Kājām gar Latvijas jūras robežu

Palielināt / Enlarge

Ieva ar daļu no bērnu pulciņa. FOTO Anita Jansone-Zirnīte.

Palielināt / Enlarge

Jūra. FOTO Anita Jansone-Zirnīte.

Palielināt / Enlarge

Sintija aptura mirkli. FOTO Anita Jansone-Zirnīte.

Palielināt / Enlarge

Laivinieks Ģirts. FOTO Anita Jansone-Zirnīte.

Palielināt / Enlarge

Baiba Ventspilī. FOTO Anita Jansone-Zirnīte.

Palielināt / Enlarge

Gājēji pie Lauču akmens. FOTO Anita Jansone-Zirnīte.

Palielināt / Enlarge

Jūras suns. FOTO Anita Jansone-Zirnīte.

Palielināt / Enlarge

Grāmatas „Ķūķis iet gar jūru“ vāks.

Mana jūra savu gājumu no Nidas līdz Ainažiem šovasar piedzīvoja starp itin maģiskiem skaitļiem: no 07.08 līdz 08.08. Trīs astotnieki, trīs bezgalības zīmes. Tik labi saskan ar notikuma būtību. Lūkojies uz horizontu, turp kur kāds Dullais Dauka allaž gribēs nokļūt (varbūt pats tiem tāluma alcējiem piederi?), un bezgalība visā tās neaptveramībā ir tavā priekšā.

Vai pamanīji lasītāj? Es tieši Tev pagājušajā vasarā trīs turpinājumos (11.07., 24.07., 23.08) rakstīju par savu personīgo ceļu Latvijas jūras krasta līnijas garumā. Šajā reizē gan laika, gan noieto soļu skaita ziņā esmu pievienojusies aptuveni trešdaļai ejamā ceļa, taču sekojot līdzbiedru dienām un kilometriem arī neklātienē, jūtos gluži līdzdalīga.

Kampaņas vadītāja Baiba Prūse saka: „...maģisks un bezgala krāsains posms...“ Baiba (viņa bija un paspēja visur), ar savas komandas palīdzību ziemas garumā sarūpēja plašu zaļo nodarbību programmu. Gandrīz katru dienu bija iespēja tikties ar jūru un piekrasti dziļi mīlošiem un savu lietu zinošiem cilvēkiem. Daži pazīstami jau no pagājušās vasaras. Te vietā atgādināt, ka projekts Marlin, kura ietvaros notika gājiens Mana jūra (to īsteno Vides izglītības fonds), veidots ar mērķi veicināt rast risinājumus jūru piesārņojošo atkritumu problēmām. PIRMO REIZI NOSKAIDROT atkritumu daudzumu un situāciju, rosināt sabiedrību apzināties Baltijas jūras ekoloģiskā stāvokļa nopietnību.

Redzot un piedzīvojot piekrastes burvīgo daudzveidību, apzinoties to bagātību, kas mums visiem kopā pieder, gribas mudināt ikvienu pašam to piedzīvot, uzkrājot gan zināšanas, gan emocionālo pieredzi.

Diemžēl ir daudzas lietas, par ko piekrastes vecie iedzīvotāji runā pagātnes formā. Par to, kā tika būvēti burinieki un laivas, kā zvejoja zivis, auda tīklus. Daudz kas no skarbās romantikas zudis, taču joprojām krastā dzīvo stipri un noturīgi cilvēki, kas atrod mūsdienām piemērotus veidus un risinājumus, kā padarīt vērtīgu sev atvēlēto šīszemes laiku. Darīt bagātāku un priecīgāku savu un līdzcilvēku dzīvošanu. Tā, lūk, Ģirts Pāvilostā sameklējis seno laivu būvēšanas meistaru pieredzi, apvienojot ar modernās tehnikas iespējām, savām rokām uzbūvējis lielisku kuģošanas līdzekli. Apveltīts ar personīgo šarmu, viņš īstā aktiermeistarībā vadā Pāvilostas viesus pa Sakas upi un jūru.

Ziemupē, lai kvalitatīvāk varētu rūpēties par atbraukušo interesentu ērtībām, jauni cilvēki izveidojuši biedrību. Nākotnes ideju un entuziasma pilni jaunieši jau tagad paveikuši labus darbus piekrastes saudzēšanai un labiekārtošanai.

Ovīšu bākas pārzinātāja Ivetas kundze jau divu gadu desmitu garumā stāsta un rāda bāku vēsturi. Arī daudzas citas Kurzemes piekrastes bākas ir pieejamas augšā uzkāpšanai, skatīšanai un sajušanai. Šīs vasaras pasākumu kalendārā ietilpa arī ļoti skaists un smalks koncertu cikls Mana jūra skan. Viens no manis piedzīvotajiem koncertiem notika Ovīšu bākā. Ērika Kiršfelda čella un Lienes Neijas-Kalniņas vijoles skanējums appludināja vien pie vēja mūzikas radušās bākas sienas. Bahs, Ravēls un vēl un vēl... Neparasti un brīnumaini.

