Ernas Lēmanes piemiņai

Erna Lēmane
19.IV.1919. – 29.XII.2012.

Šais dienās Melburnā tieši ar literatūru saistīti sarīkojumi notiek ļoti reti, bet neaizmirsīsim, ne bez nožēlas, ka kādreiz te ritēja itin rosīga literārā dzīve. Bija kārtējas preses kopas sanāksmes, rakstniekiem un dzejniekiem veltīti plašāki sarīkojumi, un ik pa trim gadiem ceļu uz Melburnu atrada Austrālijas latviešu rakstnieku dienas. Ernai Lēmanei bija redzama loma šais norisēs, bez viņas šejienes literārā dzīve būtu bijusi krietni bālāka; viņa arī vadīja 25. Rakstnieku dienas Melburnā.

Ar Ernu vienmēr bija interesanti būt kopā, varbūt tādēļ, ka viņa nebaidījās izteikt domas, kas ne visiem bija pa prātam; ne vienmēr viņa glaudīja pa spalvai. Ernai bija ciešas saistības ar teātri un teātriniekiem; viņa pati sarakstījusi vairākas lugas, kas ar sekmēm pārstaigājušas skatuves. Viņas paliekošākais literārais sniegums tomēr ir 1965. gadā izdotā stāstu grāmata Suņa roze. Kā jau norādījuši vairāki recenzenti, stāstos nereti attēloti šķietami nenozīmīgi, pat nožēlojami ļautiņi, kuru dzīvēm grūti saskatīt jēgu. Bet nav šie ļaudis bez dziļākām jūtām un ilgām, piemēram, Betiņa Suņa rozes titulstāstā, kura veselus piecdesmit divus gaida atgriežamies savu līgavaini. Ne velti kritiķim Jānim Rudzītim Betiņa atgādināja Ibsena Solveigu.

Kaut Erna ir sacerējusi arī dzejoļus, par dzeju un dzejniekiem šoreiz nerakstīšu. Toties atcerēsimies, ka vēl samērā nesen, pirms tikai divdesmit gadiem, Melburnā dzīvoja divi rakstnieki : Richards Kraulis un Eduards Silkalns, un trīs rakstnieces: Māra Kalniete, Ella Kreišmane un Erna Lēmane. Māra aizgāja viņā saulē 1994. gadā, Richards 2001. gadā. Eduards jau gadiem dzīvo Rīgā. Pirms dažiem mēnešiem, drīz pēc savas simtās jubilejas, mira Ella. Kā pēdējā no Melburnas rakstniecēm pagājušā gada 29. decembrī mūs atstāja Erna. Ar viņas aiziešanu noslēdzas kāds nozīmīgs posms Melburnas latviešu sabiedrības dzīvē. Dzīve, protams, rit tālāk, bet nebūs vairs kā bija.

Lai visas rozes zied Tavos debesu dārzos, mīļā Erna!

Kārlis Ābele