Intervija – Valters Nollendorfs

Palielināt / Enlarge

Valters Nollendorfs. FOTO Gunārs Nāgels.

Latvijas Okupācijas muzejs

Intervija ar Latvijas Okupācijas muzeja biedrības valdes priekšsēdi Valteru Nollendorfu

Šā gada pirmajā martā Valsts akciju sabiedrība Valsts nekustamie īpašumi parakstīja līgumu par Latvijas Okupācijas muzeja ēkas pārbūves un piebūves tehnisko plānu izstrādāšanu un būvniecības uzraudzību. Arhitekta Gunāra Birkerta iecerēto un plānoto ēku, ko muzejs nosaucis par Nākotnes Namu, bija iecerēts pabeigt jau 2010. gadā. Finansiālās krīzes dēļ valsts projektu pārtrauca. 2011. gadā valdība lēma Nākotnes Namu pabeigt līdz 2014. gadam, kad Rīga būs Eiropas kultūras galvaspilsēta.

Dažādu iebildumu dēļ pirmais konkurss tehnisko plānu izstrādei tikai atcelts. Tikai tagad, gadu vēlāk, līgums ir parakstīts un darbs var sākties. Jāatgādina, ka ar Latvijas Okupācijas muzeja likumu valsts īpašumā esošā ēka un zeme nodota Okupācijas muzeja biedrības, t.i. muzeja lietošanai. Valsts finansē ēkas rekonstrukciju muzeja vajadzībām. Muzeja iekārtošana ir Okupācijas muzeja biedrības pienākums. Šajā sakarā sarunājos ar Latvijas Okupācijas biedrības valdes priekšsēdi Valteru Nollendorfu, kurš pēdējos divpadsmit gadus bijis cieši saistīts ar Nākotnes Nama tapšanu un muzeja nākotnes plānošanu.

Inese Krieviņa: Kāda ir sajūta, uzzinot, ka līgums beidzot parakstīts?

Valters Nollendorfs: Gribas teikt – beidzot! Atcerēsimies, ka Gunāra Birkerta pārraudzībā tapušo skiču projektu Rīgas būvvalde apstiprināja jau 2008. gadā. Arī tas notika ar kavēšanos. Ir bijis grūti uzturēt optimismu, kad jāpārvar tik daudz šķēršļu. Paldies Dievam, ir atkal liels konkrēts solis uz priekšu.

IK: Kādi ir nākošie soļi?

VN: Līgums paredz astoņu mēnešu laikā izstrādāt tehnisko projektu, kas kalpos par pamatu Nākotnes Nama celtniecībai. Tas ir – līdz novembrim. Sekos konkurss ēkas celtniecībai. Tas varētu ilgt četrus, piecus mēnešus. Ja nebūs iebildumu, celtniecība varētu sākties 2014. gada pavasarī. Muzejs darbību Nākotnes Namā varētu atsākt 2015. gada vasarā. Tas ir – ja nebūs iebildumu. Pēdējā laikā Latvijas presē jau daudz minēts par apstrīdēšanas sportu būvniecībā, kad tiek apstrīdēts vairāk vai mazāk apstrīdēšanas dēļ. Zinām no pieredzes, cik ļoti šāds sports traucē mērķtiecīgu plānošanu un saistīts ar liekiem izdevumiem kavēšanās dēļ.

IK: Kas šai ziņā ir galvenās rūpes?

VN: Labs piemērs – nākotnes ekspozīcija, kas, protams, jāfinansē galvenokārt par ziedotiem līdzekļiem. Līdzteku Nākotnes Nama skiču projekta izstrādei jau 2006. gadā sākām plānot arī tajā ievietojamo ekspozīciju. Tas ir sarežģīts process, kurā iesaistīti gan vēsturnieki, gan mākslinieki, gan citi muzeja darbinieki. Jāapzina visi muzeja krātuvēs pieejamie uzskates materiāli, dokumenti un piemiņas lietas. Jāveic pētījumi un jāapgūst arhīvos, lai iegūtu materiālus, kuri nav muzeja rīcībā. Nākotnes ekspozīcija jāveido tā, lai tā pēc iespējas kalpotu gan skolēnu, gan pieaugušo izglītībai. Tai jābūt skaidrai un pieejamai ne tikai latviešiem, bet arī cittautiešiem.

Kad 2008. gada rudenī sākās krīze un tika piebremzēti plāni Nākotnes Nama celtniecībai, arī mums bija jāpiebremzē. Atsākām 2011. gadā, atkal tā, lai varētu ekspozīciju ievietot gatavajā ēkā 2014. gadā. Un atkal bija mazliet jāpiebremzē. Savā ziņā kavēšanās mums palīdzējusi turēties līdzi jaunākajām attīstībām muzeoloģijā. Ekspozīcija būs mūsdienīgāka, uzskatāmāka, emocionāli spēcīgāka, bagātīgāka nekā tā būtu bijusi 2008. gadā. Taču aizkavējumu dēļ tā nav kļuvusi lētāka.