Vēl kāds noskaņā neaizmirstams koncerts dziļā vakara krēslā izskanēja Salacgrīvā. Pēc darbīgi piesātinātas dienas, kurā risinājās arī vietējiem iedzīvotājiem pieejamas dažādas darbnīcas, varēja vērot, kā visu acu priekšā no izlietotām plastikāta pudelēm top Atkritumu haizivs acs, un vispār būt starp tiem, kas nāk no Nidas un iet uz Ainažiem... Jā, un pašā vakarā kopā ar visiem, lūkojoties uz senas ēkas sienas atspoguļotajos ceļojuma attēlos klausīties ambientomūziku. Uz manu jautājumu, kas tā tāda ir, man tika skaidrots, ka tas ir kaut kas no kosmosa, bet vispār to varot saukt arī vienkārši par mierīgu mūziku. Klausījos. Bija skaisti.

Vēl pirms tam Ventspils Galvenajā bibliotēkā savu jūras tēmai veltīto, džeziskās noskaņās ieturēto skaņu rakstu sniedza Ventspils Mūzikas skolas audzēkņi. Kā jau bibliotēkā pieklājas, bija arī grāmatu daļa: Rimants Ziedonis stāstīja par savu pirms dažiem gadiem rakstīto grāmatu Jūras zeme Latvija, par savu jūras gājēja pieredzējumu.

Man pašai bija tāda iespēja tieši Ventspilī pirmo reizi parādīt sabiedrībai vēl pēc svaigas tipogrāfijas krāsas smaržojošo, pagājušās vasaras gājuma iespaidā tapušo bērniem veidoto izkrāsojamo stāstu Ķūķis iet gar jūru. Grāmatiņa vienkāršā un saprotamā veidā parāda, kā īsti tā iešana gar jūru notiek, ļauj līdzpārdzīvot galvenā varoņa labām un ne tik labām dienām.

Šovasar jūras kampaņas notikumā piedalījās arī bērni. Ieva bija uzņēmusies rūpes par kustīgo pulciņu. Pats jaunākais jūras gājējs pusotrgadīgais bērniņš (varbūt ne gluži gājējs, bet Marlin projekta ietvaros pie jūras esošais), kā redzams bildē, apgūst mazliet zāļaino un dūņaino Salacgrīvas piekrasti.

Kas gan labāk kā kopīgs ceļš palīdz iepazīt līdzbiedrus? Mēs, tie, kas bijām pagājušā gada gājējos, jutāmies gluži kā radi. Jaunpienācēji sākumā mazliet bikli ieklausās veterāniem saprotamajos jociņos, ieskatās paradumos. Te jau mīkstčaulīgie nenāk. Jāprot uzbūvēt telts, iekurt ugunskurs, izvārīt vakariņas ap divdesmit ēdājiem, paciest odus, tulznas un citas pārejošas ķibeles. Katrs dalībnieks nāk ar savu smaidu, savu starojumu. Lūk, attēlā smaida Vija, kas bez jebkādām atlaidēm, piedaloties visos piesārņojuma apzināšanas pētījumos, esot klāt visās zaļajās nodarbībās, nosoļojusi visus piecus simtus kilometrus garo ceļu. Arī Armands, Ventspils skolnieks, palīdzīgs visās vietās un lietās ar smaidošu eleganci. Juris, mūsu pagājušās vasaras līdzbiedrs, šogad uzņēmies pirmā plāna aktiera lomu kopā ar Zani veidotajās ironiskajās videofilmās par piekrastes nebūšanām.

Tāda lieliska pleca sajūta. Katrs gatavs pielikt savu roku un gudrību, lai viss izdotos. Skatos, ar kādu vieglumu Agnese būvē lielo kopīgo telti! Kāds piesteidzas pieturēt. Pievilkt striķi. Viss notiek. Vakaros puiši savāc fotoaparātus, lai attēli saplūstu vienkopus, lai pēc tiem veidotos mūsu kopīgais stāsts. Šķiļas idejas, ko un kā. Jūras tuvums cilā radošo garu.

Ir labi redzēt un zināt, ka tik daudz savu zemi mīlošu jauniešu, kas gatavi kopt savu jūru un paši savu domāšanu.

Arī tie daudzie citi, kas šovasar gāja gar jūru vienatnē, ar draugiem vai ģimenēm, divatā, rokās saķērušies – tie, kas tieši mūsu gājienā neiekļāvās, man šķiet, ka emocionālā nozīmē bijām kopā. Mēs visi – jūras gājēju un apbrīnotāju cilts.

Anita Jansone-Zirnīte
Laikrakstam „Latvietis“