Kultūras šoks

Grāmatas „Ar balto dvēselīti“ vāks.

Lai cik tas savādi liktos, kultūra mēdz ne vien iepriecināt, gandarīt, bet arī šokēt. Klaji to dažkārt var redzēt, apmeklējot muzeju, kultūras vietu, izstādi, skolas pārstāvju (ne tikai skolēnu) sejās – cik šīs norises viņiem ir nepaciešamas. Tā es skaidroju arī kultūru noliedzošos, naidīgos komentārus internetā, kas, tā saucamās krīzes, sākumā pārsteidza kultūras nozares ļaudis. Šokētie būdami tik ļoti tālu no kultūras, kultūras tuvumā jūtas slikti. Agrāk ko tādu Latvijā nepazinām. Kāda gan var būt labsajūta izdzīvošanas režīmā iedzītiem cilvēkiem?!

Dziesmu svētkiem līdz neesot sekojuši 44% iedzīvotāju. Citiem notikumiem ar mazāku publicitāti procents būs krietni lielāks.

Iespējams, šoku kādam radīs arī Marutas Voitkus-Lūkinas tikko a/s Lauku Avīze izdotā grāmata Ar balto dvēselīti.

Lūkina bijusi līdzdalīga latviešu trimdas sadzīves tradīcijās, sekojusi līdzi grāmatniecībai, agrā jaunībā Kanādā, Toronto Universitātē pie profesora Dr. Nortropa Fraija apguvusi kursu mītu pētniecībā un analīzē. Tas viņai devis pietiekamu drošību un zināmu sistēmiskuma pieeju. Ir jūtams, ka zināmās nostādnēs viņa nešaubās un jūtas pietiekami stipra, lai uz tām pastāvētu. Ņemot vērā lielo interesi par senajām kultūrām, mītisko un šādas informācijas trūkumu Latvijā, mēs labprāt lasītu Marutas dziļāku un konkrētāku atskatu uz šim studijām – galvenajiem kursiem, ievērojamākiem autoriem, viņu darbiem. Latvijas kontekstā viņai radies pārsteigums un ierosinājums – kāpēc LU Teoloģijas fakultātē netiek apskatīta, pētīta dievturība, ko autore nosauc par mazo reliģiju. Acīm redzot, domājot arī par citu tautu līdzīgu nacionālo vai dabas reliģiju, ko godā un tur pienācīgā vērtībā.

Autore atsevišķus rakstus velta šaurākiem tematiem – uzrunas Mārtiņos, Lieldienās u.c., ir arī plašākas un dziļākas apceres, kuras, kā noprotams, apdomātas un iznēsātas visu mūžu. Piemēram Mātes Latvijas dāvana vai arī Es jau neko, bet manam kaimiņam pa stipru! Pēdējā ar zināmām paralēlēm varam atrast izpratni, kāpēc latvieši paši dažādos periodos dziļāku savu tautas gara mantu apzināšanu tomēr nav vēlējušies, vismaz tie, kas te noteikuši lietu kārtību.

Viens no tiem bīstamais nacionālisms, otrs visādi veicināmais un labais internacionālisms. Abus tos noteikusi karojošā ideoloģija. Var to saukt arī par kultūršoku – bailes no citādā, slinkums iepazīt savu savdabību. Šodien ideoloģiskais un nacionālais briesmonisms vairs neizklausās nopietni. Pastiprinoties globalizācijai, aktuāla kļūst dažādo tautu identitāte (kas es esmu, kāds es esmu?). Ir ārzemju autori, kas meklē ne vien Eiropas Savienības identitāti, bet arī civilizāciju un pat šī brīža globālo identitāti. Tagad uzskata, ka civilizācijas konkurējot, virza kopējo pasaules attīstību. Latvija ierindota Rietumu civilizācijā. Tātad katrs pēta savu identitāti. Dažādu tautu zinātnieki pēta nezināmu, izzudušo tautu pašus niecīgākos tekstus. Mācās pat mirušu tautu valodas, lai tekstus varētu izlasīt. Tas ir progresīvi, to katrs saprot. Pasaules konteksts ir tāds, ka mums pamatīgāk jāpēta savas kultūras garīgais saturs. Jāsaprot, kā to labāk pielietot. Jaunatnei dainas ikdienā izmantot būtu pavisam stilīgi. Šodien dainu saturs var būt moderns. Par to nav ne mazāko šaubu. Un tā ir pavisam cita izteiksme, kāda tā ir šodien starp mums. Mīļāka, labestīgāka. Ja jau mums ir šī bagātība, ko lasa, pēta, apbrīno arī ārzemnieki (kāda vācu zinātniece teikusi – „latviešiem viss jau priekšā pateikts“), tad tā būtu vislielākā tumsonība, uzvesties tā, it kā nekā tāda mums nav. Šī doma izskan arī M. Voitkus-Lūkinas grāmatā.

Dziesmusvētku laikā TV raidījumos par Latgali dzirdēju, ka kāda pētniece stāstīja par iecerēm skolu mācību programmā ieviest novadu mācību pamatskolā un vidusskolā. Skaidrs ir tas, ka latgaļi šobrīd grib vairāk par sevi pateikt, iemācīt skolā. Diriģenti arī šai dziesmotajā laikā runāja par nepieciešamību ieviest kora dziedāšanas stundas. Tas liecina par vēlmi uzlabot un tuvināt skolas programmu mūsu pašu izjūtām un vajadzībām. Kad notika cīņa par Latvijas vēstures mācīšanu atsevišķi, jau tad bija skaidrs, ka tas nesasniegs cerēto. Bet augšas jau skolu mācību darba melnstrādniekos neieklausās... (arī savdabīgs kultūršoks), tāpēc viss kavējas un ķeras. Kā redziet – procesi tomēr turpinās to cilvēku galvās, kas skolu saprot organiskāk, domā kā labāk izglītot tautu un audzināt pilsoņus.

Paulis Čimurs,
kulturoloģijas skolotājs, skolas bibliotekārs Tukumā
Laikrakstam „Latvietis“