Mācāmies vēsturi no lietām un lieciniekiem

Palielināt / Enlarge

Pirmā rindā no kreisās: Astrīda Jansone, Jānis Vilciņš (3. vieta), Edgars Studens (2. vieta), Nils Nesters (1. vieta). Otrā rindā ar diplomu Madara Siliņa (2. vieta). Pārejie ir klašu uzvarētāji. Aiz Astrīdas Jansones ir Jānis Andersons (žurija) un trešā rindā pirmais no labās Vilis Vītols (žūrija). Aizmugurē visgarākais Juris Vanags (žūrija). FOTO Matīss Kaža.

Pateicoties Monreālas Latviešu sabiedriskā Centra iniciatīvai un Vītolu Fonda vadītājas Vitas Diķes izdomai, Latvijā pagājušā gada nogalē radās fantastisks projekts. Kad Vitai Centrs izteica vēlēšanos kaut ko darīt Latvijā sakarā ar vēstures pētīšanu, viņai bija skaidrs, ko un kā darīt. Notika telefoniska un e-pastiska sazināšanās, un drīz vien no Monreālas Centra pārskaitīja 8 tūkstošus latu konkursa uzvarētāju balvām, bet Vītolu Fonda sapņu komanda ķērās pie darba. Uz Latvijas skolām no Liepājas līdz Daugavpilij, no Bauskas līdz Valkai aizgāja aicinājums 6.-8. klašu skolēniem piedalīties konkursā ar skanīgo nosaukumu Lietas – likteņu liecinieces.

Šī konkursa nolūks bija jaunatnē veicināt patriotismu, veicināt jaunatnes interesi par Latvijas vēsturi un ieinteresēt savas ģimenes vēstures pētīšanā. Konkursā bija jāievēro vairāki noteikumi. Darbu nedrīkstēja pamatot uz jau publicētu informāciju, tai bija jābūt oriģinālai.

Tagad, pēc konkursa beigām, jāsaka, ka tas rīkotājiem ir izdevies simtkārtīgi. No 90 Latvijas skolām visās Latvijas malās ienāca konkursam atbilstoši darbi. Tie bija gan no grupām, gan klasēm, gan arī vairumā individuāli paveikti ļoti interesanti darbi. Mērķis bija padziļināt jaunatnes interesi par Latvijas vēsturi un ieinteresēt savas ģimenes un tuvākās apkārtnes vēstures pētīšanā.

Man, kā vienam no žūrijas dalībniekiem, bija izdevība iepazīties ar tiem visiem, un vērtēšanas procesā man kamols kaklā bija diezgan bieži, un atkal uzmācās jautājums: kāpēc tam visam tā bija jānotiek? Darbs žūrijā bija visgrūtākais darbs manā garajā mūžā, jo kā var pateikt, kurš darbs ir labākais, ja gandrīz visi bez izņēmuma ir labi. Tos gandrīz visus varētu saukt par pašu pirmo, un tādēļ bija ļoti grūti sarindot tos sākot ar vislabāko. Tikpat labi to kārtība varētu būt arī citāda.

Žūrijas priekšsēdis bija V. Nollendorfs un pārējie locekļi – Vītolu Fonda dibinātājs V. Vītols, P. Bolšaitis, PPLA biroja vadītājs J. Andersons un vairāku paaudžu vēsturnieki – A. Rundzāns, bijušais Vītolu Fonda stipendiāts J. Vanags, I. Akmentiņa un arī es. Izrādījās, ka labākos divdesmit darbus bijām izvēlējušies gandrīz vienus un tos pašus tikai mazliet citādā kārtībā.

26. aprīlī Okupācijas muzeja pagaidu telpās notiek skolēnu apbalvošana. Interesantā kārtā konkurence ir bijusi vienreizēja, jo saskaitot punktus no visiem žūrijas locekļiem, rezultāti liecina, ka 3. vietu ar vienādu punktu skaitu ir guvuši trīs skolēni, un otrās vietas ieguvēji atkal ir divi.

Pirmā vietā ir viens, un rīkotāji par absolūti vislabāko darbu ir piešķīruši vienu superbalvu. To – 600 latu lielu balvu ir saņēmusi Lauma Umule no Limbažiem. Viņa savā darbā par likteņa liecinieka tēmu ir izvēlējusies galdu, kas gatavots Sibīrijā un pārvests uz Latviju. Stāsta varoņi – cilvēki ir viņas vecvecvecāki un vecvecāki. Stāsts sākas ar izsūtīšanu, ko viņa iepazinusi caur viņu vēstulēm. Viņa pastāsta, kā galds vēlāk Latvijā apvieno ģimeni ar citiem radiem, kas kara un okupācijas laiku pavadījusi rietumos. Vēl patika tas, kā Lauma šo dzimtas relikviju ir atjaunojusi, un tagad šis likteņa liecinieks tiek izmantos ģimenes saietos.

Pirmās vietas un 500 latu balvas ieguvējs ir Nils Nesters no Jūrmalas, kurš ir veicis četras audio intervijas par savu vectēvu Arnoldu Buti. Beigās arī īsu video, kur pats stāsta, kā un ko darījis, lai rādītu sava vectēva dzīves stāstu. Pēc vectēva nāves 2004. gadā atrastā vēstule ir Nīla darba pamatā. Man viņa darbs likās interesants ar to, ka ir lietojis daudz fotogrāfiju un pie tām licis sīkākus paskaidrojumus. Vēlāk tekstā redzams, ka darbs viņu tiešām ir interesējis.

