Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Flinderiešu māju stāsti – Piektās mājas stāsts (1)

Osvalds un Leontīne Rudaki

Laikraksts Latvietis Nr. 249, 2013. g. 21. martā
Marija Perejma -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Māja Flindersa ielā 1950. gados. FOTO no Rudaku ģimenes arhīva.

Kara skolas izlaidums Rīgā. FOTO no Rudaku ģimenes arhīva.

Osis skautu uniformā. FOTO no Rudaku ģimenes arhīva.

Kāzu dienā 1954. gada 25. decembrī. FOTO no Rudaku ģimenes arhīva.

Osis un Ļoņa kāzu dienā pie Flindersa ielas mājas. FOTO no Rudaku ģimenes arhīva.

Virsnieki Flindersa ielas mājā. No kreisās: Kārlis Krastiņš, Vilis Akermanis, Jānis Radziņš, Ēriks Biezaitis, Voldemārs Māliņš, Osvalds Rudaks. FOTO no Rudaku ģimenes arhīva.

Ļoņa kreisajā pusē ar vecākiem. FOTO no Rudaku ģimenes arhīva.

Ļoņai dziesmu prieks Latvijā. Ļoņa – pirmā no kreisās. FOTO no Rudaku ģimenes arhīva.

Ļoņa lauku ceļā Latvijā. FOTO no Rudaku ģimenes arhīva.

Ļoņa administrācijas darbā Latvijā. FOTO no Rudaku ģimenes arhīva.

Ļoņa ar māsu Geņu 1950. gados. FOTO no Rudaku ģimenes arhīva.

Osvalds un Ļoņa. Priekšā Ilmārs un Māris. FOTO no Rudaku ģimenes arhīva.

Ļoņa. FOTO no Rudaku ģimenes arhīva.

Devītais turpinājums. Sākums LL228, LL230, LL232, LL234, LL236, LL240, LL242, LL244, LL246.

Kādu dienu, ejot uz darbu gar Marijbridžas (Murray Bridge) pilsētas nomali, kur būvēja jaunas mājas, Tumuļu Jānis dzirdēja latviešu valodu. Šie Adelaide Building Company strādnieki atradās 80 km no Adelaides. Kompānijas dibinātāji bija Kārlis Līdums, Mārtiņš Tidriķis un Osvalds Rudaks. Tautiešu balsis piederēja Ādolfam Bēdelim, Alfredam Ziemelim un Arnoldam Šaltam, kā arī lauku pasākuma vadītājam Osvaldam Rudakam.

Tie visi kļuva viesi Tumuļu nesen iegādātajā mājā un interesējās, kur varētu Adelaidē pirkt zemes grunti un iesākt jauno dzīvi. Jānis ieteica braukt 8 km pa South Road no Adelaides pilsētas uz Edvartstaunu (Edwardstown), kur esot daudz brīvas zemes, kā arī tuvumā dzīvojošie tautieši, jo tur – Flindersa ielā ārsts Skrastiņš būvēja māju. Jānis labi pazina Skrastiņu ģimeni, jo ne tikai viņi bija no Vircburgas nometnes Vācijā, bet arī izceļoja no Vācijas ar vienu kuģi.

Tā Osvalds sēdās uz sava motocikla un prom norādītajā virzienā. Toreiz motocikli bija, apmēram, tas pats kā šodien lidmašīna, jo mašīnas vēl ilgi nevienam nebija. Aprunājoties ar Artūru Skrastiņu, Osvalds Flindersa ielā iegādājās divus zemes gabalus. Toreiz katram pārdeva tikai vienu, bet viņš teica, ka ir būvuzņēmējs, un vajagot vietu, kur novietot materiālus.

Osvalds (Osis) (dzim. 14.2.1912. – Ilūkstes apriņķī, Prodes pagastā, starp Ilūksti un Subati Zemgalē). Tēvam Ādamam un mātei Otīlijai bija trīs bērni – vecākais dēls Alberts, tad meita Milda un jaunākais dēls Osvalds. Osvalds apprecējās ar Annu un audzināja dēlu Aivaru, kurš piedzima 1942. gadā. Šajā laikā Osvalds bija skautu organizācijas vadītājs.

