Jā. Un –?

Palielināt / Enlarge

No kreisās: Jānis Grauds, Elga Medne Raša (Rush), Linda Ozere, Sanita Maulāne, Ilze Viļuma, Tija Lodiņa, Edgars Greste, Kīra Bruzgule, Jānis Čečiņs. FOTO Andris Kariks.

Palielināt / Enlarge

No kreisās: Linda Ozere, Kīra Bruzgule, Jānis Čečiņš, Jānis Grauds, Ilze Viļuma. FOTO Andris Kariks.

Palielināt / Enlarge

No kreisās: Ojārs Greste, Tija Lodiņa, Andrejs Mačēns. FOTO Andris Kariks.

Palielināt / Enlarge

No kreisās: Edgars Greste, Jānis Grauds, Tija Lodiņa, Sanita Maulāne, Andrejs Mačēns. FOTO Andris Kariks.

Palielināt / Enlarge

No kreisās: Tija Lodiņa, Edgars Greste, Kīra Bruzgule, Ilona Brūvere, Ojārs Greste, Jānis Grauds. FOTO Andris Kariks.

Sidnejas Latviešu teātra (SLT) izrādes 4.  un 5. maijā. Judītes Šmites režija.

Tiek baumots, ka cilvēki novecodami vairs īsti nedzīvo ne tagadnē, ne nākotnes gaidās, bet pagātnē. Nevaru pieņemt, ka Sidnejas latviešu saime, lai kāds dažu fiziskais vecums, būtu ieslīdējusi tik banālā stāvoklī. Atsakos Sidnejas latviešu sirmgalvjus patronizēt kā raudulīgus vecīšus (raudulīgas vecītes), kas ar drebošām sirsniņām tikai vāļājās atmiņās. Atmiņas ir dārgas un svarīgas tiem, kam tās pieder. Bet atmiņas nav viss. Un šādas personīgās atmiņas automātiski nepārvēršas saistošā drāmā.

Tas pateikts, runāsi par teātri, jo teātris/drāma ir tas, ko Sidnejas publika nāk skatīties. Sidnejas Latviešu teātris bieži savās izrādēs iesaista tēlotājus dažādos vecumos ar labu piedevu jaunu talantu. Gājputns arī lepojās ar šādu ansambļa sastāvu, ar vairākām jaunām aktrisēm iezīmīgās lomās. Judīti Šmiti atceros kā spējīgu aktrisi Teātru festivālos. Šoreiz, kā režisore, viņa sabūvēja iespaidīgus skatuves brīžus. Viņas ansamblis bijis spējīgs un labi saliedēts. Un tomēr –?

Kādēļ par spīti spējām un pūlēm šī izrāde bieži bija tik garlaicīga? Vieglākā atbilde būtu, ka tā vienkārši bija par garu. Tekstu (it sevišķi pirmajā daļā) noteikti derētu rūpīgi un uzmanīgi saīsināt. Bet neseko, ka garš nozīmē garlaicīgs. Hamlets, citējot tikai vienu piemēru, pilnīgā uzvedumā var ilgt pāri četrām stundām. Šeit mēs rēķinājāmies ar apmēram trīs stundām.

Problēma tātad nebija tikai ar teksta garumu, bet ar tekstu pašu, kas pasniedza vienkāršu notikumu un jūtu virkni, hronoloģiskā secībā – literāri – atstāstītu. Viena vai otra persona mums stāvēja priekšā un stāstīja vai lasīja un stāstīja, kas vēstulēs. Konflikts, ko katrs pazīst kā drāmas esenci, neeksistēja. Iztrūka jebkāda motīvu komplicējuma. Un tas izdzēsa pretenziju uz dramatisku sabūvi, kas paļaujas uz konfliktu, komplicējumiem un to atrisināšanu.

Viss tika izskaidrots kā Likteņa (Ojārs Greste) rotaļa. Varbūt tas arī izskaidroja trūkumu pilnīgi realizētu raksturu pat svarīgāko personu starpā. Piemēram, Annas vīrs Žanis (Jānis Grauds) tika atstāts faktiski kā cipars bez jebkādas iekšējas dzīves. Nekas, nekas mums šeit neatklāja – kā vislabākā drāma spēj – kaut ko vēl neuzietu pašu vai citu cilvēcībā.

Nekas arī nepārsteidza, jo bēgļu gaitu un trimdas gadu norise visiem sen pazīstama. Judīte Šmite (LL254) un daži aktieri savās programmas piezīmēs ielūdza dalīties šajās atmiņās. Jā, labi. Dalīsimies. Latvijas brīvības gadi bija cerību pilni. Dzīve zem komunisma bija baismīga. Bēgļu gaitās daudz ciests un pārdzīvots. Jā. Otrajā daļā karikatūrizēta poliete arī to visu, un droši vien vēl drausmīgāku, bija cietusi un pārdzīvojusi tāpat kā daudzi latvieši.

Dzīvi atsākt svešā zemē nebija viegli. Austrālija pavisam citāda kā Eiropa. Austrālieši nesaprātīgi, bet labsirdīgi, lai gan nav dzirdējuši par skābētiem gurķiem. Karstums. Citādas zvaigznes. Ziemassvētkos nav īstas eglītes. Jā, tā bija. Un –?

