Saruna ar Nauri Puntuli

Palielināt / Enlarge

Koncerta beigās Melburnā. No kreisās: pianists Gints Bērziņš, tenori Nauris Puntulis, Guntars Ruņģis, Miervaldis Jenčs. FOTO Gunārs Nāgels.

Palielināt / Enlarge

Nauris Puntulis un Ilze Nāgela pēc koncerta Melburnā. FOTO Gunārs Nāgels.

No 27. janvāra līdz 10. februārim Pertā, Adelaidē, Melburnā, Brisbanē un Sidnejā ar koncertiem uzstājas Trīs Tenori no Latvijas – Guntars Ruņģis, Nauris Puntulis, Miervaldis Jenčs un pianists Gints Bērziņš. Savu 15 gadu jubilejas tūri „Latviešiem visā pasaulē“ viņi uzsāk Austrālijā.

Pēc koncerta Melburnā 2013. gada 3. februārī Nauris Puntulis visu tenoru vārdā piekrita nelielai intervijai.

Gunārs Nāgels: Kā jums patīk Austrālijā?

Nauris Puntulis: Ja mums nepatiktu, mēs nebūtu otrreiz braukuši, jo šī turneja no iepriekšējās atšķiras tieši ar to, ka šoreiz mēs tā kā paši uzprasījāmies, un tā bija mūsu pašu iniciatīva. Mēs ņēmām talkā savu Amerikas pieredzi, kur mēs esam bijuši ļoti daudz.

Ilze Nāgela: Cik reizes esat bijuši Amerikā?

NP: Trīs garās tūres apkārt visai Amerikai, kad tūrē ir vismaz 16 koncerti, nobraucot 25 000 km, kā arī divas īsākas tūres; tātad piecas reizes esam bijuši Amerikā. Kanādā arī esam bijuši un vairākkārt esam bijuši Britu salās un Zviedrijā; vārdu sakot, visur, kur ir latvieši.

Mēs vēlējāmies šurp atkal atbraukt un domājām, vai nebūs par ātru otrai reizei. Bet viena lieta, kas mums ir jāņem vērā, ir tas, ka mēs visi trīs dziedam Operā dažādas lomas dažādās izrādēs un nav viegli noķert ziemas vidū mirkli, kad mēs visi esam brīvi un nav jādzied, un šinī gadījumā bija jāsamaina tikai viena izrāde, lai mēs varētu atbraukt. Tas negadās katru ziemu, un šoziem bija viesizrādes Maskavā un nopietni tiek gatavots Vāgners, mēs nedrīkstējām palaist šo mirkli garām.

Otra lieta, lai cik sāpīgi nebūtu apzināties, bet mēs redzam, ka šīs latviešu kopienas kļūst arvien mazākas; tas gan mazāk attiecas uz Melburnu, Adelaidi un Sidneju, bet Brisbanē un Pertā... Nezinu, kā būtu, ja mēs atbrauktu vēl pēc trim-četriem gadiem. Vai mēs spētu redzēt tik daudz publikas mūsu koncertos, kā piemēram bija tikko Pertā! Tur bija fantastiski – vairāk nekā 80 cilvēku. Tur mēs nebijām bijuši pagājušo reiz.

GN: Kad jūs bijāt Austrālijā iepriekšējo reizi?

NP: Mēs bijām vairāk nekā pirms diviem gadiem, un tie cilvēki, kas apmeklēja mūsu koncertu toreiz, atnāca atkal. Nākamgad Operā mēs domājam vairāk par latviešu mūzikas gadu un līdz ar to diezgan droši nākamgad nevarētu atbraukt.

IN: Tuvojas mūzikas dižgaru jubilejas: Jāzepam Vītolam – 150, Rihardam Vāgneram – 200... Kā katrs no jums piedalīsies uzvedumos un sarīkojumos, kas veltīti šīm jubilejām? Vai jūs varbūt gatavojies kādas savas atsevišķas programmas? Cik dažādos Operas uzvedumos katrs esat iesaistīti?

