Redakcijā

Sveicināti, lasītāji!

Gatavojoties Dziesmu svētkiem, kārtējo reizi jābrīnās gan par latviešu kultūras plašumu, gan par spēju sadarboties. Mums Dziesmu svētki liekas kā gandrīz pašsaprotams fenomens, un rīkojam ne tikai lielos svētkus Rīgā, bet arī novados.

Jau pašos trimdas sākuma gados Vācijas nometnēs, pilnīgās nabadzības un atkarības apstākļos latvieši jūta nepieciešamību rīkot Dziesmu svētkus. Tie tika ņemti līdz uz Ameriku un Austrāliju, kur vēl šodien turpinās 1873. gadā dibinātā tradīcija.

Par to, ka Dziesmu svētki nav pašsaprotama lieta, liecina kaut vai fakts, ka tie jau kopš 2003. gada ir iekļauti UNESCO (Apvienoto Nāciju Izglītības, zinātnes un kultūras organizācijas) nemateriālā kultūras mantojuma meistardarbu sarakstā.

Kas ir tas dzinējs, kas liek latviešiem izpausties mūzikā? Ne tikai pašdarbībā, bet nopietnā, pasaules līmeņa mūzikā. Cik latviešu operas solistu dzied labākos operas teātros? Cik latviešu diriģentu vada simfoniskos orķestrus ārpus Latvijas? Cik latviešu mūziķu piedalās labākajos orķestros vai ansambļos? Nemaz nerunājot par māksliniekiem, kuri savā darbā balstās uz mūsu senākajām dziedāšanas un muzicēšanas tradīcijām.

Šie jautājumi nav domāti kā tukša retorika. Kad Krievijas trešās lielākās pilsētas operas un baleta teātra muzikālais vadītājs un galvenais diriģents viesojās Austrālijā vadīt pirmos divus populāros Sidneja Maijera brīvos koncertus Melburnā, es tikai uzzināju, ka mūs apciemos latvietis Ainārs Rubiķis pēc tam, kad atvēru koncertu programmu Melburnas Simfoniskā orķestra mājas lapā tīmeklī.

Latvijas Kultūras ministrija varētu izveidot tīmeklī pieejamu datubāzi, kurā ir ziņas par latviešu un Latvijas augstākā līmeņa kultūras darbiniekiem pasaulē, ar viņu koncertu grafiku. Māksliniekiem programma parasti ir izstrādāta ilgu laiku uz priekšu, un šāda datubāze atļautu, piemēram, Melburnas vai Čikāgas iedzīvotājiem ātri noskaidrot, kas viņu pilsētās gaidāms.

Šāda atklāta datubāze arī būtu apliecinājums tam, ka mēs piedalāmies pasaules kultūrā gan ar savu atšķirīgo devumu, gan kā dalībnieki lielās kultūras apritē.

Ja mūsu kultūra ir mūsu vizītkarte, tad nepietiek, ka mēs kaut kur parādamies, bet paturam vizītkarti kabatā. Nepietiek, ja atstājam mūsu māksliniekus pašiem pasaulē sludināties. Mums aktīvi jālepojas ar mūsu valsts un mūsu tautas sasniegumiem.

Ja UNESCO mūs ceļ gaismā, tad mums pašiem tas jādara dubultīgi.

GN
2013. g. 20. febr.