Judīte Šmite bija ļoti centusies šo vārdu plūsmi pārvērst teatrālā vielā. Bija koriski runājumi un koriskas kustības. Bija daudz labu aktieru grupējumu (lai gan daži par daudz atkārtojās). Vācu armijas ienākšana bija it sevišķi iespaidīga. Gaisa uzbrukumi un kara trauksmes, Ginta Kārkliņa un Edgara Grestes pārziņā, bija pienācīgi trokšņaini un iespaidīgi apgaismoti.

Bet lielākie momenti diemžēl nesagrāba, kā būtu pienācies. Ilze Viļuma (Jaunā Anna) visu iepriekšējo jau bija pasniegusi ar tik vienlīdzīgu enerģiju un skaļumu, ka degošās Drēzdenes priekšā daudz nekas nebija rezervē. Pat vīra meklēšana pilsētas drupās sāka jaukties kopā ar pazudušās bagāžas (lādes) sadzīšanu.

Viens īsti saspīlēts, jo ironisks mirklis bija iepriekš Žaņa paziņojumā, ka brauc uz Drēzdeni, lai atrastu drošu patversmi savai ģimenei – jo visi labi zināja, ka tur viņu sagaidīs viens no modernās vēstures šausmu darbiem.

Jāatzīstas, ka ceļojums uz Austrāliju, lai cik labi pasniegts un apgaismots, šķita nebeidzams. Vienu brīdi pat radās bažas, ka redzēsim imitējumu plaši pazīstamam skatam no filmas Titanic. Un pilna Latvijas himnas nodziedāšana? Bija grūti saprast, vai tika sagaidīts, ka dziedāsim līdzi, vai celsimies kājās, kā pienākas valsts himnu dzirdot.

Austrālija vismaz atnesa humoru, lielāko tiesu caur valodas pārpratumiem. Viens viegli seksuāls joks visus labi pasmīdināja, bet ne tik ļoti kā Ojāra Grestes tēloto kaimiņu. Nezinu arī, ko viņš kā Liktenis šinī ainā darīja, jo tā neiezīmēja nekādu liktenīgu pagriezienu. Un vai divas latvietes ar bērniem 1949.  gadā svešā pilsētiņā būtu tik brīvi un vulgāri uzvedušās. Cik zinu, cūkas dibenus negora, bet šeit dibeni tika ar sparu gorīti pret zāli. Bet tad beigās pat Liktenis mums paklanījās ar dibenu. Varbūt tam visam bija kāda ezoteriska nozīme, ko neuztvēru.

Sīkums, bet viena no māsām – Emma – bija spilgti blonda (Sanita Maulāne jaukā tēlojumā), otra spilgta tumšmate, laikos, kad sievietes matus daudz nekrāsoja. Viegli pārsteidza arī, ka Jaunā Anna viscaur tik skaļa, mundra, bravurīga – kas nemainījās un nenovecoja gadu gājumā – bija ieslīdējusi tik mierīga vecumā, kā Ilona Brūvere pasniedza. Lomā viņa, protams, bija laba, bet tā bija vecītes klišeja.

Visaizkustinošākais visā izrādē bija tas, ka viņa latviete ar visiem daudzajiem mazbērniem un mazmazbērniem bija atstāta viena veco ļaužu mītnē. Par to patiešām varēja liet asaras.

Tija Lodiņa izceļas ar niansētu tēlojumu kā Latvijā palikusī Marta. Patika arī Elgas Mednes Rašas sirsnīgi un izjūtīgi realizētais Annas mātes attēls. Edgars Greste pilnīgi iekļāvās katrā lomā (pat ar putna knābi apgrūtināts, viņš plivinājās graciozi) un ar Andreju Mačēnu (iepriekš Martas vīrs Saša) piedeva humoru kā neuztvērīgi austrālieši.

Talantīgajai Kirai Bruzgulei gandrīz nekas nebija ko tēlot Annas meitas Ainas lomā. Linda Ozere, kā allaž, bija kompetenta visā, ko uzņēmās, un Jānis Čečiņš vēlreiz demonstrēja spējas, kurās viņš tagad ir meistars – ilgi, sastinguši sēdēt. Ilzei Viļumai (Anna) ir apsveicama skatuves enerģija un skaidra, skaļa balss. Derētu tikai abas šis dāvanas modulēt, lai viss neieslīdētu vienlīdzīgā intensitātes līmenī. Sufliere bija Inese Pētersone.

Jauki lasīt programmā, ka aktieriem, izrādi gatavojot, viss gāja tik forši un brīnišķīgi, ar tik neticami spējīgu un lielisku komandu. Jauki, jo skatuve pieprasa pūles, laiku un apziņu, ka tēlojums bez tā, ko leģendārais Gīlguds (John Gielgud) apzīmē kā iekšējo impulsu, pārvēršas melodrāmā.

Pielikšu vēl vienu īsu viņa pamācību skatuves māksliniekiem „Vienkāršākajiem skatītājiem (hoi polloi) ļoti patiktu, ka tu nolej dažas asaras, bet problēma ir, ka ir ļoti grūti raudāt tikai ar acīm. Tev deguns sāk pilēt, un tas ir diezgan slikti.“

Dekorācijas (Vija Spoģe–Erdmane, Pēteris Erdmanis, Jānis Grauds) bija skatam patīkamas un tēmai piemērotas ar vieglu (kā man šķita) japāņu mākslas ietekmi abos putnu paneļos. Judītes Šmites elegantā, baltā skatuves iekārta tām labi piemērojās.

Inta Rodžersa (Rogers), Sidnejā
Laikrakstam „Latvietis“