NP: Es domāju, ka tiklīdz Opera ķersies pie latviešu mūziķu iestudējumiem, mēs būsim ļoti noslogoti, jo patiesībā it visos mēs tur esam. Piemēram Miervaldis (red.: Miervaldis Jenčs) ir dziedājis Pazudušo dēlu, ierakstījis Baņutu utt. Un arī esam bijuši it visos mūsdienu latviešu komponistu operu iestudējumos: Zigmāra Liepiņa Katedrālē, Rozes un asinis, abās Jāņa Lūsēna operās. Droši vien daudz ko darīt būs arī uz priekšu.

IN: Vai kāds no jums piedalījās Andra Dzenīša jaunajā operā Dauka?

NP: Guntars (red.: Guntars Ruņģis) bija Daukā.

IN: Vai Jums patika šī Andra Dzenīša opera?

NP: Man ļoti interesēja, un es aizgāju kā kolēģis, jo biju dzirdējis ļoti pretrunīgas atsauksmes. Biju pat pārsteigts, ka otrās daļas beigās jutu, ka man ir miklas acis... Mani ļoti, ļoti uzrunāja šī mūzika, un es tiešām nebiju tam gatavs. Un man arī izdevās kļūt par vienkāršu klausītāju, kas mums, mūziķiem, ir ļoti grūti, jo arvien analizējam un vērtējam. Bet es tiku no tā nost un vienkārši sēdēju un baudīju. Tas viss kopā ar šo vizuālo un mūziku man ļoti patika.

GN: Runājot par jubilejas gadiem, arī Pērkonam jubilejas gads; vai arī Jūs kaut kāda veidā tajā piedalīsities?

NP: Jā, tas bija pagājušo gad, un es piedalījos Pērkona jubilejas gada koncertos. Iznākot uz skatuves un dziedot savas dziesmas – tās, kuras es dziedāju, kad aktīvi dziedāju Pērkonā, zālē stāv meitenes un dzied visu vārdus līdz. Un tas lielākais gandarījums bija tas, ka šīs meitenes tanī laikā, kad es tās dziesmas Pērkonā dziedāju, nebija vēl dzimušas. Es neslēpšu, šī sajūta man bija fantastiska. Šogad jubilejas gads būs Ievai Akurāterei un Jurim Kulakovam – viņi svin savas privātās jubilejas kopā, un tādā sakarā arī šogad būs Pērkona tūre. Visu laiku uzturu kontaktus ar Pērkonu un Juri Kulakovu, arī tagad, esot te Austrālijā, sarakstāmies, un Juris arī ar tenoriem ir visu laiku kopā, ir kontakti un sadarbojamies. Nevienā mirklī neesam pārtraukuši sadarbību, viss tupinās.

GN: Vai šogad Dziesmu svētkiem kaut ko plānojat? Pagājušos Dziesmu svētkos jums bija sadarbība ar Juri Kulakovu – tautas dziesmu apdares.

NP: Laikam šogad nebūs. Šogad mēs mēģinām svinēt savu 15 gadu jubileju, un mums pašiem ir apaļas jubilejas. Šī nav koķetēšana, jo mūsu mērķis ir apbraukt visas pasaules valstis, kur vien ir latvieši un gandrīz visur esam bijuši. Pagājušos Valsts svētkos mēs dziedājām Latvijas vēstniecībā Maskavā, runājām ar vēstnieku, un mēs mēģināsim aizbraukt pie latviešiem arī uz Krieviju. Arī ļoti gribam tikt uz Dienvidameriku, kas mums nekādi nedodas rokās.

IN: Šogad jums tāda pasaules tūre, bet kad vairāk nekā divus gadus atpakaļ tikāmies, mēs runājām par Latvijas tautas namiem, kultūras namiem; toreiz jūs teicāt, ka jūsu mērķis ir koncertēt ikkatrā vistālākajā un vismazākajā Latvijas nostūrī, kur vien ir tautas nams vai kultūras nams. Kā jums ir gājis ar šī mērķa piepildīšanu?

