Ainažu atdzimšana un atjaunošanās

Palielināt / Enlarge

Ainažu Pareizticīgo baznīca. FOTO Vera Rozīte.

Palielināt / Enlarge

No kreisās: māc. Andris Vilemsons, arhib. E. E. Rozītis. FOTO Vera Rozīte.

Palielināt / Enlarge

Ainažu baznīcā. FOTO Vera Rozīte.

Cauri gadsimtiem senais lībiešu zvejnieku ciemats (no lībiešu vārda ainagi – vienīgais) Vidzemes piekrastes ziemeļu daļā pie Igaunijas robežas izaudzis līdz pilsētai. Īpašu uzplaukumu Ainaži piedzīvoja 19. gs. otrajā pusē, kad pēc Kr. Valdemāra iniciatīvas Latvijas un Igaunijas piekrastē izvērsās kuģu būve. No tuvējiem mežiem, kuros auga un joprojām aug daudz slaidās mastu priedes, ieguva teicamus materiālus kuģu būvniecībai.

Ainažu attīstību veicināja pirmā latviešu jūrskola, kuru 1864. gadā pēc Kr. Valdemāra ierosinājuma nodibināja tālbraucējs kapteinis Kristians Dāls. Mācības šajā skolā tolaik notika bez maksas latviešu, igauņu un vēlāk arī krievu valodās. Ainažu jūrskola pastāvēja 50 gadus.

1900.-1905. gadam Ainažos uzbūvēja tirdzniecības ostu, un 1926. gadā Ainažiem piešķīra pilsētas tiesības.

Ar Otro pasaules karu beidzās Ainažu uzplaukuma laiks. Gandrīz vai simboliski šo laiku iezīmēja Ainažu jūrskolas nodedzināšana, ko vēl labi atceras bijušā Ainažu muitnieka dēls Aivars Saulītis, kurš vēlāk kopā ar ģimeni pārcēlās uz Austrāliju un šobrīd kā Melburnas Latviešu ev. lut. draudzes priekšnieks turpina saturēt kopā vietējos latviešus. Toreiz, pirms bēgšanas no Latvijas, Aivars Saulītis bijis vēl mazs puika, īsās bikšelēs, bet uguns liesmas viņš atceras līdz šodienai.

Kara laikā tika izpostīta ne tikai osta un labības noliktavas, bet arī visa aktīvā saimnieciskā dzīve.

Šis panīkums turpinās joprojām, vietējiem iedzīvotājiem saskaroties ar jauniem un citādiem ikdienas dzīves izaicinājumiem.

Pēc dievkalpojuma, kuru 24. augustā Ainažu Pareizticīgajā baznīciņā vadīja arhibīskaps E. E. Rozītis kopā ar draudzes mācītāju Andri Vilemsonu, sarunās ar vietējiem iedzīvotājiem iezīmējās Ainažnieku dzīves reālās dzīves skarbā aina.

Kā pastāstīja Ainažu pilsētas pārvaldes vadītāja Ilona Jēkabsone, kluso piejūras pilsētiņu un Ainažu pagastu vēl klusāku padarījusi latviešu izceļošana uz ārvalstīm (minu latvieši, jo nudien Ainaži ir viena no latviskākajām vietām Latvijā). No 1800 iedzīvotājiem vismaz 200 pēdējos gados atstājuši Ainažus, dažkārt pat ar visām ģimenēm.

Atlikušie darba spējīgie cilvēki strādā Salacgrīvas konservu rūpnīcā Brīvais vilnis, metāla konservu kārbu ražošanas rūpnīcā, zāģētavā, apkures katlu ražošanas rūpnīcā Grandeg, mazajā Ainažu skoliņā, bērnudārzā un pašvaldības uzņēmumos. Bērnu psihoneiroloģiskajā pansionātā, kuru ar apbrīnojamu entuziasmu, piesaistot ES līdzekļus, atjaunojusi Dr. Ilona Balode, pārsvarā strādā iebraucēji, jo darbiniekiem nepieciešama speciālā izglītība.

Ar cerībām viņa norādīja uz veco slimnīcas ēku pretī baznīcai – tā stāvot tukša, bet tur varētu ierīkot vecu ļaužu pansionātu, ņemot vērā mediķu klātbūtni bērnu pansionātā...

Un patiesi – kāpēc gan lai šo sapni neīstenotu? Klusā Ainažu jūras piekraste ar latvisko vidi un nepiesārņoto apkārtni uz šo brīdi ir kā atvērta grāmata, kura gaida tās lasītāju.

