Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Flinderiešu māju stāsti – Sestās mājas stāsts (1)

Jānis un Velta Tumuls

Laikraksts Latvietis Nr. 259, 2013. g. 30. maijā
Marija Perejma -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Jānis dzelzceļnieka vasaras uniformā Rīgā. FOTO no Tumuļu ģimenes arhīva.

Tumuļu bērni 1939. gadā. Sēž no kreisās: Anna (30 g.v.), Marija (26 g.v.). Stāv Staņislavs (28 g.v.), Jānis (18 g.v.). FOTO no Tumuļu ģimenes arhīva.

Jānis un Velta kāzu dienā Vācijā 1948. gada 20. augustā. FOTO no Tumuļu ģimenes arhīva.

Velta ar suni Šari, vecākiem un māsu Almu. FOTO no Tumuļu ģimenes arhīva.

Špakenburgā 1946. gadā. Velta otrā no kreisās. FOTO no Tumuļu ģimenes arhīva.

Veltas vecāki 1956. gadā. Veltas istabas logā redzams ķirbis. FOTO no Tumuļu ģimenes arhīva.

Tumuļu māja Marijbridžā (Murray Bridge). FOTO no Tumuļu ģimenes arhīva.

Jānis 1956. gadā būvē jumtu savai Flindersa ielas mājai. FOTO no Tumuļu ģimenes arhīva.

Tumuļu Flindersa ielas māja mandeļu dārzā. Bērni pagalmā. FOTO no Tumuļu ģimenes arhīva.

Jāņa pēdējais vilciena brauciens. FOTO no Tumuļu ģimenes arhīva.

Velta un Marija Flindersa ielas mājā pie mandelēm. FOTO no Tumuļu ģimenes arhīva.

Jāņi Flindersa ielas mājā. No kreisās: Velta, Mārtiņš, Jānis un Marija. FOTO no Tumuļu ģimenes arhīva.

Četrpadsmitais turpinājums. Sākums LL228, LL230, LL232, LL234, LL236, LL240, LL242, LL244, LL246, LL249, LL251, LL253, LL255, LL257.

Jānis (dzim. 4.3.1921., Balvu pagastā Elkšnavā, Latgalē) piedzima vecāku mājās Austrumi, viņu pasaulē ievedot vectēva mātes māsai Agatei. Jānis bija jaunākais astoņu bērnu ģimenē. Kad viņam palika 3 gadiņi, vecāki – Marija un Jānis bija apbedījuši dvīņus Antonu un Veru un meitas Miliju un Geņu. Palikuši bija Anna, Marija un Staņislavs.

Jānim patika iet skolā, pa vasaru peldēt Balvu ezerā un spēlēt vijoli. Ģimenei nebija līdzekļu, lai atļautos mūzikas studijas, bet Jānis pēc dzirdes iemācījās un muzicēja visās apriņķa kāzās vai pasākumos.

Skolotāja mudināja Jāņa vecākus pie domas par skološanos tālāk ar stipendiju, īpaši – vēstures mācībās, un turpināt izglītību universitātes līmenī, bet vecāki to noraidīja, jo viņa darba rokas bija vajadzīgas saimniecībā. Jānis pabeidza pamatskolu ar nemierīgu prātu. Anna atceras, ka vienu dienu brālis, vācot sienu, nometis grābekli un nepacietīgi teicis viņām, ka atstājot saimniecību viņu rīcībā uz neatgriešanos.

Aizbraucot uz Rīgu, viņš iestājās darbā dzelzceļniekos, strādājot galvenokārt uz Gulbenes līnijas kā mezgla darbinieks. Tur viņš uzdienējās līdz virskonduktoram. Darbā bija savs humors.