NP: Tas ir kļuvis mazliet sarežģīti, jo mainījās mans darbs. Kopš es esmu Kultūras ministrijā, ja es kaut ko tādu darītu un būtu vēl kāds atbalsts, tad tas būtu uzreiz interešu konflikts vai tamlīdzīgas lietas. Patiesībā, šī ir joma, ko es gribu uzņemties no Kultūras ministrijas puses, un es jau esmu iesācis šo darbu – visu Latvijas kultūras centru darbības sakārtošanu. Tur ir vajadzīga ļoti liela inventarizācija, iespējams vajadzīgas kādas likumdošanas izmaiņas un tamlīdzīgi. 1. novembrī mums bija Vislatvijas Kultūras centra konference, kur bija pārstāvēti visi 500 kultūras centri, arī pašvaldību dalībnieki. Mēs par šo runājām un meklējām pareizo ceļu, kas būtu ejams, lai mēs atrastu labu kompromisu – kādam jābūt 21. gadsimta kultūras centram, bet tajā pat laikā nezaudējot tās labās lietas, kas ir balstītas uz entuziasmu, kas ir bijušas visus šos gadus. Tātad – būt moderniem un nebūt senīliem; tas ir grūts uzdevums, bet mēs pie tā ķersimies.

IN: Kādreiz Latvijā bija populāri, ka vasarās uz laukiem brauca teātri ar viesizrādēm, brīvdabas izrādēm, arī Operas mākslinieki ar koncertiem...

NP: Es domāju, ka no Operas māksliniekiem nav daudz tādu, kas brauc tik bieži reģionos kā mēs to darām. Un mēs to ļoti labprāt darām, bet jautājums vienmēr ir par iespējām un sastāvu. Spāņu programma skan brīnišķīgi, mēs to iestudējām pagājušā vasarā ar bigbendu, kas tiešām efektīgi skan. Skatuve vienmēr ir pilna ar mūziķiem, un kāds ar trombona kulisi tev dur mugurā, bet tas viss ir tik plaši... Kaut kā jāatrod balanss starp iespējām un vēlmēm, un tas nav vienmēr tik vienkārši. Mēs vienmēr labprāt esam koncertējuši arī laukos un darīsim to arī turpmāk.

IN: Par tikko notikušajām Austrālijas Latviešu 54. Kultūras dienām, kuras apmeklēja Latvijas kultūras ministre – tas bija pagodinoši, jo Kultūras dienas ir Austrālijā dzīvojošiem latviešiem lielākie kultūras svētki jau kopš 1951. gada. Latvijā par šo braucienu bija skandāls; vai, Jūsuprāt, ministrei nebija jābrauc šurp? Kāds noskaņojums par šo braucienu ministrijā? Un kādas ir Jūsu privātās domas par šo?

NP: Es savu viedokli par šo jau izteicu Neatkarīgā rīta avīzē, kur man bija liela intervija, un par šo runāju. Es aizstāvēju ministri un publiski paziņoju to, ka patiesībā ministrei līdzi bija jābrauc man. Ministrijā noskaņojums ir labs, jo, kā ministre vienmēr mēdz teikt, mēs skatāmies uz rezultātu. Un būsim pilnīgi godīgi, tās bija tikai un vienīgi politiskās cīņas. Tuvojās pašvaldību vēlēšanas, un loģiski tās ir politiskas cīņas. Tie cilvēki, kuri ir politikā, un ministrs ir politiska persona, viņiem ir jārēķinās, ka tas ir jāsagaida. Diemžēl, tas ir gandrīz neizbēgami. Tas ir maziski un nav nemaz vērts par to runāt.

IN: Izmantojot šo sarunu, vai varu Jums lūgt pastāstīt par Dziesmu svētkiem šovasar: kā būs ar biļetēm uz koncertiem? Kā tās varēs iegādāties piemēram Austrālijā dzīvojošie tautieši, kuri iecerējuši apmeklēt Dziesmu svētkus?

NP: Es domāju, ka biļetes visiem pietiks, to rezervācija ir paredzēta visiem trimdas latviešiem un tā notiks caur PBLA. Ir paredzēts konkrēts skaits biļešu Austrālijai, Amerikai... utt. Es domāju, šeit problēmu nevajadzētu būt, un visi būs apmierināti.

GN: Kad varētu sākties biļešu pārdošana?

NP: Es domāju, ne ātrāk kā martā. Ministrijas nostāja šai jautājumā ir, kā Latvijā mēdz teikt, lai viss šis process būtu caurspīdīgs, lai nebūtu nekādu pārpratumu.