Sarunās ar Salacgrīvas novada Domes priekšsēdētāju Dagni Straubergu sapratu, ka lielākie zemes īpašumi Ainažos un tās apkārtnē no to legālajiem īpašniekiem, kuri atguvuši īpašumu tiesības, ir pārdoti zemes uzpircējiem – daļēji pat kriminālām personām, un gaida labākus laikus, kad par dārgām cenām šos Ainažu īpašumus varēs pārdot naudīgiem cilvēkiem – vienalga – vai tie būtu no Krievijas, Ķīnas (kas šobrīd izrāda lielāko interesi) vai no citām pasaules malām. To dzirdot, patiesi kļūst skumji, jo reālie zemes īpašnieki – latvieši, kuri dzīvo šobrīd, piemēram, Kanādā, līdzīgi, kā tas ir citur, gaida naudu... no vienalga, kādiem pircējiem...

Kad ar vīru pirms vairākiem gadiem nopirkām Ainažos mazu, vecu koka mājiņu, kur aizvadīt savas vecumdienas, nemaz nezinājām, ka mājas iebrauktuves ceļš ir nopirkts... un mums nākas braukt pa grantētiem lauku apkārtceļiem, lai nokļūtu līdz savai koka būdiņai... Vēlāk uzzinājām, kā no iekoptajiem mazdārziņiem izdzīti ainažnieki, kuri gadiem audzējuši ābelītes, rūpējuši sev ziemai iztiku... Nu lauki dadžos ieauguši, mājas, no kurām izdzītie latvieši tagad vergo Anglijas fabrikās vai kur citur pasaulē, tukšām tumsas acīm vakaros raugās pamirušajā Ainažu ainavā... Īpašnieki ierodas apraudzīt savus īpašumus – labi, ja reizi gadā...

Jā, arī tāda ir izpratne par piederību savai Tēvzemei... Un Ainaži tādā nozīmē nav vienīgā vieta Latvijā...

Kad jautāju par piekrastes zvejniecību, atbildes bija vēl skaudrākas. Ainažos, kur izauklēti zvejnieki un jūras kapteiņi, kuri arī šobrīd uz pasaules lielākajiem kuģiem strādā par kapteiņiem, Ainažu zvejnieki, pamatojoties uz ES prasībām un nozvejas kvotām, protams, pret atlīdzību, sazāģējuši savus zvejas kuterīšus, un tikai atsevišķi entuziasti par samērā dārgām cenām var atļauties kā hobiju paturēt savas mazās zveju laiviņas, lai paralēli pamatdarbam kaut kad brīvajā laikā varētu izlikt jūrā tīklus, lai nozvejotu kādu reņģi vai buti, ko nokūpināt un pārdot kaimiņam uz kārā zoba. Licences uz mazajām laivām esot dārgas, tāpēc ainažnieki tās nevarot sev atļauties.

Lai vecā zvejniecības tradīcija saglabātos kaut vai vēsturiskā skatījumā, Ilona Jēkabsone minēja ieceri izveidot tūristiem domātu veco zvejnieku zvejošanas, tīklu tīrīšanas un seno eksponātu apskates vietu, ko papildinātu mazs zivju restorāns ar vienkāršiem zvejnieku zivju produktiem un zvejnieku laivu izbraucieniem jūrā.

Tam visam nepieciešami līdzekļi. Vietējiem cilvēkiem šādu iespēju nav, tādēļ aicinu visus latviešus, kuri dzimuši Ainažos, kuri kādreiz dzīvojuši Ainažos vai tās apkārtnē un kuriem rūp Ainažu, Latvijas un latviešu tautas nākotne, sazināties ar mani pa e-pastu: paxtibi3@gmail.com vai arī telefoniski: +49 711 354 623, vai arī rakstiski, sūtot vēstules: Schelztorstrasse 25, D-73728, Esslingen, Deutschland/Germany. Kaut arī dzīvojam pašreiz tālu no Latvijas, liksim kopā savas labākās domas un arī finansiālo palīdzību, lai kopīgiem spēkiem balstītu Ainažu atdzimšanu un atjaunošanos!

Izveidosim biedrību Ainažu atdzimšana un atjaunošanās! Kļūstot par tās biedru, mēs būsim līdzdalīgi Latvijas atjaunošanā un tās vēsturisko sakņu saglabāšanā.

Vera Volgemute Rozīte
Laikrakstam „Latvietis“