Austrālijas Latviešu 26. Kultūras dienas

Ir 1976. gads. Kanberā 26. Austrālijas Latviešu Kultūras dienas (KD). Kanberiešiem sava teātra nav, aicina mūs, SLTjiešus* uzvest R. Blaumaņa No saldenās pudeles, K. Gulberga režijā.

Par mums redaktors A. Zariņš žurnālā Treji Vārti 1991. g. raksta: Aktieri veidoja dzīvus cilvēkus, kas patiesi cieš, mīl un veidojas. Veikums liecināja, ka Blaumaņa komēdijas joprojām spēlējamas, un Gulbergs bija atradis skatuves darba pareizo āderi.

Par mani: U. Siliņa Krišs izrādījās bļaurs pašlabuma meklētājs. Tāpat kā U. Siliņa feļetoni ir labsirdīguma iekrāsoti, arī viņa Krišs nebija ļauns, kaut paņēmis no Taukšķa 400 rubļus. Viņš ir tikai balamute un sliņķis, par ko publika izrādes beigās nedusmojas, bet smejas.

Pirmo reizi mūžā man vietējā recenzente pārmeta pārspēlēšanos. Patiesībā pārmetums bija nepelnīts. Man bija kājās ādas zābaki. Kamēr es soļoju pa skatuvi normāli, nekādas problēmas nebija, bet kad bija jāskrien, kā, piemēram, bēgot prom ar Taukšķa naudu, zābaki sāka tā slīdēt, ka tikko varēju noturēties kājās. Es izmisis mēģināju vairīties no saviem lencējiem un nenokrist uz deguna.

* * *

Otrais sarīkojums, kurā piedalījos kā cermonijmeistars un autors-režisors-aktieris kopā ar Zemīšu Juri, bija Raibais saiets.

Par to M. Biezaite savā grāmatā Latviešu Kultūras dienas Austrālijā 1971-1990 raksta: Tā mīlība kad paņem sirdi, tad nenāk miegs vairs vakaros, bija šī vakara tēma. Vakara programmas izpildītājos bija četri Austrālijas pilsētu spēka zari. [---] Pieredzē bagātie aktieri Uldis Siliņš un Juris Zemītis bija galvenie šī vakara balsti – viņi pieteica programmu, dziedāja, deklamēja un piedalījās humora pilnajos skečos. Talkā viņiem nāca vareni spēki – L. Veikina, R. Ošiņa u.c.

Bija arī daža ne tik ļoti baudāma vieta, bet labi izskanēja A. Ābeles komponētā un dziedātā „Vēl viena lakstīgala“, U. Siliņa solo dziedājums „Lietus līst un saule silda“ un arī skanīgās „Laikmeta dziesmas“.

„Sprigulīša“ dejotāji basām kājām un salmu cepurēm galvā [---] nodejoja pāris spraigas dejas. Bija daudz humora, jautrības un smieklu, un daži apmeklētāji pat sprieda, ka tieši šis esot bijis jaukākais KD sarīkojums.

Līdzīgu atsauksmi dod arī A. Zariņš savā rakstā Raibs kā dzeņa vēders laikrakstā Austrālijas Latvietis.

Ko tikai visu neredzējām! Saieta sekmes garantēja divi pamatbalsti – J. Zemītis un U. Siliņš. Viņi pieteica programmu, deklamēja, dziedāja un spēlēja skečos. Katrs viņu teiktais vārds, žests un pat zīmīga pauzīte atbalsojās skatītāju masā, kas ļāvās smieklu viļņiem. Humoristiskos īsskatos viņi abi sauca talkā R. Ošiņu, L. Veikinu, V. Aleidzānu, L. Karabānovu un K. Paegli.

Raibā saieta pamatkvalitāte bija līdzīga Austrālijā redzēto Čikāgas Piecīšu uzvedumam: dziesmas, asprātīgas aktualitātes, sekss un vulgaritāte.

Man jau no paša sākuma izdevās sacelt lielus smieklus ar manu, Zemīša un Laikmeta vadītāja I. Līča uznācienu.