Osvalds beidza Latvijas kara skolu, kā arī ieguva matemātikas grādu Latvijas Universitātē. Pēc kara skolas absolvēšanas viņš iesāka virsnieka gaitas kā virsleitnants, bet kara laikā Osvalds tika paaugstināts par kapteini.

Kad vācieši ienāca Latvijā, Osvaldu mobilizēja kā citus armijas personālus strādāt policijas bataljonos. Kad formēja Leģionu, Osvalds tika ieskaitīts artilērijas pulkos. Kara laikā viņš tika vairākas reizes ievainots.

Kad Osvaldam dzīvība tika apdraudēta, viņš paspēja izmukt uz Vāciju, bet pārejai ģimenei tas nelaimējās. Sieva krita karā, bet dēlu Aivaru uzaudzināja māsa Milda un ģimenes tante Frīda. 1972. gadā Aivars pievienojās mātei dzimtenes smiltājā.

Vācijā Osvalds turpināja skautu darbību un bija klāt tai vēsturiskā momentā, kad nodibināja pirmās vienības.

Pēc iebraukšanas Frīmentlā (Fremantle), Austrālijā 1949. gada 9. augustā ar kuģi Oksfordšīru (Oxfordshire) Osvaldu aizsūtīja uz Kuka (Cook) pilsētu tuksneša vidū – kādus 1000 km no Pertas, Rietumaustrālijas galvaspilsētas. Osvalds tika nozīmēts uz dzelzceļu būvdarbiem, kas savienotu iekšzemes pilsētu ar pavalsts lielpilsētu. Tuksnesī viņš dzīvoja teltī. Nostrādājot savus darba līguma gadus, atļāvās sev nopirkt labāku gultu, skapi un nedēļas tēriņam alus kasti. Osvalds bija dzirdējis, ka Adelaidē esot vairāk tautiešu nekā Pertā. Pēc nostrādātajiem darba līguma gadiem viņš atstāja Rietumaustrāliju, iesākot darbu Adelaide Building Company.

Izklaidei nedēļas nogalēs Osvalds vizinājās ar savu mocīti un aizbrauca uz dzīrēm Adelaides kalnos, Lobetālas (Lobethal) pilsētiņā, jo tur Vudsaides (Woodside) nometnē varēja satikt citus nesen iebraukušos tautiešus. Vienu reizi, braucot mājās pa līkumaino ceļu, viņš uzskrēja zaķim un nokrita, izsitot priekšējos zobus.

Pēc kāda laika Osvalds iesāka pats savus būvuzņēmumus – Kurland Building Company un Chevron Constructions Pty. Ltd. Viss gāja labi, līdz kamēr saslima. Viņam ārstēja māgas jēlumu, bet kad palika ļoti slikti, tad naktī atbrauca jaunais latviešu ārsts Dr. Andris Dārziņš, kas atklāja, ka vainīga aklā zarna. Pēc operācijas iestājās smaga infekcija. Ķermenim vajadzēja 6 mēnešus miera, lai tiktu uz kājām, bet pa šo laiku uzņēmums izbeidza darbību, jo nevarēja iesāktos darbus pabeigt. Osvalds bija sevi labi nodrošinājis un ieguldījis peļņu zemes īpašumos. Tos viņš tad pārdeva, samaksājot visiem kreditoriem, un pats aizgāja strādāt pie Wender & ­Durholt kā darba vadītājs un vēlākos gados kompānijas noliktavā.

Latviešu sabiedrība viņam bija mīļa un tuvu pie sirds. Osis piedalījās skautu nodarbībās kā vadītājs un bieži pa nedēļas nogalēm bija atrodams skautiem lietošanai dāvinātā īpašumā Mežezerā, organizējot nākamās aktivitātes. Osis piederēja Saulkrastu vienībai un strādāja tās padomē. Par šo darbu viņam Latviešu trimdas skautu organizācija piešķīra Baltās lilijas ordeni.

