Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Komandas sirdssāpes

Astrīda Jansone par Vītolu fonda darbība

Laikraksts Latvietis Nr. 259, 2013. g. 30. maijā
Astrīda Jansone -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Ir pavasaris, laiks ir silts un saulains, zied ceriņi, zied ābeles un kastaņi, bet ķirsis mūsu pagalmā jau pasteidzies noziedēt. Pavasaris ir gandrīz jau ieskrējis karstā vasarā, daba ir atmodusies, viss zaļo un zeļ. Bet man prāts uz priekiem nenesas. Tikko esmu atnākusi no kārtējās ciemošanās pie saviem audžu bērniem Vītolu Fondā. Kopš esmu tur uzņemta pulkā Savējie, mazākais reizi nedēļā tur paciemojos, lai uzzinātu, kas jauns. Jau sen esmu pārliecināta, ka viņi pašlaik dara Latvijai to vissvarīgāko darbu – audzina mūsu nākamos valstsvīrus un patriotus. Ar patreizējiem mums diez ko laimējies nav. Šodien tur eju ar nolūku uzzināt, kā veicies ar jauno stipendiju pieprasījumu izvērtēšanu un to piešķiršanu.

Par ziņām sajūsmināties tomēr nevaru. Šogad saņemti 407 jauni pieprasījumi stipendijām, un ļoti daudz no tādiem jauniešiem, kam stipendija ir vairāk nekā nepieciešama. Inna man pastāsta, ka 22 no tiem ir bāreņi, 141 no tiem audzina tikai viens no vecākiem, 64 ir tādi, kas aug pie abiem vecākiem, bet ienākumi ģimenē ir tikai ap 50 latiem mēnesī uz katru ģimenes locekli; 78 nāk no ģimenēm, kur katram jāiztiek ar 75 latiem mēnesī, un tikai 14 ģimenēs katra iztikas summa ir vairāk nekā 100 latu mēnesī. Labā ziņa ir tā, ka 51 no šiem 407 caurmēra atzīme ir augstāka par 9 ballēm. Jau tā ziņa vien, ka 141 no tiem ir vairs tikai viens no vecākiem, mani satriec, un tas, ka 22 ir bāreņi man kaklā saveļ lielu kamolu, jo man vecāku pietrūkst vēl tagad, lai gan pati jau varētu būt vecvecvecmāmiņa. Te daži fragmenti no informācijas par stipendiju kandidātiem, kuru vārdi ir mainīti:

Kopš 10 gadu vecuma Jānis dzīvo māsas ģimenē. Māsa šobrīd ir bezdarbniece. Jāņa vecāki šķīrušies. Tēvs nodibinājis jaunu ģimeni. Māte otrās grupas invalīde, ir smagi garīga rakstura traucējumi. Tēvs un māte atbalstu dēlam nesniedz.

Jānis ir nopietns, apzinīgs un centīgs, īpaši padodas eksaktie priekšmeti. Klasē ieredzēts savas noteiktības un izpalīdzības dēļ. Ir pieradis pie darba, prot visus lauku darbus, katru vasaru strādā, lai nopelnītu iztiku skolas laikam. Interesē datori un programmēšana, ir labi panākumi programmēšanas olimpiādēs, piedalījies arī Valsts olimpiādē, domā apgūt ar IT saistītu profesiju, taču apzinās, ka nav cerību uz ģimenes atbalstu.

Ainu audzina tikai māte. Vecāki izšķīrās, kad Ainai bija 10 gadi. Šobrīd abi ir nodibinājuši savas ģimenes. Tēvam jaunajā ģimenē piedzimuši vēl 2 bērni. Mammas ģimenē Ainai ir brālis un pusmāsa. Māte šobrīd gaida ceturto bērniņu. Aina apvieno mācības skolā ar darbu pagasta sporta centrā par pārzini, darbs vakaros. Ļoti aktīva sabiedriskajā darbā, regulāri iesaistās jauniešu pasākumos. Fragments no motivācijas vēstules – „ļoti bieži uzturos pie vecvecākiem, no kuriem gūstu daudz lielāku atbalstu nekā no vecākiem, tur varu mācīties un pēc mācībām atpūsties klusumā.“