Netālu no Gulbenes stacijas kāds vilciens nogājis no sliedēm. Kā parasts, uz notikuma vietu izbraukusi komisija, kuras priekšgalā bija revidents Rubuls. Vispirms viņš mēģinājis noskaidrot vilciena negadījuma iemeslus, pierakstot vilciena brigāžu dalībnieku vārdus. Jautājis lokomotīves vadītajam. Kā Jūs sauc? Atbilde: Bomis. Kā sauc kurinātāju? – Bomis. Piegājis pie virskonduktora, un tur arī atbilde bijusi tā pati: Bomis. Revidents, kurš mīlējis humoru, teicis: „Nu, kā gan lai vilciens neizlec no sliedēm, ja trīs bomji uz ceļa...“

Rīgā Jānis dzīvoja Vaļņu ielā 37 dz 6. Brīvos brīžos viņš apmeklēja Rīgas Cirku, kur viņam tā iepatikās Brāļu Laivinieku dziesmas, ka tās iemācījās no galvas. Mūzika bija viņa garīgais saturs. Viņš piedalījās 1940. gada Daugavpils Dziesmu Svētkos, kad koris nodziedāja Dievs, svētī Latviju trīs reizes. Tas bija dienu pirms padomju armija okupēja Latviju.

Kara laikā dzelzceļniekiem izdeva UK karti (vāciski – Unabkömmlichstellung – neaizstājama pozīcija), jo viņu darba spēks bija vajadzīgs un tos nedrīkstēja iesaukt armijā. Ar šīm kartēm dzelzceļnieki drīkstēja staigāt nakts laikā uz darbu, kas pārējiem, kuriem nebija šādas kartes, bija aizliegts. Tomēr 1944. gadā, kad sarkanā armija bija Latgalē, tad sāka iesaukt armijā arī dzelzceļniekus, atstājot palicējiem strādāt garas darba stundas.

5. oktobra rītā Jānis bija norīkots braukt uz Inčukalnu, jo Siguldā jau bija fronte. Vēlā vakarā, pārguris atgriežoties Rīgā, uzzināja, ka Matīsa tirgū varēja maizi nopirkt. Viņš cerēja, ka tā tur būt nākamā rītā. Uzmodās, kad bija jau plkst. 9.00, un, lai nebūdams vēlu, uzvilka uniformu, bet zābakus uzvilka uz basām kājām. Netālu no tirgus Jāni apturēja ar šauteni bruņojies vācu karavīrs un iedzina tuvumā esošā restorānā. Visus saņemtos rindā pa četri stingrā apsardzē aizdzina uz Rīgas Pili un tur izšķiroja: tos, kas nebija vajadzīgi, kā piemēram dzelzceļnieki, aizdzina uz Andrejostā stāvošo vācu kuģi Isar. Tur Jānis tika pievienots pārējiem 1000 vīriešiem, kas bija vecumā no 16 līdz 50 gadiem. Nākamajā dienā visiem iedeva iepriekš iespiestas kartes ar tekstu, ka dodas uz Vāciju brīvprātīgā darbā.

Kuģis Isar atstāja Daugavas krastu 7. oktobra pēcpusdienā, un visi nodziedāja valsts himnu. Pēc tam Jānis paņēma mutes harmonikas un spēlēja Dzimtene, tu dārgā; pēc tevis ilgojos. Kur dzimu, augu, gāju, tur nomirt vēlējos.

Kuģis piestājās Pillavā (Kēnigsbergas osta). Ar vilcienu visus transportēja uz Metgetenu un iedzina nometnē ar uzrakstu Ukrainische Werkdienst (Ukraiņu darba dienests). Gauleiters Kohs (Erich Koch) bija vācu laika reihskomisārs Ukrainā, kas savā privātajā muižā bija uzbūvējis darbu nometni. Visus ieģērba franču gūstekņu drēbēs, galvā melnas cepures ar nometnes uzrakstu un kājās koka tupeles. Uz darbu dzina pa četri rindā, gar malām sargi ar pistolēm. Brīvprātīgie, bezalgas darbinieki, kurus katru dienu lamāja un grūstīja, lēja cementa bunkurus frontes ložmetēju ligzdām.

Pēc mēneša Jānis kopā ar Edgaru Beķeri plānoja bēgšanu visiem 11 Rīgas konduktoriem, jo ievāktās ziņas rādīja, ka Kēnigsbergā bija dzelzceļu kustība, kas atbalstīja latviešus. Izbēgšana veicās, un kaut gan policisti viņus meklēja, viņi paspēja ar vietējo iedzīvotāju palīdzību izvairīties.

Brombergā Jānis ar citiem nolika vācu valodas pārbaudi un strādāja trīs mēnešus pie dzelzceļa darbiem, kamēr ienāca krievi. Jānis viens pats devās uz rietumiem, nonākot Šverinā, kur strādāja 14 stundas dienā uz dzelzceļa kā vagonu sakabinātājs.