Osis palīdzēja pārbūvēt Daugavas Vanagu jauno īpašumu un svētdienas rītos apciemoja vecākus tautiešus, organizējot Palīdzības (apbedīšanas) Fondu. Viņš spēlēja tubu pūtēju orķestrī un pēc 1991. gada iesāka humanitārās palīdzības vākšanu un paku sūtīšanu uz Latviju, kā arī bija redzams vairākos sarīkojumos.

Brīvos brīžos Osis mājās brūvēja alu, vīnu ar daudzām variācijām, augļu šampanieti un liķieri. Darbības vieta notika aizmugures dārza šķūnītī pie kopējiem vārtiem ar Tumuļiem. Brūvējumiem nebija nekāds sakars ar likumīgiem valsts alkohola procentiem!

Tā bija vieta, kur notika ļoti biežas un nepieciešamas Flindersa ielas vīriešu sanāksmes, parasti līdz lampas apgaismojumam. Tur notika intensīvas un nopietnas diskusijas par brūvēšanas tehniku, piemēram, kāpēc korķi sprāga nakts vidū? Provēšana nebija pilnīga, kamēr vairākas glāzītes nebija izmēģinātas, lai īsti varētu noteikt garšas vērtējumu.

1960. gados vēl nebija atļauja paša patēriņam brūvēt alkoholiskus dzērienus. Tomēr kaimiņš Jānis arī gribēja brūvēt un, būdams ļoti taisnīgs, aizgāja painteresēties par šo iespēju pie oficiālām iestādēm. Tā divas nedēļas vēlāk valsts ierēdņi apciemoja Tumuļu māju, izstaigājot visas istabas un dārzu. Mājās neko neatrada, bet tur pie kopīgiem vārtiem, zem šķūņa jumta bija Oša pēdējais burbuļošais brūvējums! Sods bija 10 mārciņas. Protokola zīmi Osis ierāmēja, pielika pie sienas, un brūvējumi turpinājās bez traucējumiem. Šo likumu mainīja 1965. gadā.

Sieva Ļoņa būtu bijusi priecīga, ja tikai tos apiņus nevārītu virtuvē! Ak, kas par stipru smaržu! Tai laikā tie bija sausā formā un tos bija jāvāra lielā katlā, lai sulai būtu apiņu garša.

Osis ierīkoja aizmugures garāžā lielu ledusskapja telpu (Cool room). Tur bija mājas vieta skābētiem gurķiem un mājās taisītām sulām – īpaši ābolu sulai. Arī kaimiņiem tika piedāvāti savi plaukti, kur salikt savus gardumus. Kad Rudaku mājās konservēja gurķus, te nebija runa par dažiem kilogramiem, bet 400 kg vienā reizē, kas notika dažas reizes gadā.

Vienu gadu Roberts Jaudzems, kas dzīvoja netālu, paņēma savu pikapu un aizbraucu uz kalniem, atvedot divas pilnas gurķu kravas. Lielos kvantumos pērkot, saņēma lielu atlaidi, un tas bija iespējams, jo Rudaku pāris sapirka visiem tuvāk dzīvojošiem tautiešiem, kas vēlējās piedalīties gurķu skābēšanas darbībā.

Rudaku mājās bieži sanāca arī bijušie Latvijas kara virsnieki. Tas bija laiks dalīties un uzturēt kontaktus, izpalīdzēt viens otram, kā arī turpināt draudzības saites.

Osis bija darbīgs un strādīgs. Vienu dienu, kad viņš jau bija dzimšanas dienas kūkai nopūtis 70 sveces, jumtu labojot, Osis iekrita jumta logā un nezinādams, kā labāk tikt pie zemes, pasauca sieviņu. Viņa ieskrienot apstājās zem vīra kājām, kas šūpojās no griestiem. Viņš prasīja: „Vai Tu tur esi?“ Ļoņa atbildējusi: „Jā“, un tad Osis laidies zemē, izmantojot sieviņu kā spilvenu... Viņam ne skrāpējuma, bet sieviņai lauzta roka.