Madara Siliņa no Cēsīm ir viena no 2. vietas un 350 latu balvas saņēmējām un stāsta par vectēvu Jāni Edvīnu Knāķi Noriļskā un viņa rokdarbiem tur. Tie ir nazis, ko no apaļa papīra griežamā var pārvērst duncim līdzīgā darba rīkā, dokumentu maciņš un medaljons māsas fotogrāfijai. Viņas teksts ir saistošs, labā latviešu valodā un satur daudz informācijas un viņas pašas vārdos. Viņa ir sīki uzrakstījusi vectēva biogrāfiju un arī izsūtīšanas iemeslu. Savā darbā ir parādījusi mīlestību un cieņu pret vectēvu.

Viņai līdzas otro vietu ieņem Egdars Studens no Kandavas un savā darbā ir ielicis 2 audio intervijas ar savu vectēvu Vitautu par viņa tēvu Verneru Balodi, kurš bijis viesmīlis Oto Švarca restorānā. Man patīk jautājumi, ko Edgars uzstāda savam vectēvam, un kā to vēlāk parāda prezentācijā ar savu tekstu un fotogrāfijām. Interesanta ir viņa priekšmeta – Vecvectēva platmales – izvēle. Darba beigās Edgars vēl ir parādījis savas dzimtas koku.

Trešo vietu dala un katrs saņem 250 latu balvu Jānis Vilciņš no Amatas, Reinis Eiduks no Pļaviņām un Jeļena Sušinska no Brocēniem.

Jānis Vilciņš stāsta par viņa vectēvu Jāni Maču. Prezentācijā ir audio intervija ar vienu radinieci, kas stāsta par apstākļiem raktuvēs un viena video intervija par izvesto apstākļiem lopu vagonos. Stāsts ietver viņa dzīvi brīvā Latvijā, izsūtījuma laikā un tad arī atgriešanos un dzīvi dzimtenē. Man interesants likās tas, ka Jānis ar savu tēti 2010. gadā ir aizbraukuši uz Vorkutsku, lai redzētu vietu, kur vectēvs pavadījis vairākus nelaimīgus gadus.

Jeļena Sušinska prezentāciju sāk ar sava vectēva – leģionāra Arņa Smona vārdiem: „Jādzīvo tā, lai tevi pieminētu.“ Par priekšmetu viņa izvēlējusies viņa tehnisko rokas grāmatiņu un albumu. Tos viņa sīki apraksta un parāda, ko tie vectēvam ir nozīmējuši. Stāstam viņa pievienojusi vairākus vectēva dzejoļus, kas man tiešām likās labi un ievērības cienīgi. It sevišķi man patika tas par kauju Ziemsvētkos. Ir redzams, ka meitene darbā ir ielikusi daudz darba un pūļu.

Visinteresantākais trešās vietas darbs man liekas tas, ko izveidojis Reinis Eiduks. Lai gan manos pirmajos desmit viņš nemaz nebija ierindots, tagad, tos atkal pārlasot, man jau secība liekas būtu savādāka, jo katru reizi lasot, atrodu kaut ko vēl nepamanītu. Tagad pārskatu to vēl pāris reižu un nesaprotu, kādēļ es viņu neieliku pirmajā vietā. Bet ir arī iespējams, ka rītu man pirmais atkal būtu kāds cits. Tie visi man liekas bezgala labi, interesanti un aizkustinoši stāsti. Reinis sava stāsta pamatā ir ņēmis vecu kumodi bēniņos, kur viņš kopā ar vecmāmiņu ir atradis lietas, kas viņu ir aizkustinājušas un iepazīstinājušas ar savu priekšteču dzīvi un personībām. Uz šīs kumodes viņš atrod vecvecmāmiņas lūgšanu grāmatu, rožu kroni, krucifiksu, bet kumodes atvilktnēs viņš iepazīstas ar vecmāmiņas Sibīrijā pie petrolejas lampiņas un sveču gaismas darinātajiem rokdarbiem un vectētiņa daudzajiem apbalvojumiem par izcili veiktiem darbiem. Viņa darba noslēguma rindkopa man liekas ievērības cienīga:

„Aizkustinoši ir pieskarties lietām, kuras ir bijušas manas ģimenes locekļu likteņu liecinieces pirms vairāk kā 60 gadiem. Kaut Latvija uzplauktu un mums nebūtu jādodas trimdā; un vecajā kumodē, kuru sargā vecās lūgšanu grāmatas, neiegultu jaunas liecības par cilvēku likteņiem svešumā.“

Tik viedi vārdi no viena tik jauna Latvijas bērna liecina par to, ka šis ierosinājums no Monreālas latviešiem ir sasniedzis mērķi, šie jaunieši ir un būs Latvijas patrioti. Esmu Vitai un Monreālas Latviešu Sabiedriskajam centram pateicīga, ka man bija iespēja ar šiem jauniešiem iepazīties. Vēl jāpasaka, ka balvas saņēma arī darbi, ko kopā veica klases, grupas un ģimenes. Tādējādi ar šo vēstures posmu iepazinās ne tikai tie 90 skolēni, bet arī viņu radi, draugi, skolas biedri un skolotāji.

Projekts tiešām bija to vērts, tikai ļoti žēl, ka neviens no Latvijas medijiem, kurus rīkotāji bija aicinājuši, neturēja par vajadzīgu tur ierasties. Liekas, ka tiem visiem svarīgas ir tikai negatīvās ziņas.

Astrīda Jansone
Laikrakstam „Latvietis“