1945. gadā 2. maijā plkst. 11.00 Šverinā ienāca angļi un amerikāņi, un viņam karš beidzās. Krievi bija 3 km no pilsētas. Netālu mežā Jānis satika daudz latviešu bēgļu, starp tiem arī Padedžu Veltu. Angļu mašīnas aizveda visus uz Gēsthahtu (Geesthacht) 40 km no Hamburgas, jo Šverinu atdeva krieviem.

Saules nometnē Gēstahtā, angļu zonā, dzīvoja 2276 tautiešu. Sākuma gados Jānis brauca ar smago vāģi, pievedot DP nometnēm malku, pārtiku un drēbes no noliktavām Jaunminsterē (Neumunster), kas atradās 100 km attālumā.

Pēc tam Jānis, kam ieteica policista darbu Vircburgas nometnē, pārvācās uz Centra nometni amerikāņu zonā, kur mitēja 3300 tautiešu. Jānis palīdzēja uzturēt mieru spekulantu starpā, uzskatīja, lai mežā kandžu taisītajiem būtu klusa apkārtne un izlīdzināja ikdienišķas cilvēku ķildas. Patika, ka amerikāņu zonā bija labāks ēdiens.

Jānis uzturēja kontaktus ar Veltu, un 1948. gada 20. augustā tie savas dzīves apvienoja. Velta atvadījās no Saules nometnes, un abi apmetās uz vienoto dzīvi Vircburgā.

Māsas Anna un Marija, frontei ātri pārvietojoties, palika saimniecībā pie vecākiem, un Staņislavs, kurš bija dienējis Latvijas armijas artilēristos, krita karā nezināmā vietā. Viņu līdz šim Sarkanais Krusts nav atradis.

1949. gada 22. novembrī Jānis un Velta ieraudzīja Austrālijas krastu no kuģa Oksfordšiera (Oxfordshire) klāja. Viņi bija izvēlējušies Austrāliju, jo kontinents bija vistālāk no komunisma. No kuģa viņi nokāpa katrs ar savu bleķa koferīti, kas bija gatavoti no vācu kara lidmašīnas daļām. Diemžēl visa skaistā galdu servīze, kas bija kāzu dāvana, bija saplīsusi mazos gabaliņos.

Pēc Vudsaidas (Woodside) nometnes, kur dzīvoja šķirti. Tumuļu pāri, sakarā ar divu gadu darba līgumu nokomandēja uz dzīvi Marijbridžā (Murray Bridge).

Alina Velta (dzim. 27.6.1921., Aumeisteros, Cirgaļu pagastā, netālu no Smiltenes, Vidzemē) bija jaunākā meita Karlīnei un Jānim Padedzim un vienīgā no trim bērniem, kas piedzima Latvijā. Meitas Alma un Marta bija dzimušas Novgorodā, kad Jānis kalpoja cara armijā. Krievijā ģimene valkāja dārgus kažokus un varēja atļauties mājkalpotājus.

Sākoties nemieriem Krievijā, ģimene atgriezās Latvijā. Pa ceļam uz Latvijas robežas Jāni un Karlīni apzaga un atbrīvoja no visām sakrātajām vērtslietām, ar ko bija domāts uzsākt turpmāko dzīvi Aumeisteros, jo šeit bija Jāņa ģimenes saknes. Viņa tēvs Kārlis bija labs mūrnieks no Prūsijas, kas ar vācu baronu fon Vulfu bija atbraucis uz Latviju, lai uzbūvēt muižu. Jānis uzsāka dzīvi ar daudziem parādiem, savas jaunās lauku mājas nokristīja vārdā Cepļi un pelnīja no sava izbūvētā cepļa darinātajiem ķieģeļiem.