Osim patika šeftēties un rīkoties, un viņš bija sekmīgs organizētājs. Viņa iesāktais darbs ar humanitārās palīdzības sūtīšanu uz Latviju turpinājās vēl šodien, un Adelaide ir palikusi vienīgā Austrālijas pilsēta, no kurienes var nosūtīt saiņus.

1980. gadu vidū Osis izsauca ciemos māsu Mildu no Latvijas. Tas abiem bija pārdzīvojums, kā arī iespēja pārrunāt dzīves likteņus un ģimenes dzīves. Milda audzināja Oša dēlu Aivaru, ko viņš vairs mūžā nesatika. Milda varēja papildināt personīgos stāstus, ko ne vienmēr varēja uzrakstīt vēstulēs. Bija arī jauki brīži, iepazīstoties ar Oša jauno ģimeni, Flindersa ielas tautiešiem, kā arī Austrālijas dabu. Atvadoties bija žēl abiem, jo katram bija jāturpina dzīve – atkal šķirti.

1993. gada 29. martā Osis devās aizsaules ceļā.

Leontīne Jurkāne (dzim. 1914. g. 14. aprīlī, Rogovkā pie Rēzeknes, Latgalē) uzauga piecu bērnu ģimenē. Tēvs Onufrījs, ar bankas aizdevumu bija iegādājies trīs īpašumus. Vienā mājā bija skolas internāts, kur dzīvoja skolēni un skolotāji, kas brauca no Rīgas strādāt vietējā skolā. Otrā mājā dzīvoja ebreju ģimene un trešajā paši. Tēvam arī bija 7 hektāru lauksaimniecība, ko pats apstrādāja, kā arī veikals, kur nodarbojās ar tirdzniecību.

Onufrījs bija populārs pilsonis. Viņš dzīvoja pa ceļam uz baznīcu, kas atradās 2 km tālāk. Bieži, kad viņš strādāja tīrumā, garām ejošie tautieši ceļā uz baznīcu ar jaundzimušo zīdaini lūdza viņam paturēt manu bērnu. Kad Onufrijs pēkšņi nomira, tad viņu pavadīja gara rinda krustbērnu. Pēc viņa nāves pagasta valdība ģimenei atlaida bankas parādu, atvieglojot to no turpmākiem maksājumiem.

Kaimiņos dzīvoja radiniece un tuva draudzene, arī Leontīne Jurkāne, kuras tēvam piederēja beķerija; tur cepa gardus kliņģerus. Abas apmeklēja skolu un bija vienā klasē. Viņas iesāka saukt Leontīne Pirmā un Leontīne Otrā. Otrā bija šī Leontīne.

Kad Leontīne pabeidza Nautrēnu 6 gadīgo pamatskolu, viņa iesāka strādāt Strūžānu pasta nodaļā, kur esot gājis lustīgi un jauki, ar labiem jokiem un visādiem pasākumiem, kā piemēram, rīkojot skaistuma karalienes konkursu. Tam sekoja darbs Karetonas pastā pie Makšēniem. Vēlāk viņa turpināja darba gaitas Bērzgales pagasta valdē un Kārsavas policijas iecirknī. Iecirkņa darbs ne vienmēr bija drošs, un tamdēļ Leontīne iegādājās savu mīļo suni Kado, kas gāja viņai visur līdz – vai pa pilsētu, vai mežu, un bija trenēts uz vārdu komandu viņu sargāt. Kad Leontīne bija atstāta viena apsargāt iecirkni, naktī zem spilvena atradās revolveris.

Kārsavas policijā Leontīne satika darbinieci Vestfāles Vilmu, un no tā brīža iesākās tuva draudzība, kas turpinājās līdz mūža galam.

Kad iesākās karš, Leontīnes brālis Staņislavs palika Latvijā. 1944. gadā, kopā ar māti Viktoriju un jaunāko māsu Genovevu, Leontīne bēga uz Vāciju. Tēvs Onufrījs bija miris, četrgadīgais brālis Jānis bija noslīcis akā, bet māsiņa Marija 18 gadu vecumā šķirās no dzīves ar smadzeņu trieku.

