus un domājot par savu pastāvēšanu turpmāk!

Māris Brancis
Laikrakstam „Latvietis“