IK: Kā ilgā kavēšanās ietekmēja ziedotāju atsaucību?

VN: Esam pateicīgi, ka ziedotāji izrādīja izpratni par situāciju. Ekonomiskās krīzes dēļ muzejam bija stipri jāierobežo darbība, uz laiku pārtraucot pētniecības un piemiņas vietu programmas, gadagrāmatas izdošanu, ierobežojot publikāciju programmu. Darbiniekiem vajadzēja samazināt algas. Ziedojumi samazinājās, bet nekad neapsīka. Kritiskā brīdī talkā nāca ziedotāji, kas pievienojās Draudzīgajam izaicinājumam un uz četriem gadiem solīja noteiktu stabilu summu muzeja darbam.

Tai pašā laikā neskaidrās situācijas dēļ neturpinājām aktīvi piesaistīt ziedojumus muzeja iekārtošanai Nākotnes Namā. Taču līdz krīzei no nepieciešamajiem pusotra miljona latiem ekspozīcijas izveidei un muzeja iekārtām jau bijām savākuši ap 800 000 latu, no tiem nepilnus 200 000 solījumos. Nauda bija paredzēta gan telpu, gan ekspozīcijas stendu iekārtošanai. Atsaucība pirmajos trīs gados, tātad, bija liela. Ceram, ka tā atsāksies tagad, kad beidzot atkal atsācies konkrēts darbs pie Nākotnes Nama plānošanas un priekšā stāvošās celtniecības.

IK: Kādas ir cerības, ka tas notiks?

VN: Tas jau sāk notikt. 2013. gads ir labs sākuma punkts, lai pabeigtu iesākto. Vispirms jāpiemin, ka visi ziedojumi specifiskiem mērķiem Nākotnes Namā ir saglabāti un labi pārvarējuši ekonomisko lejupslīdi. Liela tiesa solījumu sāk īstenoties ziedojumu veidā. Diemžēl ne visi to var, ne vienmēr solītā apmērā. Tomēr muzeja iekārtošanai Nākotnes Namā patlaban ir sagādāta apmēram puse. Tas nozīmē, ka līdz 2015. gadam mums vēl vajag apmēram 700 000 latu. Ja varējām to pirmajos trīs gados, tas jāvar nākamajos trīs gados.

Atbalsts reizēm nāk no negaidītas puses. Tā pēdējos pāris gados ar lielu pateicību esam saņēmuši lielākus testamentārus novēlējumus. Ja nav norādīts specifisks novēlējuma mērķis, daļu ieguldām Nākotnes Nama iekārtošanā, lai atzīmētu aizgājēja piemiņu. Vairākas trimdas organizācijas, kas beigušas darbu, ieguldījušas sakrāto kapitālu Nākotnes Namā. Bet sāk atkal ienākt arī jauni ziedojumi un solījumi. Ļoti palīdz Pasaules Brīvo Latviešu Apvienības (PBLA) izsludinātais Latvijas Okupācijas muzeja gads, kas pievērš uzmanību muzeja darbam un nākotnei. Un vēl – šā gada 1. jūlijā, dziesmu svētku laikā svinīgi atzīmēsim muzeja 20 gadu pastāvēšanu. Ceram arī, ka pēc gada varēsim visu ziedotāju vārdus ievietot kapsulā, ko guldīsim Nākotnes Nama pamatakmenī un pēc diviem aicināt visus mūsu ziedotājus uz svinīgu Nākotnes Nama atklāšanu.

IK: Jauns iesākums, tātad...

VN: Ne tik ļoti jauns iesākums kā – turpinājums. Ļoti nepieciešams turpinājums. Krievijas maigā okupācija nebeidzas. Diemžēl pašu latviešu vidū pēdējā laikā izplatās neticība savai valstij, vilšanās valsts vadītājos, pieaugošs rietumu vērtību noliegums un pat sava veida nostalģija pēc padomju laikiem, ko vācieši apzīmē ar vārdiņu Ostalgie. To visu, protams, visādos veidos veicina Krievijas oficiālā nostāja okupācijas jautājumos un no Krievijas nākošā dezinformējošā vēstures interpretācija. Tā vēl pavisam nesen Krievijas vēstnieks publiski paziņoja: „Nekādas okupācijas nebija.“

Man nesen bija iespēja par muzeja darbu un nākotnes izredzēm stāstīt latviešiem Mineāpolē un Milvokos. Viņi labi saprata, ka muzeja misija ne tuvu nav galā un ka okupācijas stāsts Latvijā un pasaulē būs vēl ilgi jāstāsta. Tāpēc ticu arī, ka pasaules latvieši nāks talkā un palīdzēs mums turpināt iesākto, bet nu jau daudz labāk un pārliecinošāk.

Inese Krieviņa
Latvijas Okupācijas muzeja sabiedrisko lietu vadītāja