Kad nāca krievi, Jurkānu trio ar zirgu un ratiem policistu vienībā brauca pāri Latgalei, Vidzemei, cauri Rīgai uz Kurzemi, kur Ventspilī tie gaidīja līdz pēdējam kuģim, cerot vēl, ka fronte atkāpsies. Pie rokas nebija koferis, bet segas un lakati, kuros satītas bija mantiņas. Vienība dzīvoja pa mežiem, un ēdienu taisīja no tā, ko varēja tur atrast. Pa laikam nošāva kādu briedi vai citu meža zvēru un to tad cepa un vārīja. Kādreiz no kāda saimnieka izdevās nopirkt aitu vai cūku.

Iebraucot ar kuģi Vācijā, visas trīs tika aizsūtītas strādāt Ettersburgas fabrikā, kur vācu lidmašīnām ražoja mazās detaļas. Kad bija trauksmes, visi devās pār pagalmu uz fabrikas aizmuguri, kur kalnos klintīs bija izraktas alas. Vācieši bija domājuši pārvietot visu ražošanu klinšu alās, bet karš ņēma citu virzienu.

Strādnieku rindās bija arī žīdu tautietes, kurām obligāti bija jāvalkā zvaigžņu nozīmes. Tās tika stingri apsargātas un ar tām nedrīkstēja runāt. Viņām arī nebija atļauts trauksmes laikā mukt citiem līdzi uz klinšu alām.

Guļamtelpā bija divstāvu gultas, un, ja pa nakti bija trauksmes sirēnas un bumbošana, tad tie, kas neaizgāja uz kalnu alām, bieži rīta gaismu vairs neredzēja.

Kad krievi tuvojās, pulciņš tautiešu ar savām mantiņām atkal muka tālāk. Ģimenei no Latvijas vēl bija līdzi brāļa Staņislava ritenis, kas palīdzēja mantu pārvietošanai, to tad stūma pa mežiem, kas pa nakti pārvērtās par gultas vietām.

Bēgļu ceļā gadījās dažas laipnas vāciešu ģimenes, kuras atļāva savās mājās pārnakšņot. Leontīnes mammai no Latvijas bija līdzi maisiņš graudu, no kuriem viena vācu ģimene uzvārīja putru; kopā pie skaisti uzklātā galda visi paēda.

Vienu dienu Vasarsvētku laikā visas trīs apsēdās ceļmalā, un Viktorija atrada sev apkārt atstātas papīra naudas paciņas. Nezinādama, vai valūta būs derīga, viņa tomēr lielāku sauju pagrāba. Tā ātrā domāšana viņas izglāba, tiekot pāri sargātai robežai, jo vēlāk bija par ko iegadāties maizi un drēbes.

Viņas nokļuva Ansbahas (Ansbach) nometnē amerikāņu zonā, kur dzīvoja karavīru armijas barakās, lielās bloku mājās, 2. stāvā 19 cilvēki vienā istabā, kur ar amerikāņu segām sadalīja lielo telpu atsevišķās istabiņās. Nometnē Leontīnes ikdienas darbs bija strādāt rokdarbus, smalkos izstrādājumus amerikāņu kundzēm, kas nodeva nometnes darbiniecēm savus izvēlētos materiālus un pasūtījumus.

Tur 1946. gadā Viktoriju, kas visu mūžu cīnījās ar augstu asinsspiedienu, kam zāles nebija, piemeklēja smadzeņu trieka. Viktorija aizgāja mūžībā, atstājot savas divas meitas turpināt tālākos trimdas ceļus bez viņas.

Nometnē viņas saņēma ziņas no policistu vienības drauga Jāņa Nešķo, kas jau bija izceļojis uz Austrāliju, ka tur esot silti un skaisti. Vēstule ietekmēja māsas pieteikties doties uz šo tālo zemi.

Kuģa braucienā Leontīnei negāja labi, viņa ļoti slimoja ar jūras slimību un lielāko tiesu visu ceļu to nogulēja.