Veltas dzīves ritms bija vienos skriešos. Viņa bija vienīgā meita mājās, jo vecākās māsas bija apprecējušās. Viņai patika pļavā dziedāt, kamēr uzmanīja govis, bet ne celties plkst.5 no rīta tās slaukt. Veltai patika kāpt kokos, un viņa bieži noskrāpēja ceļgalus, mēģinot pārvarēt augstāko sētu – īpaši ar jaunu kleitu, ko vecākā māsa Alma viņai bija uzšuvusi un kas vairākos gadījumos palika ar plīsumiem. Mātes vienīgam kažokam Velta ar šķērēm apgrieza malu, lellei jauna štāte! Kaut gan viņa nemācēja peldēt, viņai patika ūdens. Vasarā viņa bieži bija atrodama, ķerot vēzīšus ezera malā vai staigājot gar Gaujas krastu. Īpaši Veltai patika spēlēt bumbu ar savu četrkājaino draugu, suni Šari. Viņa aktīvi piedalījās pēc prezidenta Kārļa Ulmaņa ierosmes veidotajos mazpulkos, kas veicināja zināšanas par zemi, un bija liels prieks, kad vienu dienu prezidents ne tikai apmeklēja viņas pulciņu, bet spieda viņai roku.

Velta bija sīka un maza augumā, un saimniecības darbs bija par smagu. Vienu dienu, ceļot smago siena kravu, viņa salīka sāpēs. Viņai bija atdalījusies viena niere no ķermeņa sienas, bet tā nokalpoja Veltai visu mūžu.

Skola nebija tālu, bet mācību laikā nedēļu Velta dzīvoja internātā, jo vecāki zināja, ka katru dienu būs sagādāta silta maltīte. Nedēļas nogalēs tēvs Veltu ar zirdziņu atveda mājās. Viņai skolā ļoti veicās dziedāšana, pantiņu skaitīšana un teātrī galveno lomu spēlēšanu, piemēram, Sprīdītis, kur bija jāpārģērbjas par puiku. Viņa zibenīgi iemācījās visu tekstu no galvas.

Kaut gan tēvs uzturēja ģimeni ar ienākumiem no jaunbūvētā ķieģeļu cepļa, bija arī bišu druva un ābeļu dārzs. Viņš bija pilsētā iecienīts dziedātājs, dejotājs un bieži ar Veltu bija redzami ballītēs. Laikā, kad Velta pabeidza pamatskolu, atrada, ka būtu jāoperē aklo zarnu, bet tas bija riskanti. Nolēma neturpināt skolas gaitas, palīdzot saimniecībā, baudot jaunību un nogaidot līdz pēdējam. Pēc iesvētībām Veltu tūlīt aizveda uz Rīgu un tur sekmīgi izoperēja aklo zarnu. Kad atkopās, viņa palika Rīgā, strādājot kā bērnu aukle ārstu ģimenei. Pēc laika Veltai pietrūka lauku apkārtnes un viņa pārcēlās uz Raunu, kur strādāja kā aptiekas apkalpotāja. Tur viņai izveidojās dzīves ciešākās draudzības ar Skaidrīti un Ausmu, kurām iesaukas bija Poķis un Klīsters. Bija daudz prieku un pārdzīvojumi, un tie bija Veltas vislabākie gadi. Raunā Velta saderinājās ar Arvīdu.

Kad Raunā pienāca ziņas, ka krievu tanki bija 40 km attālumā un Aumeisteri aplenkti, Veltai iesākās viņas bēgļu ceļš. Bija sarunāta satikšanās vieta ar ģimeni, bet, ja tas neizdotos, tad noruna bija, lai dodas uz brīvību. Velta ar kājām sāka garo ceļu no Raunas uz Liepāju. Šodienas aprēķinos tas būtu pārstaigāt Tasmānijas salu. Viņa bija 19 gadus veca, un vienīgie piederumi bija rokas soma, spilvens un dažas fotogrāfijas. Velta nakšņoja mežos un, pateicoties Latvijas brīvības cīnītājiem, palika dzīva.

Vācijā Velta nonāca Gēsthahtas Saules DP nometnē. Tur viņa pieteicās strādāt slimnīcā, tuberkulozes nodaļā. Viņas imūnā sistēma bija ļoti stipra, un viņa nesaslima, bet tuvākai draudzene, arī medmāsa, saslima un nomira. Velta tik strādāja cītīgāk, nolika kursus un kļuva par operāciju māsu; viņa izpelnījās lielu atzinību no ārstiem un speciālistiem.

Skaidrīte Dariusa no Kanberas atceras: „Tas bija 1946. gada vasarā, Saules nometnē, pie Gēsthahtas, Vācijā, kad pirmo reizi iepazinu Veltu.

Bija svētdienas pievakare, un es ar savu draudzeni kailām kājām skraidījām pa nometnes blakus esošajiem viršu laukiem. Un, protams, mana draudzene itin drīz, uz kaut kā asa ievainoja kājas pēdu. Gājām uz nometnes slimnīcu.