Zandai padodas matemātika, ekonomika, bioloģija, ķīmija. Arī pārējos mācību priekšmetos ir lieliskas zināšanas. Zanda ir ļoti aktīva skolas, novada un pagasta sabiedriskajā dzīvē, dejo tautas deju kolektīvā, aktīvi sporto, ir ar augstu atbildības sajūtu. Ģimene ir kuplākā pagastā, viņi ir čakli un strādīgi, nesūdzas par grūtiem laikiem. Ģimenē ir 13 bērni, taču pašreiz ir astoņi skolas vecuma bērni, kuri mācās vispārizglītojošā skolā, tāpēc ģimenei studentam līdzekļus studijām atvēlēt ir neiespējami. Ir piešķirts trūcīgās ģimenes statuss. Zanda ir draudzīga, saprotoša, prot strādāt komandā. Nav svešs arī sports un fizisks darbs, ik gadu strādājot zemnieku saimniecībās, kā arī pagasta labiekārtošanā.

Intars dzīvo viens bez vecākiem, tētis miris 2012. gada nogalē, bet mamma mirusi 1999. gadā. Zēna vienīgie ienākumi ir apgādnieka zaudējuma pensija par mammu un tēti Ls 144,37, no kuras tiek maksāti ne tikai īres un komunālie maksājumi, bet arī pārtika un visi citi izdevumi.

Savu centību Intars ir apliecinājis skolu un pilsētu ekonomikas olimpiādēs, saņemot tajās godalgotās vietas, kā arī pārstāvējis skolā veiktos zinātniski pētnieciskos darbus gan reģionā, gan valstī. Intars ir nopietns un mērķtiecīgs.

Vēl uzzinu, ka viens ir Pasaules olimpiādes laureāts, kas saņēmis bronzas medaļu Starptautiskajā Bioloģijas olimpiādē Singapūrā 2012. gadā un to, ka 31 no viņiem nāk no ģimenēm, kur bērnu skaits ir caurmērā 5, kā arī to, ka augstākais vidējais sekmju vērtējums ir 9,9 balles.

Starp šiem 407 trūcīgākajā ģimenē katrs iztiek ar 19,32 latiem mēnesī, kam tēvs nav zināms, māte ir Anglijā, taču tur viņa nestrādā, ir darba nespējas lapa, abām meitām palīdzēt nevar. Minimālu materiālu atbalstu – 40 Ls mēnesī abām nepilngadīgajām meitenēm sniedz vecvecāki pensionāri. Pēc šīm ziņām man jau gribas kliegt pret debesīm. Kur mums radušies tādi cilvēki, kas tik bezsirdīgi var pamest savus bērnus?! Kur? ... un es ar visu kamolu kaklā un slapjām acīm ieeju pie Vitas, jo man jānomierinās, pirms eju uz ielas.

Diemžēl Vita man neko priecīgāku pastāstīt arī nevar. Latvijas krīze procentus ieguldījumiem bankās ir nodzinusi tik zemu, ka tagad vairs pietiek tikai ļoti nedaudz stipendijām. Tas ir tikai viens no iemesliem, kādēļ Vītolu fonda administrēto stipendiju skaits ir samazinājies no 624 uz 500. Ir vēl vairāki citi iemesli – uzņēmumā ir mainījušies īpašnieki, kas vēlas atbalstīt citus projektus – 15 studenti paliek bez atbalsta, ziedotājam mainījusies dzīves situācija, ir citas prioritātes – samazina stipendiju skaitu no 9 uz 2, tas nozīmē, ka varbūt 7 studenti studijas turpināt nevarēs. Iespējams tie studenti, kuriem ir abi vecāki, spēs rast izeju, taču bāreņu dzīvēs arī pēc gada vai diviem nekas krasi nemainīsies, un atbalsts ir nepieciešams visu studiju laiku. Ir arī vairākas rietumu latviešu organizācijas, kur vadībai mainoties, stipendijas tiek pārtrauktas, un jaunieši studiju vidū paliek bez līdzekļiem.

Vita gan mēģina mani mierināt un pastāsta par vairākiem pozitīviem gadījumiem tepat Latvijā. Nesen SIA Didrihsons arhitekti – jauns uzņēmējs, talantīgs arhitekts Gatis Didrihsons ir nodibinājis 4 stipendijas eksakto un tehnisko zinātņu studentiem. SIA KOM-AUTO – 33 gadus jauns uzņēmējs nodibinājis stipendiju vienam Cēsu novada jaunietim. Profesora Edgara Imanta Siliņa dēls Toms ar kundzi dubultojuši tēva piemiņas stipendiju skaitu.