IN: Dziesmu svētku tīmekļa mājas lapa? Gribētos redzēt visus sarīkojumu datumus, laikus, norises vietas utt.

NP: Es esmu pārliecināts, ka tas tuvākajās dienās notiks, jo pie tā ļoti daudz patreiz strādā. Vēl šie Dziesmu svētku pasākumi būs ne tikai Lielajā estrādē, bet viss Mežaparks būs tanī iesaistīts. Vienīgais, kas var traucēt Dziesmu svētku norisei, ir lietus; jācer, ka nelīs.

Izmantojot interviju, gribu jums pateikties, ka laikrakstā ievietojāt mūs pateicību pēc koncertiem iepriekšējā turnejā un Ziemassvētku sveicienus. Arī vēlos pateikt paldies visiem, visiem, kas mūs uzņem savās mājās, kas mūs lutina; tas ir fantastiski. Paldies visiem!

GN: Kā jūs sastādījāt programmu šiem Austrālijas koncertiem?

NP: No pieredzes. Ir bijuši gadījumi, kad aizbraucot pie trimdas latviešiem, esam saņēmuši pārmetumus, ka atkal dziedam Aizver actiņas..., jo: to jau mums te visi dzied utt., un vai jūs nevarētu kaut ko citu. Redzat paši – tas cits varbūt nav ausij tik ātri uztverams kā tas Aizver actiņas, bet ir arī zināma taisnība tiem, kas tā saka.

Mēs nolēmām iepazīstināt ar mūziku, kura nav šeit pazīstama un atvest kaut ko pilnīgi jaunu no latviešu mūzikas. Varbūt tā nav tik viegli uztverama pirmajā mirklī, bet tāda ir mūsdienu latviešu kamermūzika. Es domāju, ka daudzi cilvēki ļoti ieinteresēti šo klausās un vērtē. Un galu galā tās Aizver actiņas mēs vienmēr varam piedevās nodziedāt un darām to ar lielāko prieku.

Savukārt šī spāņu programma mums sen jau bija tā kā paredzēta, un pāris dziesmas jau ir tajā kompaktdiskā, kas mums bija pagājušo reizi līdz – Mīlas lidojumā. Līdz galam šo programmu mēs pabeidzām pagājušā gada maijā kopā ar bigbendu. Gints ir brīnišķīgs klavieru meistars, un mēs viņam vaicājām, vai tu varēt būt tas bigbends? Jā, – viņš teica, un tā tas mums izdevās. Tad vēl mazliet jautrībai izdomājām klāt pāris instrumentus. Guntars ir labs ģitārists, vēl pāris instrumenti un tāds mazliet uz mariači. Tas princips jau nav jauns, tas nav jāizgudro no jauna, jo kaut ko līdzīgu mēs garus gadus darījām ar itāļu programmu: sākumā kaut ko nopietnāku, operu ārijas, tad katram ir kāds solo numurs un beigās aiziet uz kaut ko jautrāku – funikuli un sole mio. Tieši pēc šī principa mēs izveidojām šo spāņu programmu, kur sākumā ir kaut kas nopietnāks, tad izcilais Ginta klavieru solo un beigās šis mariači utt.

GN: Būtu interesanti, ja pirmajā daļa pateiktu pāris teikumus par katru šo ciklu; kad tie komponēti, ņemot vērā, ka tie ir samērā jauni; tas varētu daudziem interesēt.

NP: Jā, tie ir komponēti pēdējos 10-15 gados. Jā, tas būtu labi, jo klausītājiem arvien patīk dialogs, un varbūt ņemsim šo vērā un turpmāk mazliet vairāk par šiem cikliem pastāstīsim.

IN: Šis ir jūs trešais koncerts Austrālijā un vēl divi priekšā.

NP: Es ļoti ceru, ka Brisbanē būs mierīgi un bez plūdiem, ceru, ka Sidnejā būs labi. Pagājušo reizi mums Sidnejā bija trīs koncerti, šoreiz būs tikai viens – Latviešu namā.

IN: Liels paldies par sarunu! Novēlu jums visiem četriem labi pavadīt laiku Austrālijā, lai labi skan koncertos Brisbanē un Sidnejā, un lai skatītāju pilnas zāles! ■