Ārsta neviena nebija, bet iznāca jauna, smaidoša māsiņa un apskatījās draudzenes pēdu. Šī māsiņa bija Velta. Viņa teica, ak, jūs palaidņi skuķi – basām kājām pa viršu laukiem!! Tad Velta atnesa zāles, nomazgāja brūci un to apsēja un smaidīdama teica – ejiet nu mājās. Mēs ar draudzeni domājām, ka viņa ir eņģelis!!

Vēlāk nometnē redzēju viņu kopā ar Tumuļu Jāni – mūsu Latvijas kaimiņu, un mana māte teica Jānim – ķer nu to irbīti ciet, tā Tev būs laba sieva.“

Velta savu mīļo Arvīdu satika vēl vienu reizi nometnē, kur viņš bija atbraucis sameklēt Veltu, kā arī savus vecākus. Dzimtenes mīlestība bija tik liela, ka viņš atvadījās no vecākiem un Veltas un brauca atpakaļ cīnīties Latvijas labā. Arvīds tika saņemts gūstā, izsūtīts uz Sibīriju, un iecerētās kopīgās dzīves sapnis izbeidzās.

Kad Arvīda vecāki taisījās izceļot uz Kanādu, tie aicināja Veltu līdzi, bet viņa izvēlējās palikt Vācijā un strādāt slimnīcā līdz tās slēgšanas.

Draudzība ar Jāni veidojās lēnītēm. Kad bija izlēmusi pieņemt Jāņa bildinājumu, tad atstāja Saules nometni. Jaunais pāris sarakstījās Wentorfa dzimtsarakstu nodaļā, un skaistas kāzas sarīkoja medmāsu vadītāja Pētersons.

Marijbridža

Kad Jānis un Velta ieradās Marijbridža (Murray Bridge) pilsētiņā 70 km no Adelaides, Veltai norādīja strādāt Marijbridžas hotelī par tīrītāju. Hotelī bija dzīvojamās telpas, divas imigrantu sievietes vienā istabā. Gan īpašnieks bijis lādzīgs, viņa dēlam nebijuši tēva uzskati, un viņš uz apkalpi vienmēr kliedzis, piedraudot aizsūtīt atpakaļ uz Vāciju, ja nerunāšot angliski. Tie bija tukši vārdi, bet to tik vēlāk uzzināja. Kopējā valoda visām bija vācu, un tā viņas čukstus sarunājās.

Jānis strādāja Farmers Union sieru fabrikā Marija (Murray) upes krastā, kur pieveda pienu ar laivām. Abi strādāja, cik spēja un drīz iegādājās mazu mājiņu pilsētas nomalē, kur valdīja smiltis, kā arī lieli zirnekļi un šad tad pa čūskai. Tur iestādīja augļu kokus un iegādājās vistiņas, kuru olas pārdeva.

Jānis uz darbu brauca ar divriteni, kamēr Velta gāja kājām. Vienu vakaru Jānis atstāja darba vietā piena pudeli pie ārdurvīm, lai pa nakti ierūgst rūgušpiens nākamai dienai. To viņš iedzēra darba pīppauzē, un kolēģi satraukti zvanīja ārstam, domādami, ka Jānis nomirs no bojātā piena!

Gadu pēc nostrādātā līguma Tumuļu pāris sagaidīja meitu Mariju. Gadu vēlāk piedzima dēls Jānis, bet tam nebija lemts dzīvot. Gan Jānis abus bērnus pierakstīja latviskā vārdā, lauku ierēdņi to angliskoja bez prasīšanas, un tā dzimšanas apliecībā atrodas Maria un John.

Lai neatkārtotos nelaimīga situācija, medicīniskās palīdzības trūkuma dēļ, Tumuļu pāris pārvācās uz Adelaidi tuvāk lielākām slimnīcām un tautiešiem.

Jānis Adelaidē

Jānis jau zināja par Flindersa ielu no Skrastiņu ģimenes un zināja, ka Rudaku Osis tur uzbūvējis māju. Iesākumā Tumuļu ģimene atrada istabiņu Flindersa ielas tuvumā, un, kā par laimi, drīz pēc tam Nikolajs Sūna vēlējās savu Flindersa ielas zemes īpašumu pārdot. Jānis to nopirka par 240 mārciņām un noīrēja ģimenei Rudaku mājā vienu istabiņu, kamēr būvēja savējo viņiem blakus.