Sprigulīša meitenes uznes uz skatuves 3 lielus apļus, apklātus ar papīru – katru apli tur divas meitenes. Caur centra apli pirmais izskrien Juris. Aplausi. Iepazīstina publiku ar Imantu Līci, kas tad izskrien pa vienu no malējiem apļiem. Aplausi! Abi sasveicinās.

Zemītis piesaka mani, bet mans aplis ir apsists ar finieru. Publika redz, ka es divas reizes mēģinu nesekmīgi tikt aplim cauri, bet īsti nesaprot, kas notiek. Meitenes, kā piesacīts, rāda iztrūkušas sejas un mākslotus smaidus. Pēc Jura un Imanta smīnīgajiem ģīmjiem skatītāji saprot, ka es esmu sazvērestības upuris.

Trešo reiz es drāžos aplī ar tādu sparu, ka izsitu to meitenēm no rokām, un tas nokrīt zemē. Publika rēc. Meitenes turpina stāvēt ar iestingušu smaidu sejās. Zemītis ar Līci smej. Vienīgā pārskaitusies persona, pēc sejas spriežot, esmu es. Sākums labs.

No skečiem atmiņā palikuši Senie kūri. Mēs ar Zemīti spēlējam 13. gs. kuršu karavīrus Lamekinu un Pudiķi. Pieteikuma vārsmas mūsu kūru skečiem:

Reiz senatnē tur Gotlandē
Šķind kaparzvani, dārdot sauc
Pie ieročiem, jo pamalē
Redz sirotāju laivu daudz.
Tur kūri brauc! Tiks nāve, posts
Ap Visbij' josts.
Tur Lamekins un Pudiķis,
Tur Gotiņš, Otiņš, Metenis,
Tur Miervaldis un Indulis,
Tur novads kuģo līdz it viss.
Tur lopi mauj, un suņi smilkst –
Nāk kūru vilks!
Vēl cīniņš nav ne dienu vecs,
Jau sarkans gailis jumtos lec,
Un dūmakā, kad ataust rīts,
It viss, it viss ir nopostīts!
Viss nolaupīts, viss nosirots,
Tos rāvis Jods!
Un bultas sīc, šķēps krūtis dur,
Nav gudiem miera it nekur,
Un vairogs lūzt, un asins šķīst,
Uz galvām karsta darva līst,
Un visus, kurus neslēpj sils,
Cērt tērauds zils!
Jau Ulfu ir ķēris miets,
Guļ Jāņsons sadurts tā kā siets,
Stāv atraitnes kā mākon's melns,
No iedzīves tik ogles, pelns,
Ne sivēns, ne vairs cits kāds lops,
Ne dzerams stops!
Un kūri, kā vien māk un var,
Tām gudu sievām pāri dar',
Tur nosaluši vāriņi,
Stāv neskaitāmi bāriņi.
Kad laupījums ir laivās sviests,
Tiek atpakaļ uz Kursu griezts,
Un airi klab, un būras pland,
Un vēji viļņus putās vand',
Pūt, vējiņ, pūt, dzen laiviņ' dzen
Uz Kūru zem'!

Otrā rītā tēvs, mani satiekot, saka: Apsveicu ar panākumiem!

Jā, ar šo sarīkojumu mēs ar Juri iekarojām sev KD paliekošu (palicēju?) nišu.

* * *

No Raibā saieta prom uz Noslēgumam balli. Tā notika iepirkšanās centra telpās. Viesi bija izvietoti 2 stāvos. Pa slīdošajām kāpnēm no augšējā stāva varēja nobraukt uz dejas laukumu apakšējā stāvā.

26. KD deva vienu no vislielākajiem atlikumiem Kultūras dienu vēsturē – $14182, pie tam Kanbera ir viena no vismazākajām latviešu kolonijām Austrālijā.

Uldis Siliņš
Laikrakstam „Latvietis“

(No vēl nepublicētā atmiņu krājuma Zem Dienvidu krusta).

* SLT – Sidnejas Latviešu teātris.