Redakcijā

Sveicināti, lasītāji!

Pašvaldību vēlēšanas pierādīja Latvijas tautas neieinteresētību savā nākotnē. Vai arī nesaprašanu par pašvaldību lomu valsts pārvaldē. Vai arī vienkārši pārliecības trūkums, ka individuālā vēlētāja balss kaut kā ietekmēs rezultātus.

Rīgas domē lielākā maiņa (bez partiju un apvienību nosaukumu maiņām) ir tāda, ka lielu daļu Vienotības deputātus atvietos Nacionālās apvienības deputāti. Salīdzinājums ar 2009. gada pašvaldības vēlēšanām Rīgā: Saskaņas centram bija un paliek 26 domnieki. Gods kalpot Rīgai (bijušais LPP/SC) pieaug no 12 uz 13 domniekiem. SC un GKR iešana kopīgā sarakstā varēja dot tieši šo vienu papildus deputātu. No Vienotības 22 vietām domē, viena aizgājusi GKR un 12 aizgājušas Nacionālai apvienībai.

Vēl interesanta statistika no pašu kandidātu iesniegtiem datiem – no ievēlētajiem 39 SC/GKR deputātiem, 9 uzdodas par krieviem, 12 par latviešiem, 2 par ukraiņiem, bet 16 neuzdod tautību.

Līdzdalība pašvaldību vēlēšanās bija ļoti zema – Latvijā caurmērā 46%, bet Rīgā 56%. Tomēr, ja uzskatām ASV par kādu demokrātijas mērauklu, tad jāsaka, ka līdzdalība Latvijā ir samērīgos lielumos kā ASV. Prezidenta vēlēšanās ASV kopš 1972. gada ir piedalījušies 49%-57,5% balsstiesīgo. Līdzdalība vispārīgās vēlēšanās ASV nemēdz būt virs 55%.

Politiskā teorijā ir formula, kas pareģo, vai balsstiesīgais piedalīsies vēlēšanās. Pie gandarījuma par piedalīšanos vēlēšanas procesā (D) jāpieskaita varbūtība, ka vēlētāja balss ietekmēs rezultātus (P), reizinātu ar uztverto labumu vēlētājam, ja viņa partiju vai deputātu kandidātu ievēlēs (B). Ja šis pārsniedz pūles, ko pieprasa balsošana (C), tad vēlētājs piedalīsies balsošanā.

D + (P x B) > C

Ar vārdu sakot, pozitīvi faktori līdzdalībai ir (1) lielāks gandarījums (vai pilsoniskās atbildības sajūta) par pašu piedalīšanos, (2) pārliecība, ka balss skaitīsies, (3) sagaidāmais labums no vēlamā iznākuma un (4) zemas pūles, ko pieprasa balsošana.

Politiķi veltī lielākās pūles, solot visādus labumus, ja par viņiem balso. Bet tādā zemē kā Latvijā, kur nav obligāta balsošana, ir arī jāpiestrādā, lai potenciālo balsotāju pietiekami izkustinātu doties uz vēlēšanas iecirkni.

Centrālās vēlēšanu komisijas un valsts vadības atbildībā ir veicināt citus minētos faktorus, jo mūsu demokrātija pastāvēs tikai tik ilgi, cik tauta ticēs, ka ir vērts procesā piedalīties.

GN
2013. g. 6. jūnijā