Jaunā māja sagaidīja divus bērnus, jo pa šo laiku piedzima dēls Mārtiņš. Jau pašā sākumā tika iegādātas vistas un iestādīti augļu koki. Jānis ticēja, ka katram stādam ir sava vieta, un dārzā visam jābūt derīgam. Ja viņš uzmanīja kokus, viņš sagaidīja, ka tie to atmaksās ar ražu.

Jāni apmācīja polsterēt mēbeles, un viņš kļuva par ļoti labu amatnieku. Šūšanas adata viņam nebija sveša, jo Marijbridža ziemas vakaros viņš to lietoja, izšujot skaistus tautiskus spilvenus. Sestdienas rītos viņš lēja pamatus pie būvuzņēmēja Šņepsta, lai samaksātu par klavieru stundām meitai. Pēc darba Jānis parasti bija garāžā un svilpoja tautas melodijas un ziņģes. Kaimiņi piestājās un vienmēr apmainījās ar pēdējām ziņām. Bieži viņi visi nozuda vienā pudurī pie Rudaku Oša, lai pie jaunā alus brūvējuma pārrunātu pasaules jautājumus.

Kad Flindersa ielā bija dzīres, Jānis ap saldā ēdiena laiku visus uzjautrināja ar Brāļu Laivinieku dziesmām, kas visas bija paturētas galvā, radot visapkārt smieklus.

Jānis bija sporta cienītājs – basketbola un Eiropas futbola, un viņš cītīgi apmeklēja spēles. Mūža atmiņā Jānim palika 1956. gadā apmeklētās Olimpiskās spēles Melburnā.

Latviešu sabiedrībā viņš palīdzēja sist naglas jaunajai koka grīdai Latviešu namā, brīvprātīgi appolsterējot nama krēslus, apmeklēja koncertus, sniedza runu par malēniešiem, bija sētnieks latviešu nometnē Aldingā un strādāja pie humanitārās palīdzības paku sūtīšanas uz Latviju.

Jānis abonēja Amerikā izdoto žurnālu Dzelzceļnieki Trimdā un bieži tai arī uzmeta rakstus. Dzelzceļš bija viņa asinīs. Kad saslima ar vēzi, viņa pēdējā vēlēšanās bija izbraukt ar vēsturisko Gāna vilcienu (Ghan), šķērsojot zemi no dienvidiem līdz rietumiem 3000 km no Adelaides līdz Darvinai pie dēla ģimenes.

Mājā viņš valdīja ar stingru roku, un neviens angļu vārds nedrīkstēja būt dzirdams. Jānis arī necieta čīkstēšanu, jo viņš saprata, ka dzīves šķēršļi tur bija, lai tos pārvarētu.

Pēc 85 mūža gadiem Jānis aizgāja aizsaules ceļos 2006. gad 16. martā. Viņš bija vienīgais savā ģimenē, kas bija brīvībā. Kaut gan bija sarakste ar māsu Mariju, jo māsa Anna nepabeidza skolu un neprata rakstīt, viņi mūžā vairs nesatikās. Kad abas māsas palika par vecu, lai uzturētu saimniecību, Tumuļu mājas tika pārdotas, un tamdēļ, ka Padomju rubļu valūtai nebija vērtības, nedz to varēja izsūtīt, Jānis savu pārdotās mājas daļu saņēma linu segās.

Jānis turpināja kontaktus ar Balviem, rakstot Vaduguns avīzei un ziedojot grāmatas skolai. Jānis nepieņēma Austrāliešu pavalstniecību un tika kremēts, rokās turot savu 1937. gadā izdoto Latvijas pasi. Gan viņš vēlējās nomirt dzimtenē, viņu pēc kremēšanas apbēra ar Latvijas smiltīm.

