Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


„Kāpēc mēs gribam, lai valoda ir pareiza?“

Īss ieskats grāmatā

Laikraksts Latvietis Nr. 273, 2013. g. 4. sept.
Dace Strelēvica-Ošiņa -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Grāmatas „Kāpēc mēs gribam, lai valoda ir pareiza?“ vāks. FOTO Aina Gailīte.

Ar prieku atsaucos laikraksta redakcijas uzaicinājumam pastāstīt par savu grāmatu Kāpēc mēs gribam, lai valoda ir pareiza? Ieskats preskriptīvisma vēsturē, teorijā un praksē – t.i. par dažiem no jautājumiem, ko šī grāmata aplūko. (Pirms nepilna gada, 2012. gada ziemā grāmatai iznāca otrs izdevums. Iespējams, ka daļa no Jums, cienījamie lasītāji, ar to esat jau iepazinušies. Grāmatas pamatā ir mana 2010. gadā aizstāvētā doktora disertācija, mani pētījumi un pārdomas vairāku gadu garumā. Pirmo reizi šai tēmai pievērsos 2000. gadā, rakstot maģistra darbu Kembridžas universitātē.)

Grāmatas nosaukumā minētais vārds preskriptīvisms droši vien labāk ir zināms tai latviešu tautas daļai, kas dzīvo angliski runājošajā pasaulē – vismaz tiem, kuru izglītības vai darba gaitas bijušas saistītas ar valodām un filoloģiju. Amerikāņu, britu u.c. valodnieki jau kopš 20. gadsimta pirmās puses lieto terminu prescriptivism, lai apzīmētu tādu attieksmi, kas pieprasa sekot stingri noteiktām valodas normām un ievērot pareizību. Latviešu valodas pasaulē šis termins ir zināms mazāk. Taču pati parādība, ko tas apzīmē, mums ir jau sen pazīstama un piedzīvota.

Droši vien nav tāda cilvēka (ne valodnieka, ne jebkuras citas nozares pārstāvja), kurš nebūtu piedzīvojis satraucošus brīžus saistībā ar valodas vērtēšanu. Gan tad, kad cita cilvēka runā vai rakstos novērojam kaut ko mums netīkamu vai nepieņemamu; gan tad, kad saskaramies ar mūsuprāt pārspīlētiem vai nepamatotiem pārmetumiem par kaut ko, kas citam šķiet nepareizs tajā veidā, kā valodu lietojam mēs. Valodniekam gan pienāktos būt tikai bezkaislīgam novērotājam – vismaz Rietumu valodniecībā jau sen pastāv tāds uzskats; latviešu sabiedrībā gan daudzi joprojām valodnieku vēlas redzēt kā aprūpētāju, vērtētāju vai tiesnesi... 20. gadsimtā angliski runājošās pasaules valodnieki diezgan ilgi uzskatīja, ka valodas jautājumos vispār nav iespējams runāt par kādu pareizību vai nepareizību, jo viss, ko vien cilvēks ir izteicis savā dzimtajā valodā, esot pareizs un par nepareizu varot uzskatīt tikai cittautieša runu, kamēr viņš attiecīgo valodu vēl nav pietiekami apguvis. (Vai tas tā ir? Tik viennozīmīgi tā, protams, nevar apgalvot.)

Taču jebkurā gadījumā – bez emocijām nav iespējams valodu nedz lietot, nedz arī vērtēt. Un tas ir dabiski. Uztraukties vai strīdēties par valodas pareizību ir dabiski un normāli. Rietumu valodnieki kopš 20. gadsimta beigām vairs nenoliedz preskriptīvo attieksmi kā vecmodīgu un nepieņemamu, bet pēta preskriptīvisma izpausmes ar zinātnisku interesi un meklē atbildes uz jautājumu, kāpēc cilvēki jau kopš senatnes tādu uzmanību pievērš valodas šķietami iracionālajai pareizībai un neiespējamai tīrībai (ņemot vērā, ka valoda taču visu laiku mainās, ienāk aizguvumi no citām valodām, rodas jaunas vārdu nozīmes vai gramatiskas konstrukcijas). Tiekties pēc pareizības, pēc ierastās kārtības, un vienlaikus arī pārkāpt esošos noteikumus un pretoties ierobežojumiem ir cilvēka dabā.