Tikpat labi piemēri nāk no rietumu trimdas latviešu vidus. No Toronto Andreja un Silvijas Zeltkalnu stipendija – Andrejam Zeltkalnam aizejot mūžībā 2012. gada decembrī, dēls Māris turpina tēva iesākto un atbalsta būvniecības studentus. No Venecuēlas Jura Vītola piemiņas stipendija – 2011. gada oktobrī ziedotājs Juris Vītols aiziet mūžībā, viņa bērni, no kuriem viens dzīvo Venecuēlā, viens ASV un viens Anglijā, pieņem lēmumu turpināt stipendiju un atbalsta 4 topošos IT speciālistus, turklāt palielina arī stipendijas lielumu.

Jāpiemin arī no Amerikas talantīgā ķīmiķa Andreja Zvejnieka stipendija, kuru pēc tēva nāves pārņēmis viņa dēls ķirurgs Pēteris Zvejnieks. Vairākas reizes viņš ir bijis Latvijā un ticies ar saviem stipendiātiem. Ar viņiem 2010. gadā tiekoties, Pēteris Zvejnieks teica: „Tiekoties ar jauniešiem, es sapratu, cik ļoti nepieciešams īstenot tēva sapni un turpināt viņa sākto darbu.“ To es atrodu pēdējā Vītolu Fonda gada grāmatā, ko esmu paņēmusi pārskatīšanai, kad diezgan sērīgā garastāvoklī esmu pārnākusi mājās un izdomājusi, ka atkal kaut kas ir jāuzraksta. Tad man neviļus uzšķiras grāmatas 181. lappuse, kur vārds dots bijušajiem stipendiātiem. Tur fotogrāfijā redzu simpātisku jaunu kungu, kurš savu vārdu iesāk ar:

„Labus darbus dara labi cilvēki, un mūsu valsts ieguvumi un nākotnes izredzes balstās uz to, ka mums ir daudz izglītotu, apņēmīgu, čaklu un patriotisku cilvēku. Protams, galvenā loma ir Latvijas ģimenēm, bet Vītolu fonds palīdz nodrošināt šādu cilvēku pieplūdumu Latvijas sabiedrībā.“ Un nobeidz to ar šādu fantastisku rindkopu:

„Noslēdzot vienošanos ar Vītolu fondu, es apņēmos nākotnē palīdzēt citiem – vai nu finansiāli atbalstot fondu, vai nodrošinot kādam studentam prakses vietu. Laiks rādīs, bet šo apņemšanos es uztveru ļoti nopietni, domāju, ka katrs stipendiāts to patur prātā. Tieši šeit es saskatu Vītolu fonda lielo vērtību un arī to novēlējumu, ko es gribu izteikt Vītolu fondam nākamajos gados. Novēlu arī turpmāk tik pat sekmīgi kā līdz šim vairot latviešos apņēmību.“

Ar cieņu un ar pateicību ir parakstījies Vilnis Šķipars, kurš jau 2011. gadā bija Mežzinātņu doktors, dabas zinātņu maģistrs bioloģijā, Latvijas Valsts mežzinātnes institūta Silava Ģenētisko resursu pētnieks. Fantastiski! Kas zina, vai viņš bez fonda ziedotāju palīdzības tagad kaut kur Anglijā vai Īrijā nestrādātu kādā fabrikā vai darītu ko citu tikpat nenozīmīgu. Tad pašā pēdējā grāmatas lappusē ieraugu laba drauga Jura Petričeka fotogrāfiju un viņa raksta pēdējo teikumu: „Tāpēc varu ar mierīgu prātu savus līdzekļus uzticēt Vītolu fondam.”

Arī es iespēju robežās to esmu darījusi un saku lielu paldies visiem trimdas laika biedriem, kas to jau paspējuši, jo nav labāka veida, kā mēs tagad Latvijai varam palīdzēt. Mēs 50 gadus trimdā uzturējām latvietību, mēs Latvijai palīdzējām atgūt neatkarību un palīdzējām Latvijai iekļūt NATO un Eiropas Savienībā. Mēs arī bijām pirmie, kas Latvijā parādīja, cik liela nozīme ir labdarībai un ziedojumiem. Mēs Latvijai palīdzējām trešās Atmodas laikā, bet tagad mums jāparāda, ka varam palīdzēt izaudzināt patriotiskus jauniešus, kas Latvijai būs vajadzīgi ceturtās Atmodas laikā.

Astrīda Jansone
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI




Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com