Redakcijā

Sveicināti, lasītāji!

Gandrīz katrs datums gadā atzīmē latviešiem kādu zīmīgu notikumu. Viens tāds ir 8. februāris.

1904. gada 8. februārī Japānas impērijas kara flote uzbruka Krievijas Tālo austrumu flotei Portartūrā, Mandžūrijā. Uzbrukums bija aizsegs japāņu desantam Korejas pussalā, kura drīz visa tika okupēta.

Latviešiem Krievijas-Japānas karš bija zīmīgs dažādos līmeņos. Tajā piedalījās vairāki vēlākie Latvijas Armijas ģenerāļi, to starpā Latvijas Armijas pirmais virspavēlnieks Dāvids Sīmansons, otrais virspavēlnieks un vēlākais kara ministrs Jānis Balodis, kara ministrs un latviešu leģiona ģenerālinspektors Rūdolfs Bangerskis, Jānis Kurelis, Pēteris Radziņš, kā arī daudzi citi virsnieki un karavīri. Karā piedalījās vēlākais Latvijas ministru prezidents Hugo Celmiņš un otrais valsts prezidents Gustavs Zemgals.

Krievijas Baltijas flote devās 33 000 km ceļojumā no Baltijas jūras apkārt visai Āfrikai uz kara zonu, kur divu dienu kaujā tika iznīcināta, zaudējot pāri par 5000 kritušo (Japāna šai kaujā zaudēja tikai 116 kritušo).

Neveiksmes Krievijas-Japānas karā bija zīmīgs dzinējs Piektā gada revolūcijai.

Kārtējais stāsts par latviešu līdzdalību mūsu tautai svešos karos ir interesants, bet pamācošs ir tieši veids, kā šis karš tika finansēts. Krievija cieta no lieliem budžeta deficītiem un kara darbībai saņēma 800 miljonu franču franku aizdevumu no Francijas. Ja mēs iedomājamies, ka te darbojās tradicionālā Krievijas-Francijas draudzība, tad mēs nezinām par komerciālo atašeju Krievijas impērijas sūtniecībā Francijā Artūru Rafaloviču. Viens no viņa darbiem bija veikt plašu franču preses, politiķu un ierēdņu piekukuļošanu, lai radītu Krievijai labvēlīgu gaisotni Francijas tautā.

Rafaloviča darbu turpināja pats vēstnieks Aleksandrs Izvolskis, kurš vairākus gadus pirms Pirmā pasaules kara izmantoja daļu no Francijas aizdevumiem Krievijai, lai ļoti sekmīgi piekukuļotu Francijas presi, un novirzīja Francijas sabiedrisko domu Krievijai par labu. Viņa palīdzība Francijas prezidenta Puankarē (Raymond Poincaré) ievēlēšanā 1913. gadā, izmantojot Krievijas zeltu, ir atsevišķa raksta vērts.

Krievijas maigā vara bija izšķiroša tālajā Francijā, bet kaimiņzemēs šī maiga vara pārāk bieži pārtop par ko nāvīgāku. Šodien mums jāsargājas gan no maigās, gan nemaigās varas.

Vai mēs to spējam? Pret vienu, šķiet, esam jau tikpat kā zaudējuši, bet kā būs ar otro?

GN
2013. g. 8. febr.