Reizēm gan žēl, ka daudziem cilvēkiem valodas pareizības vai nepareizības vērtēšana, tiesāšana un labošana šķiet vienīgais veids, kādā iespējams runāt par valodu. Daudziem no mums labi zināmajā un iemīļotajā portālā www.draugiem.lv ir domubiedru grupa Latviešu valoda, kur nereti jaunas diskusijas tiek iesāktas ar vārdiem: „Valodnieki, pasakiet, kā ir pareizi!...“ (Taču sarunas gaitā reizēm noskaidrojas, ka cilvēks drīzāk vēlējies zināt, kāpēc valodā kaut kas ir tā vai citādi – tikai viņš nav atradis citus vārdus, kā to pajautāt, bet uzskatījis, ka pirmām kārtām jārunā par pareizību vai nepareizību.)

Pareizība kā ētiska kategorija cilvēkiem ir svarīga visās dzīves jomās. Taču valodas jautājumos tai ir sevišķa loma, jo valoda nekādā ziņā nav tikai sazināšanās līdzeklis. Par valodas pareizību savulaik ir raizējušies un rakstījuši gan senie romieši, gan Renesanses laika itāļi un franči, gan 18. gadsimta angļi, gan daudzi citi. Valoda var būt svarīga identitātes daļa gan atsevišķam cilvēkam, gan sabiedrības slānim (piemēram, tajās zemēs, kur gramatiski pareiza valoda tikusi uzskatīta par augstāko aprindu pazīšanas zīmi...), gan veselai tautai. It īpaši tas ir raksturīgi tām tautām, kas ilgi bijušas citu tautu pakļautībā un jutušās apdraudētas. Rūpes par valodas tīrības saglabāšanu tādos gadījumos ir ne tikai vēlme sekot tradīcijām un senču tikumiem, bet arī protests pret svešo varu. Tas ir raksturīgi arī latviešiem.

Interesanti, ka dažas zemes un tautas par savu galveno identitātes pamatu izvēlas reliģiju, bet dažas – valodu. Gan reliģijā, gan valodā (resp. attieksmē pret valodu) daudz kas ir kopīgs. Tur var izpausties cilvēka viscēlākās jūtas, mīlestība pret tuvāko, kopības apziņa ar saviem ticības vai valodas brāļiem utt... Un tai pašā laikā – arī neiecietība, sektantisms, citu vērtēšana pareizajos un nepareizajos, otra cilvēka tiesāšana burta dēļ (gan pārnestā, gan tiešā nozīmē. Lai iedomājamies kaut vai šķēpu laušanu ap ŗ un ch...) un daudz kas cits. Taču labā ziņa ir tāda (vismaz tā rāda pieredze), ka uz valodu balstītie konflikti parasti ir miermīlīgāki nekā uz ticību balstītie – gan tie, kas notiek starp vienas tautas pārstāvjiem, gan starp dažādām tautām.

Katrā ziņā, ja aplūkojam dažādus pasaulē labi zināmus etnisku konfliktu piemērus (kaut vai, piemēram, īru katoļu un britu protestantu kādreizējās nesaskaņas Ziemeļīrijā, vai arī kristiešu un musulmaņu traģiskās sadursmes bijušās Dienvidslāvijas kara laikā), tad redzam, ka lielāka vardarbība vērojama tur, kur konflikti balstīti uz reliģiskajām atšķirībām. Savukārt tajos konfliktos, kas balstīti uz valodu un dažādiem ar valodu saistītiem jautājumiem, fiziskas vardarbības parasti nav. Tā tas ir gan, piemēram, Kanādas provincē Kvebekā, kur valda sarežģītas attiecības starp franču un angļu valodā runājošajiem, gan arī Latvijā, kur līdzīgā situācijā ir latviešu un krievu valodā runājošie.

Gan franciski runājošie kvebekieši, gan latvieši savai valodai jau sen pievērš lielu uzmanību – sākot ar pareizības kopšanu un izvairīšanos no netīkamās svešvalodas aizguvumiem un beidzot ar rūpēm par valodas statusu un lietojumu sabiedrībā. Par pēdējo, bez šaubām, Latvijā nāktos rūpēties vēl aktīvāk. Kas attiecas uz pirmo – kā jau minējām un arī paši noteikti esam piedzīvojuši, valodas pareizība un tīrība ir strīdīgs jautājums, un nereti tie viedokļi, kas ir pārspīlēti vai nezinātniski, izskan visskaļāk... Taču par to nav jāskumst, bet savā ziņā pat jāpriecājas.

Kamēr valodas jautājumi mūs neatstāj vienaldzīgus; kamēr mūs uztrauc tas, kas notiek ne vien ar valodu, bet arī valodas iekšienē; kamēr mēs meklējam argumentus, šaubāmies, strīdamies, piesaucam Jāni Endzelīnu vai savu pamatskolas skolotāju un salīdzinām savu patiesību ar otra sarunbiedra un valodas lietotāja patiesību – tikmēr, cerams, ar mums un ar valodu viss ir kārtībā!

Dace Strelēvica-Ošiņa
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI




Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com