1948. gada 6. septembrī Jurkānu māsas iebrauca ar kuģi Vusterviktoriju (Wooster Victory) Sidnejas ostā. Leontīne knapi spēja nokāpt no kuģa, jo ierēdņi knapinājās ar ēdienu.

Nākamā dzīves vieta bija Beturstas (Bathurst) nometnē, kur tika nozīmētas savus darba līguma gadus nostrādāt Hamilton District Base slimnīcā.

Iebraucot Beturstā, Leontīna redzēja platas ielas, ķenguru, kas leca pa ielas vidu un visapkārt lielo sausumu izdegušās krāsās. Viņa apkampa māsu un raudājusi par to, kur abas ir nokļuvušas. Vēlāk, kad ievērojusi zvirbuli skraidām, tad teikusi – varbūt tik traki nebūšot. Tomēr eikaliptu gravas viņas acīs izskatījušās kā novītuši ābeļdārzi.

Pēc tam Leontīne strādāja kurpju fabrikā Viktorijas pavalstī. Tajā laikā viņa saņēma ziņas no paziņām, ar kuriem bija izceļojusi vienā kuģī, ka esot labs darbs Onkaparingas vilnas fabrikā Lobetālas pilsētā, Dienvidaustrālijā.

Atbraukušas abas piedalījās sabiedrības dzīvē, bet lai tiktu uz Adelaides sarīkojumiem no Lobetālas nometnes, pēc Latvijas lēzenām ainavām bija nepierasti līkumaini ceļi, pa kuriem braucot, bieži bija jāizcieš slikta dūša!

Šai laikā māsa Geņa bija apprecējusies ar celtnieku, māju pamatu lējēju Kārli Janmeiju. Viņa iepazīstināja Leontīni ar vīra draugu Osvaldu. Osis jau bija iesācis būvēt Flindersa ielā savu māju, un tur 1954. gada 25. decembrī viņam pievienojās jaunā sieva Leontīne. Ģimene veidojās; piedzima divi dēli – Ilmārs un Māris.

Leontīnei patika visi virtuves darbi. Tie viņai ļoti paveicās, un ēdieni vienmēr bija gardi, īpaši rupjmaize. Leontīne cepa latviskā garā, neskatoties uz sviesta vai krējumu kvantumiem! Tur bija pastētes, zupas, marinēti gurķi, skābie kāposti, rupjmaize, pīrāgi un citas smalkmaizītes.

Viņa bija aktīva katoļu baznīcas darbos, dziedot korī un piedaloties Dāmu komitejā. Ļoņa ar Geņu arī kuplināja sabiedrības sarīkojumus, dziedot duetus latgaliski. Vakaros viņa tīrīja telpas, lai papildinātu ģimenes maku.

Rudaku mājā bieži skanēja tautiešu balsis, un visi bija mīļi gaidīti. Neviens negāja prom, ja nebija rokās gurķis vai rupjmaizes šķēlīte, un spirta pēdējo izmēģinājumu vēl bija jānogaršo pirms gāja ārā par durvīm.

Rudaku mājā katru dienu arī iegriezās ielas tautieši, lai pārrunātu pēdējās ziņas. Ja kāds ielas tautietis bija apslimis, Leontīne tūlīt organizēja zupas bļodas, un tās tika pie durvīm atstātas.

Jurkānu īpašums tika pieprasīts ar visiem dokumentiem pēc Latvijas atbrīvošanas 1991. gadā. Tas tika noraidīts, novēlot viņām tikpat lielu platību kādā citā vietā. Mājas bija jau sen nodedzinātas. Radi teikuši, ka viņi tai laikā rāvuši mājas baļķus un izlietojuši apkurei ziemā. Tagad tur stāv jauna svešnieku māja. Ābeles un aka ir vienīgās atmiņas, ka Jurkānu ģimene tur kādreiz dzīvoja.

Leontīnes mūžs noslēdzās 2004. gada 12. septembrī.

Turpmāk vēl



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI




Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com