Ceļojums uz Varšavu

Pēdējā nedēļā Rīgā mēs esam atkal ieslīdējuši ziemas apkampienos, bet šoreiz nav tik drūmi, jo dienas ir saulainas. Īsi pirms uznāca aukstums, man tulkošanas darbi bija rimuši, un es izdomāju drusku paceļot, kamēr man ir tāda iespēja. Noskaidroju, ka autobusu biļetes uz citām valstīm ir neticami lētas, un izdomāju aizceļot uz Varšavu, jo biju tai braucis garām ceļojumos uz citām pilsētām Eiropā, bet nekad nebiju iegriezies pašā centrā. Biļetes turp/atpakaļ sanāca 37 latus (ap $66 Austrālijas dolāru), braucot ar vienu firmu turp, bet ar citu atpakaļ.

Autobusā bija silti, sēdēju mīkstā krēslā, un man un citiem pasažierim atradās katram savs televīzijas ekrāns priekšā ar plašu filmu izlasi, no kuras izvēlēties. Nakts ceļojums diezgan ātri būtu pagājis, ja man nebūtu svarīgi, ka asinis turpinātu riņķot pa kājām. Par mana auguma cilvēku nebija padomāts, kad firma rēķināja, cik pasažierus varētu ekonomiski iespiest autobusā. Toties otra firma nepiedāvāja mazos ekrāniņus, bet piedāvāja pietiekami daudz vietas izstiepties, lai garu auguma cilvēks varētu ērti ņemt kājas līdzi savā ceļojumā.

Pirmajā dienā laiks Varšavā bija siltāks nekā Rīgā, kaut ne gluži pavasarīgs, bet ļoti piemērots pilsētas apskatei. Nostaigājos, atpūtos, jo nebiju gandrīz gulējis ceļojumā, un pievakarē jau uznāca ēstgriba. Būdams Polijā, sagribējās tradicionālo poļu virtuvi, un pēc vietējā ieteikuma atrādu piemērotu restorānu. Pasūtīju un notiesāju šķīvi ar poļu pīrāgiem (ap 15), kuru lielums bija kā latviešu pīrāgiem, toties balti pēc izskata.

Uz šķīvja gulēja kādi deviņi, noklāti ar maziem bekona gabaliņiem tādā mērcē, kādā lietuvieši pasniedza savus cepelīnus, bet pēdējie seši pīrāgi bija sadalīti pa divām bļodiņām. Vienā bļodiņā, tādā ķiploka eļļas mērcē gulēja apaļi gredzenveidīgi jēra gaļas pīrāgi un otrajā – parasta izskata gaļas pīrāgi krējumā, apsegti ar rocket salātiem. Uz šķīvja gulošie pīrāgi bija pildīti ar skābiem kāpostiem,vai biezpienu, vai sēnēm, vai arī kādu citu gaļu. Visi svaigi gatavoti un vienkārši burvīgi pēc garšas, tie nabagi beidza savas īsās dzīves un tika noskaloti ar vietējo poļu alu.

Kā jau parasti ceļojot, fotoaparāts bija līdzi, bet nevaru teikt, ka uzņēmu kādu bildi. Sapratu iemeslu – kāpēc, pēc tam, kad biju apmeklējis Varšavas sacelšanās muzeju. Otrajā pasaules kara laikā poļi Varšavā sacēlās pret vāciešiem, un noturējās 63 dienas, naivi cerot, ka rietumu pasaule vai arī Padomju armija, kas virzījās uz Varšavas pusi palīdzēs viņiem atbrīvoties. Pēdējie apstājās upes otrajā pusē un nogaidīja, kad vācieši atkal pārņēma kontroli pār pilsētu.

Cīņā 25% no pilsētas tika nopostīta, bet, kad vācieši pārņēma kontroli, viņi sistemātiski iznīcināja vēl 35% no pilsētas ēkām, īpaši izmeklējot vēsturiskos pieminekļus un dedzinot un spridzinot tos. Vāciešu plāns bija, ka tur vairs nebūs nekāda īsta pilsēta. Muzejā var redzēt vecās, glaunās ēkas pirms un pēc cīņām. Tālaika pilsētas ziņās rāda kā miesnieki pārstrādā gaļu no zirgiem ēšanai, kad sāka trūkt pārtika sacelšanās beigās.

Vispār pēc kara 85% no pilsētas bija pilnīgi nopostīta, un to var novērot 10 minūtes garā filmā, kura uzņemta lidojumā pāri pilsētai pēc kara un kuru rāda muzejā. Pirms kara esot bijis 1,3 miljons iedzīvotāju Varšavā, bet pēc kara tikai 1000! Es stingri ieteiktu katram apmeklēt šo muzeju, ja jūs kādreiz viesojaties Varšavā.

Kā dzīves apstākļi mainās! Eiropā skandāls pašlaik par to, ka zirgu gaļa tiek pievienota vai lietota citas gaļas vietā. Ne tikai par to, ka cilvēki tiek apšmaukti un apkrāpti, bet, ka cilvēku veselībai varētu būt negatīvas sekas, ja zirgam dotas kādas nezināmas zāles. Interesantākais, ka izmeklēšanā, kura saistīta ar zirgu gaļas skandālu, konstatēts, ka Islandē kādos liellopa gaļas pīrāgos vispār nav bijusi nekāda gaļa!

Uldis Brūns
Laikrakstam „Latvietis“