Jāņa humoru pēdējo reizi lasīja The Advertiser avīzes paša rakstītā bēru ziņojumā: „Te es, zārkā gulēdams, Spļauj uz griestiem svilpodams.“

Velta Adelaidē

Kad bērni bija pusaudžu gados, Velta strādāja, tīrot mašīnas, kā apkalpotāja veco ļaužu mītnē un kā grīdu tīrītāja, lai ģimene varētu braukt un piedalīties Austrālijas Latviešu Kultūras dienās. Viņa dziedāja jauktā korī, un trešdienas vakari viņai bija dziesmu un sabiedrības prieks. Velta nodziedāja korī tik ilgi, līdz kamēr balss vairs soprāna notis nespēja izdziedāt. Mājās viņa dziedāja katru dienu, bet tikai pēcpusdienā, jo ticēja māņticībai, ka no rīta dziedot, pieaicina nelaimi.

Velta neapguva labu angļu valodu un tamdēļ nevarēja turpināt medmāsas darbu. Ikdienā viņai valodas nevajadzēja, jo bija pietiekami daudz tautiešu apkārtnē, ar ko parunāties. Veltai ļoti trūka plašāka ģimene, jo viņa, tāpat kā Jānis, bija vienīgie no savām ģimenēm, kas spēja izmukt kara briesmas. To visvairāk izjuta svētkos, kur viņa pie eglītes noskaitīja garus, skaistus pantiņus no bērnības laiku atmiņu krātuves. Vecāku ābeļu gravā Aumeistaros tēvs Jānis iestādīja ābeļu koku katram jaunpiedzimušajam mazbērnam ar cerību, ka tos kādreiz sagaidīs mājās. Dzelzs aizkara režīms neatļāva turpināt medikamentu sūtīšanu uz Latviju no rietumu zemēm, un Velta ļoti pārdzīvoja māsas meitas Ritas, kura slimoja ar cukurslimību, nāvi.

Pēdējos gados viņa sazvanījās ar vecāko māsu Almu, bet gadi kā vējš bija viņu domas izkaisījuši, un abās pasaules malās sarunas beidzās žēlās asarās.

Velta katru sestdienas rītu ar diviem satiksmes līdzekļiem veda bērnus uz latviešu skolu. Tur mācītājs Verners Voitkus viņu aicināja skolotājas darbā, kas viņai patika. Vasaras laikā Velta strādāja bērnu nometnē Aldingā, palīdzot virtuvē. Viņa arī vienmēr pielika roku visos kora pasākumos. Kad Veltai tuvojās 80 gadi, viņa piedalījās pirmo reizi 3x3 saietā Adelaidē un tur izdziedājās un tautiski izpriecājās.

Velta bija īsta lauku meitene, un viņai trūka savas brūnās govis un bērzu birzis, bet mūža otrā posmā viņa atrada skaistumu Austrālijas brūnajās krāsās. Īpaši spilgts atmiņā bija mašīnas brauciens ar dēlu no Adelaides līdz Brisbanei, kādi 2000 km pa Austrālijas iekšzemi, lai piedalītos Kultūras dienās.

Veltai diagnosticēja Alcheimera slimību, un pēdējos septiņus dzīves gadus viņa pavadīja aiz slēgtām durvīm aprūpes namā. Pēdējais, kas pazuda, bija dziesmu krātuve un dzejas. Slimībai bija arī savs melnais humors. Kad meita veda uz kādu medicīnisko pārbaudi, tad abas skaļā balsī uzgaidāmā telpā dziedāja tautas dziesmas, jo citādi Velta palika nemierīga un traucēja citus pacientus. Meita tik lūdza, lai nesūta kādu vāģi no garīgās slimnīcas viņām abām pakaļ. Velta kļuva populāra; jo vairāk dziedāja, jo skaļāka palika, kamēr visi viņai aplaudēja un taktī piesita kājas – Tur es dzēru, tur man tika. Tai mazāji krodziņā... Viņas balss bija dzidra un tīra.

2012. gada sākumā apklusa dziesma un dzeja. Tā paša gada agrā sestdienas, 3. novembra rītā Velta, meitas rokās, ievilka pēdējo elpu. Viņai bija 91 gads.

Bērnības mājas Aumeisteros ir palikušas Padedžu ģimenei, un tur dzīvo Veltas māsas Almas vecākā meita Ilga ar ģimeni.

Jāņa un Veltas dzīve ir pierakstīta www.dpalbums.lv, atrodama Rīgas Okupācijas muzejā un ķieģeļu plāksnes ir redzamas Adelaides Migrācijas muzejā Apmetnes laukumā (Settlement Square).

Turpmāk vēl



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI




Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com